Dzeks Londons: Ziemeļzemes mežu dzīles

Vecais šamanis apklusa un lūkojās tieši jauneklim sejā.

— Un lai top zināms, ka es, Cugengate, devu padomu šo līgumu lauzt.

— Taču es neesmu guldījis citu sievieti savā guļvietā,— Kīns viņu pārtrauca. — Es pats ierīkoju savu pavardu, pats vārīju sev ēdienu un, sēdēdams vientulībā, griezu zobus.

Cugengate pavēcināja roku, rādīdams, ka vēl nav beidzis.

— Es esmu vecs vīrs, un mani vārdi nāk no sapratnes. Ir labi būt stipram un ņemt ar varu. Vēl labāk ir attu­rēties no varas, ja tas var nest svētību. Senajās dienās es sēdēju pie tava pleca, Tantlač, un manu balsi sapulcē uz­klausīja pirmo, un manu padomu pieņēma un tūdaļ lika lietā. Es biju stiprs un turēju savās rokās varu. Pēc Tant- lača es biju visaugstākais. Tad ieradās Svešinieks, un es redzēju, ka viņš ir prasmīgs, gudrs un liels. Tā kā viņš bija prasmīgāks, gudrāks un lielāks par mani, tad bija skaidrs, ka no viņa ciltij būs lielāks labums nekā no manis. Tava auss, Tantlač, bija pievērsta man, tu klau­sījies manus vārdus, un tā Svešiniekam tapa dota vara, vieta pie ugunskura un tava meita Tuma. Cilts plauka un zēla šais jaunajās dienās, klausīdama jauniem liku­miem, un cilts zels arī turpmāk, ja Svešinieks būs mūsu vidū. Mēs esam veci vīri, mēs abi, ak, Tantlač, tu un es, un šis jautājums izšķirams galvai, nevis sirdij. Uzklausi manus vārdus, Tantlač! Uzklausi manus vārdus! Šim cil­vēkam jāpaliek!

Iestājās ilgs klusums. Vecais virsaitis domāja, un iz­skats viņam bija kā dievam, kas nesatricināmi pārliecināts par savu visvarenību, bet Čugengate šķita atkal iegrim­stam dziļas senatnības dūmakā. Kīns alkaini raudzī­jās sievietē, bet viņa pat nemanīja to un neatrāva ska­tienu no tēva sejas. Vilku suns atkal pagrūda vaļā telts ieejas aizsegu; redzēdams visus tik mierīgus, tas sadū­šojās un pieplacis ielīda iekšā. Viņš ziņkārīgi apostīja Tu­rnas gurdi noslīgušo roku, izaicinoši pasmailēja ausis pret Cugengati un tad saritinājās pie Tantlača kājām. Šķēps rībēdams nogāzās zemē, suns pārbijies iekaucās, palēcas sānis, gaisā noklabinādams zobus, un ar nākamo lēcienu bija laukā.

Tantlačs noraudzījās visos pēc kārtas, katru seju ap­lūkodams ilgi un vērīgi. Tad viņš pacēla galvu ar smag­nēju, karalisku kustību un aukstā, vienmuļā balsī izteica spriedumu:

— Šis cilvēks paliks. Lai sasauc kopā medniekus. No­sūtiet uz kaimiņu ciematiem skrējēju ar pavēli atvest ka­ravīrus. Es negribu tikties ar Jaunatnācēju. Tu, Čugen­gate, runāsi ar viņu. Pasaki viņam — ja grib aiziet ar mieru, lai iet projām tūdaļ. Un, ja izcelsies cīņa, tad kau­jiet, kaujiet, kaujiet visus līdz pēdējam. Bet dariet visiem zināmus manus vārdus: nekas nedrīkst notikt ar mūsu cilvēku — ar vīru, ko apprecējusi mana meita. Tā būs labi.

Čugengate piecēlās un izsteberēja laukā, Tuma viņam sekoja, bet, kad arī Kīns pagriezās pret izeju, Tantlača balss viņu aizturēja.

— Kīn, būtu labi, ja tu klausītu maniem vārdiem. Šis cilvēks paliks. Pieraugi, lai viņam nekas nenotiek.

Sekodami Fērfaksa mācībām par kara paņēmieniem, cilts karotāji nevis pulkā braši drāzās uz priekšu, skaļi klaigādami, bet, gluži otrādi, bija ļoti atturīgi un saval­dīgi, virzījās uz priekšu klusēdami, līzdami rāpus un slap­stīdamies no slēpņa slēpnī. Upes krastā, kur šaura kla­juma strēmele kalpoja par daļēju aizsegu, bija saguluši krī cilts indiāņi un franči — pavadoņi. Viņu acis nekā ne­varēja saskatīt, bet ausis tik tikko spēja saklausīt klusu čaboņu, taču viņi manīja trauksmainu dzīvību pulsējam meža biezoknī, juta neskaidras, nenosakāmas kustības un saprata, ka tuvojas ienaidnieks.

— Nolādētie, — Fērfakss grēmās, — pulveri viņi ne redzējuši nebija, bet es tiem iemācīju šo paņēmienu.

Everijs van Brants pasmējās, izdauzīja pelnus no pīpes un rūpīgi noglabāja to līdz ar tabakas maku, tad pār­baudīja, vai medību duncis makstī pie sāna slīd brīvi.

— Pagaidiet vien, — viņš teica, — mēs izpaisīsim uz­brucēju priekšējās rindas, tad viņiem dūša būs papēžos.

— Viņi uzbruks izkliedu ķēdē, ja vien atcerēsies ma­nas pamācības.

— Tas nekas. Šautenes ar patronu aptveri tāpēc jau ir taisītas, lai varētu šaut bez pārtraukuma. Mēs viņus … Vareni! Pirmais trāpījums! Dabūsi speciālu tabakas por­ciju, Lūn!

Lūns, krī cilts indiānis, bija pamanījis pavīdam kailu plecu un ar trāpīgu lodi darījis tā īpašniekam zināmu savu atklājumu.

— Kaut nu mēs varētu viņus izprovocēt, lai drāžas uz priekšu, — Fērfakss murmināja, — kaut varējis viņus iz­provocēt!

Van Brants ievēroja gar attāla koka stumbru pabāztu galvu un ar strauju šāvienu nopļāva karotāju gar zemi, kur tas sāka raustīties nāves krampjos. Maikls nogāza trešo, bet Fērfakss ar pārējiem vingrināja roku, šaudami uz katru slēptuvē pazibējušo eskimosu vai uz sakustē­jušos krūmu. Šķērsojot mazu, klaju purviņu, pieci eski­mosi nogāzās ar seju pie zemes, bet vairāk pa labi, kur koki bija retāki, krita vēl kāds ducis karotāju. Taču eski­mosi virzījās pretī savai sodībai ar drumu apņēmību, tu­vodamies piesardzīgi, apdomīgi, bez steigas un bez vilci­nāšanās.

Pēc minūtēm desmit, kad uzbrucēji bija pavisam tuvu, visa kustība izbeidzās, neviens vairs nevirzījās tuvāk, un iestājās draudīgs, Jaunu vēstošs klusums. Visapkārt bija redzama tikai zaļi zeltainā lapotne un zāle, kas trīsēja un viļņojās dienas pirmajās vēja pūsmās. Blāvā rīta saule izraiboja zemi ar garām ēnu un gaismas svēdrām. Kāds ievainotais pacēla galvu un ar rokām centās izrāpties no purviņa, bet Maikls virzīja viņam līdzi šautenes stobru, taču vēl kavējās šaut. No labās uz kreiso pusi pa nere­dzamo frontes līniju aizskanēja svilpiens, un acumirklī vesels bultu mākonis lokā pacēlas gaisā.

— Gatavoties! — van Brants nokomandēja, un viņa balsij bija radusies metāliskā pieskaņa. — Šaut!

Eskimosi visi reizē cēlās no savām slēptuvēm. Mežs pēkšņi bija pilns dzīvības. Atskanēja spalga gaudošana, šautenes tai atbildēja ar skarbiem rējieniem. Daudzi cie­mata ļaudis sastapa savu nāvi tieši lēcienā, bet, zemē nokritušiem, tiem brāzās pāri viņu ciltsbrāļi rēcošā, ne­atvairāmā vilnī. Visiem pa priekšu, ar plīvojošiem matiem, rokas plaši vēcinādama, līkumodama starp kokiem un lēkdama pāri kritušiem stumbriem, skrēja Tuma. Fērfakss notēmēja un gandrīz jau nospieda aizslēgu, pirms pazina, kas tā ir.

— Sieviete! Nešaujiet! — viņš iekliedzās. — Redziet! Viņa nav apbruņota.

Viņu nesadzirdēja ne indiāņi, ne Maikls, ne tā tautieši — franči, ne arī van Brants, kas šāva tik strauji, ka viena viņa lode pastāvīgi svilpa gaisā. Taču Tuma neskarta tikai drāzās taisni vien uz priekšu — tieši pa pēdām kā­dam zvērādās ģērbtam medniekam, kas no sāniem bija aizlēcis viņai priekšā. Fērfakss izšāva aptveri tukšu, mēr­ķēdams karotājiem pa labi un pa kreisi no Turnas, un atvēzējās ar šauteni, lai trāpītu garajam medniekam. Taču tas, liekas, bija viņu pamanījis, jo pēkšņi pasitās sānis un ietrieca šķēpu Maikla ķermenī. Tai brīdī Tuma bija apcirtusi roku savam vīram ap kaklu un, pagriezu­sies pa pusei atpakaļ, ar saucieniem un brīvās rokas vē­zieniem it kā šķēla pušu uzbrūkošo karavīru gūzmu. Kādi divdesmit vīri aizdrazās garām gar abām pusēm, un Fēr­fakss uz īsu mirklīti palika stāvam, ielūkodamies savā sieva, viņas bronzainajā skaistumā, kas satrauca un mul­sināja, un viņu pēkšņi pārmāca dīvainas vīzijas, sapņu ainas, nemirstīgi atmiņu blāzmojumi, kas saviļņoja līdz pašām dvēseles dzīlēm. Vecas pasaules filozofisko dogmu un jaunās pasaules ētisko normu fragmenti un drumslas izjoņoja caur viņa smadzenēm, acu priekšā pavīdēja ne­iedomājami skaidras un reizē mokoši nesakarīgas ainas — medības, drūmi mežu biezokņi, klusējošas sniega klajot- nes, balles zāles uguņu ņirba, plašas gleznu galerijas un auditorijas, stikla mirdzā zalgojošas mēģeņu rindas, grā­matām pieblīvētu plauktu ailes, mašīnu dūkoņa un liel­pilsētas ielu dārdoņa, aizmirstu dziesmu melodijas, mīlētu sieviešu un senu draugu sejas, vientuļš strauts starp kraujām klinšu smailēm, sadragāta laiva oļainā krast­mala, mēnesnīcas mirdza pār klusiem laukiem, leknas iele­jas, siena smarža …