MARKS TVENS: VĒSTULES NO ZEMES

Pirmās trīs — bērnu kategorijas tā nenospiež.

Uz nākamajām trim kategorijām tā gulstas smagi — sma­gāk — vēl smagāk — ar visu savu cietsirdīgo smagumu.

Nākamajām trim kategorijām tā kļūst jau patīkami vieg­lāka.

Tad nu tā ir nodarījusi visu postu, ko vien varējusi nodarīt, un būtu atbrīvojama no sava pienākuma. Taču idiotiskas stūr­galvības dēļ to atstāj spēkā, un četras atlikušās šķiras paliek smokam zem šī aizlieguma. Nabaga vecie grausti — viņi ne­spētu nepaklausīt, pat ja gribētu to darīt. Un padomājiet — par to, ka viņi svēti atturas no laulības pārkāpšanas, viņus slavē! Tās taču ir blēņas, jo pat bībele zina, ka vajadzētu tikai pašam vecākajam no viņiem atgūt kaut uz stundu savas jaunības spē­kus, un viņš pasūtītu šo bausli pie visiem velniem un pazudi­nātu pirmo sievieti, kas viņam gadītos ceļā, lai arī tā būtu pil­nīga svešiniece.

Ir tiešām tā, kā esmu sacījis: ikviens bībeles un likumu grā­matu paragrāfs ir mēģinājums iedragāt dieva likumu, citiem vārdiem sakot, negrozāmo un nesatricināmo dabas likumu. So ļautiņu dievs ar savu rīcību viņiem miljoniem reižu parādījis, ka Bībeles noteikumi viņam ir tikpat ka kaķim uz astes. Viņš pats pārkāpj i laulību, i grēko pret visiem citiem baušļiem.

Tas dieva likums, kurš skaidri un gaiši izpaužas sievietes organisma uzbūvē, skan šādi: tev nebūs ne mazākā mērā iero­bežot savus seksuālos sakarus ar otru dzimumu nevienā savā dzīves stundā.

Tas dieva likums, kurš skaidri un gaiši izpaužas vīrieša or­ganisma uzbūvē, skan šādi: visu tavu mūžu tava dzimumdzīve būs pakļauta nepielūdzamiem ierobežojumiem un aizliegumiem.

Vīrietis spēj piekopt dzimumsakarus tikai īsu laiku un ari tad vienīgi mērenos apjomos. Viņš tam der, sākot no sešpa­dsmit septiņpadsmit gadu vecuma, apmēram trīsdesmit piecus mūža gadus. Pēc piecdesmitiem viņa veikums ir visai zemas kvalitātes, ar lieliem starplaikiem, un apmierinājums, ko gūst abas puses, savā vērtībā gaužām zems; turpretī viņa vecvec­māmiņa tanī pašā laikā ir tikpat kā jauna. Viņas mehānismam nekas nekait. Viņas lukturis ir tikpat stingrs kā vienmēr, tur­pretī viņa svece, laika iedarbībā atmiekšķēdamās, kļūst arvien mīkstāka, līdz beidzot nespēj vairs nostāvēt un skumji tiek no­likta pie malas cerībā uz svētlaimīgo augšāmcelšanos, kas tā arī paliek nepiepildīta.

Saskaņā ar sievietes uzbūvi viņas mehānisms iziet no ierin­das trīs dienas mēnesī un zināmu daļu no grūtniecības laika. Šis periods ir nepatīkams, bieži pat ciešanu pilns. Kā taisnīgu un godīgu atlīdzību viņa saņem cēlo priekšrocību neierobežoti grēkot visas pārējās mūža dienas.

Tas ir dieva likums, kurš izpaužas viņas mehānisma uz­būvē. Kāds ir šīs cildenās privilēģijas liktenis? Vai sieviete var to brīvi baudīt? Nē. Nekur visā plašajā pasaulē. Visur viņai to nelikumīgi atņem. Kas to dara? Vīrietis. Vīrieša statūti — ja Bībele patiesi ir dieva Vārds.

Te nu jums ir piemērs cilvēka «spriešanas spējām», kā viņš tās dēvē. Viņš ievēro zināmus faktus. Piemērs: visā vīrieša mūžā nav nevienas dienas, kad viņš spētu apmierināt kaut vienu sievieti, un sievietes mūžā tāpat nav nevienas dienas, kad viņa nevarētu pārspēt, galīgi nogurdināt un izvest no ierindas jebkurus desmit vīriešus, ko noliktu viņai blakus gultā. [3]

Viņš šos ārkārtīgi skaidros un ierosinošos faktus saliek l

Tad viņš šo bezgala dīvaino secinājumu pārvērš par likumu, kam jāpaliek spēkā uz mūžīgiem laikiem.

Un to viņš dara, nemaz neaprunājoties ar sievieti, lai gan tā ir ieinteresēta šai jautājumā tūkstoš reižu vairāk nekā viņš. Vīrieša vairošanās spējas ir ierobežotas ar vidēji simt vingri­nājumiem gadā piecdesmit gadu laikā, turpretī sieviete gada laikā — un arī tad, ja dzīvo vēl krietni ilgāk, — var veikt sa­vus trīs tūkstošus. Tā nu viņa mūža tiesa ir pieci tūkstoši at­spirdzinājumu, turpretī viņas — simt piecdesmit tūkstoši; un tomēr šis bezkaunīgais vepris, par kura ieinteresētību šai jau­tājumā vispār nav vērts muti dzisināt, nejauj vis, kā pēc taisnī­bas pienāktos, izdot likumu tai personai, kas ir dziļi jo dziļi tajā ieinteresēta, bet izdod to pats!

No manām agrākajām pamācībām jūs varējāt secināt, ka vīrietis ir muļķis; tagad jūs skaidri redzat, ka arī sieviete ir nolāpīti dumja.

Ja jūs vai kāda cita patiesi saprātīga persona kārtotu attie­cības starp vīrieti un sievieti, gribēdami visu sadalīt taisnīgi un godīgi, jūs dotu vīrietim divus procentus no vienas sievie­tes, bet sievietei — harēmu. Vai ne? Noteikti. Tad nu klausie­ties un brīnieties: radījums ar ļodzīgo sveci ierīkojis visu tieši otrādi. Zālamanam, kas bija viens no dieva favorītiem, piede­rēja kopošanās iestāde, kurā ietilpa septiņsimt sievu un trīs­simt konkubīņu. Pat ja viņam draudētu ar nāvi, viņš nebūtu spējis pienācīgi iepriecināt šīs jaunās būtnes, kaut arī viņam palīdzētu piecpadsmit ekspertu. Rezultātā gandrīz veselam tūk­stotim maigo būtņu vajadzēja gadu no gada nīkt izsalkumā un badā. Padomājiet, cik cietsirdīgam bija jābūt cilvēkam, lai diendienā vērotu visas šīs ciešanas un nejustu ne mazāko dziņu tas mazināt. Viņš pat aplamā nežēlībā vēl padziļināja šīs drausmīgās mokas, mūžīgi turēdams sieviešu redzes lokā uz­ticamus sargus, kuru skaistās, vīrišķīgās formas skatot nabaga meičām saskrēja siekalas mutē; taču šiem kavalieriem nebija

princeses dažādos nopelnus, panākumus un spējas, šos trīsdesmit sešus ērze­ļus devēja par viņas harēmu, un dziesma pauda, ka viņa bijusi lepna un lai­mīga, jo spējusi tos visus nodarbināt, un dažkārt noticis, ka vairāki no jau­nekļiem varējuši pieprasīt virsstundas. (AI T.) ar ko iepriecināt lukturīšus — viņi bija einuhi. Einuhs ir per­sona, kura svece izdzēsta. Mākslīgi. [4]

Risinādams savu stāstījumu, es laiku pa laikam iztirzāšu kādu Bībeles statūtu un parādīšu, kā tas vienmēr apgāna kādu dieva likumu, bet pēc tam tiek ierakstīts tautu likumu grāmatās, kur savu gānīšanos turpina. Taču visam savs laiks; nav ko steigties.

TURPINĀDAMS ceļojumu, Šķirsts mētājās šurp turp un vēl kaut kurp bez kompasa un stūres, būdams vienīgi laika kavēklis nejaušu vēju un vētrainu straumju rokās. Un šie lieti, lieti, lieti! Tie lija, gāza, izmērcēja un applūdināja. Tāds lietus vēl nekad nebija redzēts. Gadījās kādreiz, ka nolija sešpadsmit collu dienā, bet tas pret šīm gāzēm bija tīrais nieks. Tagad lija simt divdesmit collu — desmit pēdu dienā! Un šis netica­mais daudzums nāca zemē četrdesmit dienas un četrdesmit naktis no vietas un apklāja it visus pakalnus, kas bija četrsimt pēdu augsti. Tad debesis un pat eņģeļi palika galīgi sausā; ne­bija kur ņemt ūdeni.

Kā Vispārējie Plūdi šie nebija necik izdevušies, bet arī ag­rāk bija rīkots simtiem Vispārēju Plūdu (tā liecina visu tautu bībeles), un šie nemaz nebija sliktāki par iepriekšējiem.

Beidzot Šķirsts pacēlās augstu gaisā un apstājās pie Ara- rata kalna galotnes, septiņpadsmit tūkstošu pēdu virs ielejas, un tā dzīvā krava izrāpās ārā un devās pa nogāzi lejup.

Noass iedēstīja vīnadārzu, baudīja vīnu un apdzērās.

No visiem zemes iedzīvotājiem tieši šo personu izvēlējās tāpēc, ka labāks neviens neatradās. Viņam bija jāsāk celt cil­vēce uz jauniem pamatiem. Tāds tad nu izskatījās tas jaunais pamats. Neko labu gaidīt nevarēja. Turpināt eksperimentu no­zīmēja pakļaut pasauli lielam un visai nesaprātīgam riskam. Tagad bija īstais brīdis izrīkoties ar šiem ļautiņiem tikpat gudri kā ar citiem, proti, viņus noslīcināt. Jebkurš cits, izņemot