MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Par miega slimību, ko citiem vārdiem sauc par nēģeru letar- ģiju, zinātne izsakās šādi:

«To raksturo miega periodi, kas atkārtojas pēc zināmiem starplaikiem. Slimība ilgst no četriem mēnešiem līdz četriem gadiem un vienmēr beidzas ar nāvi. Slimnieks sākumā kļūst gurdens, vārgs, bāls un truls. Viņa plaksti pietūkst, un uz ādas parādās izsitumi. Viņš aizmieg runājot, ēdot un strā­dājot. Slimībai progresējot, viņu tikai ar grūtībām vairs var pabarot, un viņš stipri noliesē. Neēšanai un izgulējumiem seko krampji un nāve. Daži pacienti zaudē prātu.»

Un tieši tas, kuru baznīca un cilvēki sauc par Mūsu Debesu Tēvu, ir izgudrojis šo mušu un licis tai nest nabaga mežonim, kas Lielajam Noziedzniekam nav darījis nekā ļauna, šo drūmo, ilgstošo slimību, bēdas, postu un miesas un dvēseles pakāpe­nisku iznīcību. Pasaulē nav cilvēka, kurš nejustu līdzi nabaga melnajam cietējam, tāpat kā nav cilvēka, kurš negribētu viņu salāpīt, ja vien spētu. Lai atrastu radījumu, kas nejūt melna­jam līdzi, jums jādodas uz debesīm; turp jums jādodas arī, ja gribat atrast vienīgo būtni, kura melno varētu izārstēt, bet kuru nekādi nav iespējams pierunāt to darīt. Ir tikai viens tēvs, kas ir pietiekami nežēlīgs, lai sūtītu šo drausmīgo slimību pār savu bērnu galvām — tikai viens. Otru tādu nespētu radīt pat pati mūžība. Vai jums patīk dedzīgi, sašutuma pilni pārmetumi, kas izteikti vārsmās? Te tādi ir — nupat kā noklausīti no kāda verga, kas izlējis vārdos savas slepenākās ciešanas:

Kā akmens cilvēks cietsirdīgs Pret brāļu tūkstošiem!

Pastāstīšu jums kādu jauku notikumu, kas pat zināmā mērā aizkustina sirdi. Kāds cilvēks, pār kuru bija nākusi dievbijība, vaicāja priesterim, kas viņam jādara, lai viņš izrādītos savas jaunās mantas cienīgs. Priesteris sacīja: «Atdarini Mūsu De­besu Tēvu, mācies būt viņam līdzīgs.» Vīrs cītīgi, pamatīgi un saprātīgi studēja bībeli un tad, izlūdzies dieva palīdzību, ņēmās viņu atdarināt. Ar viltu viņš panāca, ka viņa sieva nokrīt pa kāpnēm, salauž mugurkaulu un paliek krople uz mūžu: viņš nodeva savu brāli blēža rokās, kas nolaupīja tam visu mantu un noveda nabagmājā; viņš aplipināja vienu no saviem dēliem ar cērmēm, otru ar miega slimību, trešo ar gonoreju; vienai meitai viņš pagādāja skarlatīnu, un tā jau bērnībā kjuva kurla, mēma un akla uz visu mūžu; palīdzējis kādam nelietim pavest otru meitu, viņš aizcirta tās priekšā savas mājas durvis, un tā nomira atklātajā namā, nolādēdama tēvu. Tad viņš ziņoja visu priesterim, kas sacīja, ka tā nu gan nevarot atdarināt Mūsu Debesu Tēvu. Atgrieztais jautāja, kur tad viņš esot kļūdījies, bet priesteris naski uzsāka citas valodas, pavaicādams, kāds ārā laiks.

ClLVĒKS, bez šaubām, ir visinteresantākais muļķis, kādu vien var atrast. Un arī visekscentriskākais. Ne viņa bībelē, ne ārpus tās nav neviena rakstīta likuma, kura mērķis un nolūks nebūtu ierobežot un anulēt dieva likumus.

Pavisam reti gadās, ka viņš no vienkārša fakta izdarītu pa­reizu secinājumu. Te viņš neko nevar līdzēt; tā ir iekārtots juceklis, kuru viņš dēvē par savu saprātu. Palūkojieties, ko viņš atzīst un cik dīvaini uz šo atzinumu pamata secina.

Tā, piemēram, viņš atzīst, ka dievs radījis cilvēku. Radījis to bez cilvēka vēlēšanās un ziņas.

Tas, šķiet, skaidri un neapstrīdami uzliek dievam — dievam vienam pašam atbildību par cilvēka rīcību. Taču cilvēks to no­liedz.

Viņš atzīst, ka dievs radījis eņģeļus pilnīgus, bez mazākās vainas, nepieejamus sāpēm, nemirstīgus; viņš atzīst arī, ka dievs būtu varējis izturēties tikpat labi pret cilvēku, ja vien būtu to gribējis, taču noliedz, ka tam būtu morāls pienākums to darīt.

Viņš atzīst, ka cilvēkam nav morālu tiesību savu miesīgu bērnu tīši mocīt, nolemt slimībām un nāvei, bet atsakās ierobe­žot attiecīgās dieva privilēģijas, kad runa ir par tā bērniem.

Bībele un cilvēka likumi aizliedz slepkavot, pārkāpt laulību, melot, nodot, zagt, apspiest un izdarīt citus noziegumus, taču apgalvo, ka dievam neesot šiem noteikumiem jāklausa un vi­ņam esot tiesības tos pārkāpt, kad vien viņam tas ienākot prātā.

Viņš atzīst, ka dievs cilvēku, tam piedzimstot, apveltī ar zināmu temperamentu un iedabu; viņš atzīst, ka cilvēks nekādi nevar šo temperamentu pārveidot, bet ir vienmēr spiests tam pakļauties. Taču skaitās pareizi un prātīgi sodīt par noziegu­miem cilvēku, kura iedaba ir nejauku kaislību pilna, un atalgot par rātnumu to, kam šādu ļaunu īpašību nav.

Apskatīsim šīs dīvainības sīkāk.

Temperaments (iedzimtas slieksmes).

Ņemsim divus gluži pretējus temperamentus — āzi un bruņurupuci.

Neviens no šiem radījumiem neveido pats savu tempera­mentu, bet, tāpat kā cilvēks, piedzimst ar to un, tāpat kā cil­vēks, nevar to mainīt.

Temperaments ir dieva likums, kas ar dieva paša roku ierakstīts katra radījuma sirdī un kas jāklausa, jāklausa par spīti visiem ierobežojumiem vai aizliegumiem — vienalga, no kurienes tie nāktu_.

Iesim tālāk. Aža temperamenta galvenā īpašība ir iekāre, tā ir dieva likums, kas ierakstīts viņa sirdī, un viņš spiests tam klausīt un arī klausa riesta laikā no rīta līdz vakaram, nedo­mādams ne par ēdienu, ne dzērienu. Ja bībele teiktu āzim: «Tev nebūs laulību pārkāpt,» — tad pat cilvēks ar visu savu kāpost­galvas saprātu apjēgtu, cik tāds aizliegums ir muļķīgs, un pie­kristu, ka āzis nav jāsoda par to, ka tas klausa sava Radītāja priekšrakstam. Taču viņš domā, ka ir pareizi un taisnīgi pa­kļaut šim aizliegumam cilvēku. Visus cilvēkus. Visus kā vienu.

Tas ir acīm redzams absurds, jo daudzi vīrieši pēc sava tem­peramenta, kas ir īstais dieva likums, ir āži un nevar noturēties nepārkāpuši laulību, kad viņiem gadās šāda izdevība, turpretī ir arī krietns skaits vīriešu, kuru temperaments atļauj viņiem palikt šķīstiem un palaist garām izdevību, ja sieviete nav diez cik pievilcīga. Taču bībele vispār aizliedz pārkāpt laulību — vienalga, vai cilvēks to spēj vai ne. Tā nepieļauj atšķirību starp āzi un bruņurupuci — starp ātri sakairināmo, kaislīgo āzi, kam vai nu katru dienu jāgrēko, vai arī jānovīst kā puķei bez ūdens, un bruņurupuci, aukstasinīgo, vēso puritāni, kas atļaujas šo iz­priecu tikai reizi divos gados un arī tad aizmieg pašā jaukā­kajā brīdī un atmostas tikai pēc diviem mēnešiem. Neviena kazu lēdija pat Svētajā Dienā nav droša no vardarbības, ja trīs jū­džu attālumā no viņas aizvēja pusē atrodas āžu džentlmenis un abus šķir tikai četrpadsmit pēdu augsts žogs, turpretī bruņu­rupuču džentlmenis un lēdija nav nekad tik izsalkuši, lai savu svētsvinīgo miesas prieku dēļ būtu ar mieru pārkāpt Svētās Dienas aizliegumus. Taču saskaņā ar cilvēka savdabīgo loģiku āzis ir pelnījis sodu, bet bruņurupucis — uzslavu.

«Tev nebūs laulību pārkāpt» ir bauslis, kas neparedz nekādu atšķirību starp tālāk minētajām personām. Šis likums bez ieru­nām jāievēro

Jaunpiedzimušiem.

Zīdaiņiem šūpulī.

Skolēniem.

Jauniešiem un jaunavām.

Pieaugušiem jauniem ļaudīm.

Mazliet vecākiem.

Vīriešiem un sievietēm četrdesmit gadu vecumā.

Piecdesmit gadu vecumā.

Sešdesmit gadu vecumā.

Septiņdesmit gadu vecumā.

Astoņdesmit gadu vecumā.

Deviņdesmit gadu vecumā.

Simt gadu vecumā.

Baušļu uzliktā nasta nav sadalīta vienādi, un citādi tas arī nevar būt.