MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

14. Un Mozus apskaitās pret tiem kara virsniekiem, tiem virsniekiem pār tūkstošiem un tiem virsniekiem pār simtiem, kas no tās kara kaušanas nāca.

15. Un Mozus uz tiem sacīja: kam tad jūs visas sievas esat pametuši dzīvas?

16. Redzi, šās bija caur Bileama padomu vainīgas, ka Izraēļa bērni apgrēko­jās pret to Kungu Peora dēļ, kādēļ mocība nāca pār tā Kunga draudzi.

17. Nu tad nokaujiet visus, kas ir no vīriešu kārtas starp tiem bērniem, un nokaujiet visas sievas, kas vīru ir atzinušas un pie vīra gulējušas.

18.Bet visus bērnus no sieviešu kārtas un kas nav gulējušas pie vīra pametat dzīvas.

19. Un jūs paliekat ārā lēģera priekšā septiņas dienas, ikviens, kas cilvēku nokāvis, un ikviens, kas nokautu aizskāris. Trešā dienā un septītā dienā jums būs šķīstīties, jums un jūsu gūstītiem.

20. Un visas drēbes un visas ādu lietas, un visu, kas darīts no kazu spalvas, un visus koka rīkus jums būs šķīstīt…

21. Un priesteris Eleazars sacīja uz visiem karavīriem, kas karā bija gājuši: šis ir tas bauslības likums, ko tas Kungs Mozum pavēlējis…

25.Un tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja:

26. Skaiti, cik tā laupījuma, tos sagūstītos cilvēkus un lopus, tu un priesteris Eleazars un tie draudzes cilšu priekšnieki.

27. Un dali to laupījumu uz pusi starp tiem, kas karā gājuši un ir kāvušies, un starp visu draudzi.

28. Un ņem vienu daļu priekš tā Kunga no tiem karavīriem, kas karā iz­gājuši …

31. Tad Mozus un priesteris Eleazars darīja, kā tas Kungs Mozum bija pavē­lējis.

32. Un tas atlikušais laupījums no tā, ko tie kara ļaudis bija laupījuši, bija sešsimt un septiņdesmit pieci tūkstoši sīku lopu.

33. Un septiņdesmit divi tūkstoši liellopu.

34. Un sešdesmit un viens tūkstotis ēzeļu.

35. Un cilvēku dvēseles, tie sievieši, kas vīru nebija atzinuši, visas tās dvēse­les, trīsdesmit divi tūkstoši dvēseļu.

40. Un cilvēku dvēseļu bija sešpadsmit tūkstoši, un viņu noliktā daļa priekš tā Kunga bija trīsdesmit divi dvēseles.

41. Un Mozus deva priesterim Eleazaram to daļu par cilājamu upuri tam Kun­gam, kā tas Kungs Mozum bija pavēlējis …

47. Un Mozus ņēma no Izraēļa bērniem pustiesas vienu gūstītu no piecdesmit, no cilvēkiem un lopiem, un deva tos tiem Levitiem, kas tā Kunga dzīvokli kopa, kā tas Kungs Mozum bija pavēlējis.

10. Kad tu nāc pie kādas pilsētas pret viņu karot, tad tev būs viņai piedāvāt mieru.

13. Un, kad tas Kungs, tavs Dievs, to pilsētu nodos tavā rokā, tad visus vīrie­šus, kas tur ir, tev būs apkaut ar zobiņa asminu.

14. Bet tās sievas un tos bērniņus, un tos lopus, un visu, kas tai pilsētā, visu viņu laupījumu, ņem sevim un ēd savu ienaidnieku laupījumu, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev ir devis.

15. Tā tev būs darīt visām pilsētām, kas tālu no tevis, kas nav no šo tautu pilsētām.

16. Bet no šo ļaužu pilsētām, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos par īpašumu, tev neko nebūs atstāt dzīvu, kam ir dzīva dvaša.

Bībeles likums skan: «Tev nebūs nokaut.»

Dieva likums, kas iepotēts cilvēka sirdī viņa dzimšanas stundā, skan: «Tev būs nokaut.»

Nodaļa, ko es jums citēju, liecina, ka Bībeles statūti atkal izrādās bezspēcīgi. Tie nespēj uzveikt dabas likumu, kas ir stiprāks.

Cilvēku ticība apgalvo, ka pats dievs teicis: «Tev nebūs no­kaut.»

Tādā gadījumā nav ne mazāko šaubu, ka viņš pats nespēj ievērot savus baušļus.

Viņš nokāv^ visus — jebkuru vīriešu kārtas radījumu.

Viņi bija dievību kaut kā aizvainojuši. Kāds bija šis aizvai­nojums, mums nav daudz jāgudro; citiem vārdiem sakot, mēs zinām, ka tas bija kāds sīkums, mazs nieks, kam neviens cits, izņemot dievu, nebūtu pievērsis ne mazāko uzmanību. Ļoti iespējams, ka viens no midijaniešiem atdarinājis kādu cilvēku, vārdā Onanu, kam bija pavēlēts iet «pie sava brāļa sievas», ko viņš arī darīja, tikai nenoveda aizsākto galā, likdams «tam izgaist zemē». Par to tas Kungs Onanu nokāva, jo neparko ne­varēja ciest sliktas manieres. Tas Kungs nokāva Onanu, un kristīgā pasaule vēl šobaltdien nespēj izprast, kāpēc viņš ap­robežojās ar Onanu un neapkāva visus iedzīvotājus trīssimt jūdžu apkaimē, — tie taču bija nevainīgi, un nevainīgus viņš tieši mēdza piebeigt. Tāpēc ka tāds viņam vienmēr bijis jēdziens par godīgumu. Ja viņam būtu bijusi devīze, tā skanētu: «Lai neviens nevainīgais nedomā izsprukt sveikā!» Atcerieties, kā viņš darījās plūdu laikā. Cik tur nebija sīku, kuslu bērniņu, un viņš zināja, ka tie nekad nav nodarījuši viņam ne mazāko ļau­numu; taču bērnu radinieki bija viņu apvainojuši, un ar to viņam pietika: viņš redzēja ūdeni smeļamies to kliedzošajās mutītēs, redzēja mežonīgās bailes to acīs, redzēja, ka mātēm sejās rakstīts izmisīgs lūgums, kas būtu aizkustinājis jebkura sirdi, izņemot viņējo, — bet viņš taču juta pret nevainīgajiem īpašu niknumu un tāpēc visus nabaga mazuļus noslīcināja.

Un jūs atcerēsieties, ka visi Ādama pēcteču miljardi ir ne­vainīgi, — neviens no tiem nav pret viņu ne pirkstu pacēlis, bet dievība vēl šobaltdien uzskata tos par vainīgiem. Nevienam neizdodas izlocīties, — vienīgais glābiņš ir atzīt šo vainu, ar mazākiem meliem cauri tikt nav iespējams.

Kāds midijanietis droši vien izdarījās tāpat kā Onans un piesauca šo drausmīgo nelaimi pār savu tautu. Ja nu tomēr die­vības dusmu cēlonis nebija minētā nepiedienīgā rīcība, tad es nekļūdīšos, nosaukdams citu: kāds midijanietis laikam bija no­slapinājis sienu. Par to es esmu pilnīgi pārliecināts, jo tā nu reiz bija piedauzība, ko visa Labā Toņa Avots nekādi nevarēja ciest. Varēja tecināt pret koku, varēja apgānīt savu māti, va­rēja laist paša biksēs un tikt cauri ar veselu ādu, bet noslapināt sienu — tā nu nedrīkstēja; tas nozīmēja aiziet pārāk tālu. Kā radušies dievišķie aizspriedumi pret šo necilo noziegumu, nav noskaidrots; taču mēs zinām, ka šie aizspriedumi bija spēcīgi — tik spēcīgi, ka dievība spēja nomierināties tikai, apslaktējot vi­sus iedzīvotājus, kas mita apvidū, kur atradās apgānītā siena.

Piemēra pēc minēsim Jerobeamu. «Es . . . izdeldēšu no Jero- beama visu, kas miezn pie sienas.» Tā arī tapa darīts. Un iz­deldēts tapa ne vien tas, kas bija nogrēkojies, bet arī visi citi.

Tas pats notika ar Baezas namu: apkauti tika gan radi, gan draugi, gan visi citi, neatlicinot «neviena, kas miezn pie sienas».

Gadījums ar Jerobeamu jums spilgti ilustrē dievības paražu neaprobežoties tikai ar vainīgo sodīšanu; sods ķer ari nevainī­gos. Tika nogādāti pie malas pat nelaimīgā nama «pēcnākami», «itin kā sūdi top izmēzti, tiekams tas visai būs pagalam». Tas zīmējas arī uz sievietēm, jaunavām un mazajām meitenēm, kas visas bija nevainīgas, jo viņas taču nokārtot savas mazās da­rīšanas pret sienu nekādi nevarēja. To nevar neviena sieviešu dzimuma būtne. So varoņdarbu spēj veikt tikai pretējā dzimuma piederīgie.

Dīvaini aizspriedumi. Un tie pastāv vēl tagad. Vecāki pro­testanti joprojām tur bībeli mājās pa rokai, tā ka bērni to var studēt, un viens no pirmajiem, ko mazie zēni un meitenes mā­cās, ir būt svētiem un taisnīgiem un nečurāt pret sienu. Sīs rindkopas viņi lasa cītīgāk par citām, ja neskaita tās, kuras mudina uz masturbāciju. Tās viņi kāri sameklē un rūpīgi pār­lasa vienatnē. Nav neviena protestantu bērna, kas nenodotos masturbācijai. Sī ir pati pirmā māksla, ar kuru reliģija apveltī puisēnu. Tā ir arī pati pirmā māksla, ar kuru reliģija apveltī meiteni.