Dzeks Londons - Ziemeļzemes mežu dzīles

Pēc grūta ceļa vēl tālu aiz vispēdējās krūmu skupsnas un nīkulīgās birztaliņas, pašā Tukšas Zemes sirdī, kur skarbie Ziemeļi, ka pieņemts domāt, iznīcinājuši visu dzīvo, acīm pēkšņi atklājas milzīgu mežu biezokņi un plaši, piemīlīgi klajumi. Taču pasaulē tikai tagad sāk par to pienākt ziņas. Pētniekiem gan šad un tad bija izdevies tur nokļūt, bet līdz šim neviens no viņiem nebija atgrie­zies, lai pavēstītu par to pasaulei.

Tukšā Zeme — jā, tā tiešām ir tukša zeme, Arktikas neauglīgie klajumi, aizpolārais tuksnesis, muskusvērša un ldienā tundras vilka skarbā un nemīlīgā mājvieta. Tādu to arī ieraudzīja Everijs van Brants: neviena vienīga ko­ciņa, nekā, kas iepriecētu aci, tikai skraji sūnu un ķērpju klani — vārdu sakot, nepievilcīga aina. Vismaz līdz tam brīdim, kad viņš bija aizkūlies līdz plašumiem, kas kartē atzīmēti ar baltu plankumu, un tur pēkšņi ieraudzīja ne sapņos nesapņotus Kanādas egļu mežus un sastapa eski­mosu ciltis, par kādām nekas nebija zināms. Viņš bija lolojis nodomu (cerēdams gūt slavu) izjaukt šo kartes balto plankumu vienmuļību un izraibināt tos ar melnām zīmēm, kas vēstītu par kalnu grēdām, plašām ielejām, ūdenskrātuvēm un līkumotām upju gultnēm, tālab jo se­višķi nopriecājās, atklajis iespēju iezīmēt kartē plašas mežu joslas un iezemiešu apmetnes.

Everijs van Brants jeb, ar pilnu titulu, Ģeoloģijas institūta profesors E. van Brants bija ekspedīcijas priekš­nieka palīgs un ekspedīcijas nodaļas priekšnieks; šo no­daļu viņš bija aizvadījis ar jūdžu piecsimt lielu līkumu augšup pa kadu no Telonas pietekām un tagad tās priekš­galā ienāca līdz šim nezināmā ciematā. Viņam pakaļ gurdi soļoja astoņi cilvēki, divi no tiem — Kanādas franči, ceļotāju pavadoņi, pārējie — plecīgi krī cilts indiāņi no Manitobavejas. Viņš vienīgais bija tīrasiņu anglosaksis, un asinis enerģiski pulsēja viņa dzīslās, skubinādamas sekot senču tradīcijām. Jo līdzās viņam soļoja Klaivs un

Hastingss, Dreiks un Rolijs, Hengists un Horsa. [18] pirmais no visiem saviem tautiešiem viņš tagad ienāca šajā vien­tuļajā Ziemeļzemes apmetnē; to iedomājoties, van Brantu pārņēma līksma sajūsma, un ceļabiedri ievēroja, ka priekš­nieka gurdenums pēkšņi pārgājis un tas neapzināti sper raitāku soli.

Itin visi apmetnes iemītnieki raibā pūlī skrēja atnācē­jiem pretī, vīrieši pa priekšu, draudīgi žņaudzīdami rokās lokus un šķēpus, sievietes un bērni bikli spaidījas aiz­mugurē. Van Brants pacēla labo roku par miera zīmi — šo zīmi saprot visas tautas, un ciematnieki atbildēja ar miermīlīgu apsveikumu. Bet, viņam par apbēdinājumu, no pūļa pēkšņi izskrēja zvērādās ģērbies cilvēks un pa­stiepa pretī roku. uzsaukdams pazīstamu sveicienu — «Hallo!». Šim cilvēkam bija bieza bārda, bronzas krāsas iedegums klaja viņa vaigus un pieri, un tomēr van Brants viņā tūdaļ pazina savas rases piederīgo.

— Kas jūs esat? — viņš jautaja, paspiedis pastiepto roku. — Vai Andrē? [19]

— Kas ir Andrē? — vīrietis atjautāja.

Van Brants paraudzījās viņā vērīgāk.

— Dievs sodi! Jūs, redzams, šeit esat pavadījis krietnu laiciņu.

— Piecus gadus, — cilvēks atbildēja, un acīs viņam iemirgojas lepnuma dzirkstīte. — Bet iesim taču, paru­nāsimies. Tie lai iekārtojas man kaimiņos, — viņš pie­bilda, ievērojis skatienu, ko van Brants uzmeta saviem pavadoņiem. — Gan vecais Tantlačs par tiem parūpēsies. Iesim.

Lieliem soļiem viņš gāja pa priekšu, un van Brants vi­ņam sekoja cauri visam ciematam. Aļņādu teltis bija izmētātas bez jebkādas kārtības, kur pagadījās, jo zeme

bija nelīdzena. Van Brants aptvēra tās ar zinātāja ska­tienu un aši aplēsa.

— Divsimt cilvēku, neskaitot mazgadīgos, — viņš no­vērtēja.

Cilvēks pamāja ar galvu.

— Apmēram tā. Bet es dzīvoju ārpus drūzmas; te, no­malē, redziet, esmu vairāk nošķirts. Piesēdiet. Es lab­prāt uzkostu kopā ar jums, kad jūsu ļaudis būs kaut ko pagatavojuši. Esmu jau aizmirsis, kā garšo tēja… Pie­cus gadus neesmu dzēris, pat neatceros, kā tā smaržo… Vai tabaka ir? … Ā! Pateicos! Un pīpe? Vareni! Vēl tikai sērkociņu — un paraudzīsim, vai šī nezāle nav zaudējusi savu pievilcību.

Viņš nošvirkstināja sērkociņu, ar mežu iemītnieka cītīgo piesardzību saudzēdams tā vāro liesmiņu, it kā tā būtu vienīgā visā pasaulē, un tad ievilka pirmo dūmu. Brīdi pakavējies koncentrētā apcerē, viņš lēnītiņām izgaršo­dams izpūta dūmus caur pastieptām lūpām. Tad viņš at- zvila ērtāk. Sejas panti viņam atmaiga un sapņaina dū­maka aizmigloja acis. Ar pilnu krūti viņš svētlaimīgi no­pūtās dzijā baudījumā un tad pēkšņi izmeta:

— Dieva vārds, garšo lieliski!

Van Brants līdzjūtīgi pamāja.

— Tātad piecus gadus, jūs sakāt?

— Piecus gadus. — Cilvēks atkal nopūtās. — Jums, protams, ļoti gribas uzzināt, kas un kā, jo cilvēks ir ziņ­kārs radījums un situācija patiesi samērā dīvaina. Tomēr īstenībā nekā nav ko stāstīt. Es izbraucu no Edmontonas pamedīt muskusvēršus, un man, tāpat kā Paikam un vi­siem pārējiem, uzbruka visādas neveiksmes, mani ceļa­biedri gāja bojā, es pazaudēju visus savus krājumus. Bads, mocības — parastais stāsts, jūs jau zināt, es vie­nīgais palicis pie dzīvības — un tā tālāk, līdz pēdīgi četrrāpus atlīdu šurp, Tantlača apmetnē.

— Pieci gadi, — domīgi atkārtoja van Brants, it kā mēģinādams atcerēties, kas pa šo laiku noticis.

— Februāra beigās palika tieši pieci gadi. Pār Lielo Vergu ezeru es pārcēlos maija sākumā …

— Tātad jūs esat… Fērfakss? — van Brants viņu pār­trauca.

Cilvēks apstiprinādams pamāja.

— Paga, paga … Ja nemaldos, Džons — Džons Fēr­fakss?

— Kā tad jūs to zināt? — laiski iejautājās Fērfakss, kas bija aizņemts, pūšot gaisā dūmu gredzenus.

— Avīzes toreiz bija pilnas ar ziņojumiem par jums.

Prevanšs …

— Prevanšsl — Fērfakss pēkšņi kļuva možs un atslē­jās. — Viņš mums pazuda kaut kur Dūmu Kalnos …

— Jā, bet viņš no turienes izkūlās un izglābās.

Fērfakss no jauna atlaidās uz muguras, turpinādams

laist dūmu gredzenus.

— Prieks dzirdēt, — viņš domīgi noteica. — Prevanšs bija liels kauslis, ja viņam uznāca niķi, un negribēja stiept nastas. Tātad viņš izkūlies sveiks? Nu, man prieks par to.

Pieci gadi… Van Brants domās atkal un atkal atgrie­zās pie šiem vārdiem, un kaut kur no atmiņas dziļumiem acu priekšā sāka veidoties Emīlijas Sautveitas seja. Pieci gadi… Meža zosu kāsis ar skaļām klaigām pārlidoja viņiem zemu pār galvu, taču, pamanījuši teltis, putni aši pagriezās pret ziemeļiem un aizlaidas pretī gruzdošajai saulei. Van Brants drīz vien tos pazaudēja no acīm. Viņš izvilka pulksteni. Tas rādīja stundu pēc pusnakts. Uz ziemeļiem slīdošie mākoņi liesmoja asiņainā atblāzmā, tumšsarkani saules stari strēlēm šāvās pret dienvidiem, iespiezdamies drūmajā meža biezoknī un pieplūdinādami to ar baismīgu spīdumu. Gaiss bija rāms un nekustīgs, nešūpojās ne skujiņa, un visniecīgākais čabējiens apmetnē izskanēja tik skaidri un spalgi kā raga pūtiens. Indiāņi un franču pavadoņi, pakļaudamies šā klusuma burvīgu­mam, sarunājās pusčukstus, pat pavārs neviļus centās mazāk šķindināt pannu un katlu. Kaut kur raudāja bērns, bet no meža biezokņa kā sīka sudraba stīdziņa vērpās sievietes balss dziedošās vaimanās: