MARKS TVENS: VĒSTULES NO ZEMES

Rādītāju, to butu sapratis. Bet viņš jau nu nesaprata. Tas ir, varbūt nesaprata.

Apgalvo, ka kopš laika gala viņš paredzējis visu, kas notiks pasaulē. Ja tas tiesa, tad viņš paredzēja, ka Ādams un Ieva apēdīs ābolu; ka viņu pēcnācēji būs neciešami un tos vajadzēs noslīcināt; ka Noasa pēcnācēji tāpat būs neciešami un ka ar laiku viņam pašam vajadzēs atstāt troni debesīs un nokāpt lejā, un jauties sist sevi krustā, lai izglābtu atkal šo pašu apnicīgo cilvēku cilti. Vai visu? Nē! Vai daļu? Jā. Cik daudz? Simtiem un tūkstošiem paaudžu mainoties, no katras paaudzes miljards nomirs un aizies pazušanā, un tikai desmit tūkstoši no šī mil­jarda varbūt paglābsies. Sie desmit tūkstoši būs niecīgā kris­tiešu pulciņa locekļi, un arī no šā mazā bariņa tikai viens no simta var lolot cerības uz glābiņu. Laimīgie var būt vienīgi Romas katoļi, kam gadīsies pie rokas garīdznieks, kas, mirējam pēdējo reizi velkot elpu, ar smilšpapīru noberzīs viņa dvēseli; varbūt retumis izspruks cauri arī kads prezbiteriānis. Cits ne­viens lai uz glābiņu necer, tie visi, kopumā apmēram miljons, brauks uz elli.

Vai jūs piekritīsiet, ka viņš visu to paredzēja? Baznīca tam piekrīt pilnā rīklē. Tas nozīmē tikpat kā atzīt, ka saprāta ziņā dievs ir Vislielākais Ubags Visumā un ka morāles un tikumības jautājumos viņš atrodas apmēram vienā līmenī ar ķēniņu Dāvidu.

AbAS Derības ir interesantas, katra savā veidā. No Vecās mēs uzzinām, kāds bija šo ļautiņu dievs, pirms kļuva ticīgs, Jaunā mums parāda viņu pēc kristīšanas. Vecā Derība nodar­bojas galvenokārt ar asinīm un baudkāri, Jaunā — ar pestī­šanu. Ar pestīšanu caur uguni.

Kad dievs nokāpa uz Zemes pirmoreiz, viņš atnesa dzīvību un nāvi; ierazdamies otrreiz, viņš bija paķēris līdzi elli.

Dzīvība nebija vērtīga dāvana, bet nāve gan. Dzīve bija drudžains sapnis, kur priekus sarūgtināja bēdas un laimi sain­dēja sāpes; sapnis — murgs, kur īsas, pārejošas baudas, jūs­mas, līksmes un laimes izjūtas mijās ar nebeidzamām cieša­nām, postu, briesmām, šausmām, vilšanos, rūgtām neveiksmēm, pazemojumiem un izmisumu; dzīve bija vissmagākais lāsts, ko dievišķā atjauta spēja izdomāt, turpretī nāve bija salda, nāve bija maiga, nāve bija laipna; nāve dziedināja ievainoto dvēseli un salauzto sirdi, nesa tām mieru un aizmirstību; nāve bija cil­vēka labākais draugs; kad viņš nespēja dzīvi vairs ilgāk pa­nest, nāca nāve un atpestīja viņu.

Ar laiku dievība tomēr atjēdzās, ka nāve ir kļūda; kļūda tāpēc, ka tai kaut kā vēl trūka; trūka tai ziņā, ka tā gan brīniš­ķīgi prata apbēdināt dzīvu palikušo, bet pašam mirušajam ļāva patverties no visām turpmākajām vajāšanām svētlaimīgajā kapa klusumā. Ar to nu nevarēja samierināties. Vajadzēja at­rast līdzekli, kas ļautu mocīt mirušo arī aizsaulē.

Četrus gadu tūkstošus dievs velti lauzīja galvu, bet, tikko viņš nokāpa uz Zemes un kļuva par kristieti, viņa prāts ap­skaidrojās un viņš zināja, ko darīt. Viņš izgudroja elli un pa­ziņoja šo faktu atklātībai.

Te nu jāpievērš uzmanība kādai interesantai parādībai. Visi tic, ka, būdams debesīs, dievs bijis bargs, ciets, viegli aizvai­nojams, skaudīgs un nežēlīgs, bet, nokāpis uz zemes un pie­ņēmis Jēzus Kristus vārdu, kļuvis gluži citāds nekā agrāk, proti, mīļš, maigs, žēlsirdīgs, visu piedodošs; viss viņa bargums izkūpējis kā dūmi un tā vietā stājusies dziļa, tvīksmīga mīla pret saviem nabaga zemes bērniem. Taču tieši Jēzus Kristus iz­skatā viņš izgudroja elli un paziņoja to visai pasaulei.

Citiem vārdiem sakot, būdams lēnprātīgais un maigais Pestītājs, viņš bija tūkstošiem miljardu reižu nežēlīgāks nekā jebkad Vecās Derības laikā, — o, nesalīdzināmi zvērīgāks nekā pašā visbriesmīgākajā dusmu izvirduma brīdī senajās dienās!

Lēnprātīgs un maigs? Nāks laiks, kad mēs papētīsim šo po­pulāro sarkastisko epitetu viņa izgudrotās elles liesmu gaismā.

Taču, kaut arī nav noliedzams, ka pirmā godalga ļaunprā­tībā jāpiešķir Jēzum, elles izgudrotajam, tomēr jānorāda, ka ciets un bezsirdīgs viņš visās savās dievišķīgajās izdarībās bija arī pirms kristīgās ticības pieņemšanas. Cik var spriest, viņam nekad nav ienācis prātā, ka cilvēka nepareizajā rīcībā nav vai­nojams neviens cits kā viņš, jo cilvēks rīkojas tikai saskaņā ar iedabu, ko dievs viņam uztiepis. Bet kur nu — viņš sodīja cil­vēku, nevis sevi. Bez tam sods salīdzinājumā ar nodarījumu parasti bija par bargu. Turklāt bieži to piesprieda nevis noziedz­niekam, bet gan kādam citam — piemēram, vadonim, draudzes galvam.

Un Izraels mita iekš Sitim, un tie ļaudis saka maucību dzīt ar moabiešu meitām.

Un tas Kungs sacīja uz Mozu: ņem trisu ļaužu virsniekus un pakar tos tam Kungam pret sauli, lai tā Kunga bargā dusmība no Izraē|a nostājas. '

Vai jums tas šķiet taisnīgi? Cik spriežams, virsnieki grēkā krituši nebija, un tomēr kārt pakāra nevis «ļaudis», bet viņus.

Ja tas bija godīgi un taisnīgi toreiz, tad tas būtu godīgi un taisnīgi arī šodien, jo baznīctēvi vienā mutē apgalvo, ka dieva taisnība esot mūžīga un negrozāma, ka viņš esot jebkuras mo­rāles avots un ka viņa morāle arī esot mūžīga un negrozāma. Lieliski — tad mums jātic arī šādai iespējai: ja Ņujorkas ļaudis sāktu dzīt maucību ar Ņūdžersijas meitām, tad būtu taisnīgi un godīgi uzcelt pilsētas valdes priekšā karātavas un pakārt tur mēru, šerifu, tiesnešus un arhibīskapu, kaut ari viņiem no šiem priekiem nekas nebūtu ticis. Man gan tas neliekas taisnīgi.

Bez tam varat būt pārliecināti par vienu: tas nemaz neno­tiktu. Paši ļaudis to nepieļautu. Viņi ir labāki par savu Bībeli. Nekas tur nenotiktu, izņemot dažas tiesas prāvas sakarā ar zaudējumu atlīdzību, ja incidentu neizdotos notušēt; pat dien­vidos neiesūdzētu personas, kas minētos priekus nebūtu baudī­juši; tur paķertu virvi un dzītos paka] vainīgajiem, bet, ja tos nedabūtu, nolinčotu kādu melno.

Lai nu baznīctēvi melš, ko grib, stāvoklis kopš Visuvarenā laikiem ir ievērojami uzlabojies.

Vai vēlaties iepazīties ar dievības morāli, raksturu un uzve­dību mazliet tuvāk? Atcerieties, ka svētdienas skolā mazos bēr­nus mudina mīlēt, godāt un slavināt Visuvareno, uzlūkot viņu par paraugu un pūlēties, cik vien spēka, viņam līdzināties! Lasiet:

1.Un tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja:

2. Atrieb Izraēļa bērnus pie Midijaniešiem; tad tu tapsi piepulcināts pie saviem ļaudīm…

7. Un tie kāvās pret Midijanu, kā tas Kungs Mozum bija pavēlējis, un nokāva visu, kas bija no vīriešu kārtas.

8. Un tie nokāva ar tiem citiem nokautiem Midijana ķēniņus Evu un Reķemu, un Curu, un Uru, un Rebu, piecus Midijana ķēniņus; tā tie arī nokāva Bileamu, Beora dēlu, ar zobiņu.

9. Un Izraēla bērni aizveda gūstītas Midijaniešu sievas līdz ar viņu bērniem un laupīja visus viņu lopus un visus viņu ganāmos pulkus, un visu viņu mantu.

10. Un visas viņu pilsētas ar viņu māju vietām un ar visām viņu pilīm tie sadedzināja ar uguni.

11. Un ņēma visu laupījumu un visu, ko tie bija sagūstījuši, cilvēkus un lopus.

12. Un noveda pie Mozus un priestera Eleazara un pie visas Izraēļa bērnu draudzes, ko bija gūstījuši, saņēmuši un laupījuši, uz lēģeri Moaba klajumos, kas ir pie Jardanes pret Jeriku.

13. Bet Mozus un priesteris Eleazars, un visi draudzes virsnieki viņiem gāja pretī ārā priekš lēģera.