Dzeks Londons: Ziemeļzemes mežu dzīles

svieda pa caurumu iespraucies saules stars. Virsaitim pie labā pleca tupēja šamanis Čugengate. Abi bija veci vīri, un viņu acīs plēnēja garā mūža gurdenums. Bet viņiem pretī sēdēja jauneklis Kīns, visas cilts mīlulis. Tas bija izmanīgs un veikls, un viņa melnās acis pētīdamas un vērodamas tā vien skraidīja no vienas sejas pie otras.

Teltī valdīja klusums. Šad tad iespiedās kāds troksnītis no apkārtējām teltīm, un kaut kur no tālienes atskanēja smalkas, spiedzīgas balstiņas — drīzāk balsu ēnas, tur klaigādami kāvās puikas. Pa telts ieeju iebāza galvu suns un kādu laiciņu noraudzijas, zibinādams acis kā vilks, un slienas pilēja no viņa ziloņkaula krāsas ilkņiem. Pēc brī­tiņa viņš kā jautādams iesmilkstējās, bet tad, satrūcies no cilvēku nekustības, pieplaka pie zemes un atmuguriski izlīda atpakaļ. Tantlačs vienaldzīgi pavērās meitā.

— Un tavs vīrs, kā tev ar viņu?

— Viņš dzied svešādas dziesmas, — Tuma atbildēja,

— un viņa seja izskatās savāda.

— Ta? Vai viņš ko teica?

— Nē, bet viņa seja izskatās savāda, viņa acis mirdz citādi, viņš sēž pie ugunskura ar Jaunatnācēju, un viņi runā un runā, un viņu runām nav gala.

Čugengate kaut ko iečukstēja sava pavēlnieka ausī, un Kīns tupēdams paliecās uz priekšu.

— Kaut kas viņu sauc no tālienes, — Tuma turpināja,

— un šķiet, ka viņš sēž un klausās, un atbild, dziedādams dziesmas savas tautas valodā.

Čugengate atkal ko čukstēja, un Kīns liecās uz priekšu, bet Tuma bijīgi apklusa, līdz tēvs ar galvas mājienu deva zīmi, ka var stāstīt tālāk.

— Tev, ak, Tantlač, ir zināms, ka meža zoss un gulbis, un mazā pīlīte piedzimst šeit, mūsu zemienēs. Ir zināms, ka pirms sala iestāšanās tie laižas prom uz nezināmām malām. Un tāpat ir zināms, ka tie atkal atgriežas, kad pār zemi no jauna spīd saule un ūdens upēs ir vaļā. Allaž tie atgriežas uz vietu, kur piedzimuši, lai dzīvība varētu turpināties. Zeme tos sauc, un tie nāk. Un tagad kāda cita zeme sauc — zeme, kur piedzimis mans vīrs, šis sauciens ir domāts viņam, un viņš ir nolēmis atbil­dēt saucienam. Bet viņš taču ir mans vīrs. Visu sieviešu priekšā viņš ir mans vīrs.

— Vai tas ir labi, Tantlač? Vai tas ir labi? — Čugen­gate uzstājīgi taujāja, un viņa balsī jautās draudi.

— Jā, tas ir labi! — Kīns ar nekaunīgu drosmi izsau­cās.— Zeme sauc savus bērnus, un visas zemes sauc sa­vus bērnus atpakaļ. Kā meža zoss un gulbis, un mazā pīlīte saklausa saucienus, tā tiek saukts arī šis Sveši­nieks, kurš pārāk ilgi jau kavējies pie mums un kuram tagad jāiet prom. Un vēl ir sugas sauciens. Zoss dzīvo pārī ar zosi, un gulbis nekad nedzīvo parī ar mazo pīlīti. Nebūtu labi, ja gulbis dzīvotu pārī ar mazo pīlīti. Tāpat nav labi, ka svešinieki ņem par sievām mūsu ciemata meitenes. Tālab es saku, ka šim cilvēkam jāiet pie savas sugas, uz savu zemi.

— Viņš ir mans vīrs, — Turna attrauca, — un viņš ir liels cilvēks.

— Jā, viņš ir liels cilvēks. — Cugengates galvas iz- slējienā vārgi atēnojās jaunības spars. — Viņš ir liels cilvēks, un viņš, ak, Tantlač, ielika spēku tava rokā un deva tev varu, tā ka tagad visā zemē bijājas tava vārda, bijājas un cienī to. Viņš ir loti gudrs, un viņa gudrība nes lielu labumu. Viņam mēs varam pateikties par daudzām lietām: par prasmību karā, par noslēpumiem, kā aizsargāt ciematu un kā negaidīti uzbrukt mežā, par to, kā apspries­ties sapulcē, kā satriekt pretinieku ar savas mutes vār­diem un kā solījumu nostiprināt ar zvērestu, par to, kā medīt kopīgi, kā uzstādīt lamatas un kā uzglabāt pārtiku, par to, kā ārstēt slimības un kā dziedēt brūces, kas iegūtas eeļā vai kaujā. Tu, Tantlač, šodien būtu vecs klibiķis, ja pie mums nebūtu ieradies Svešinieks un tevi izdziedinājis. Ikreiz, kad mums bija par kaut ko šaubas, mēs gājām pie viņa, lai viņa gudrība mums izskaidro, kā ir pareizi, un ikreiz viņš izskaidroja, kā ir pareizi. Un vēl mums var rasties daudzi jautājumi, un viņa gudrības nākotnē var atkal ievajadzēties, mēs nedrīkstam pieļaut, ka viņš aiziet. Nebūs labi, ja mēs ļausim viņam aiziet.

Tantlačs visu laiku bungoja pa šķēpa kātu un nekādi neizrādīja, dzirdējis vai ne. Turna veltīgi pētīja viņa seju, un Čugengate šķita atkal sarūkam un nolīkstam zem gadu nastas.

— Neviens neiet medībās manā vietā, — Kīns sparīgi piedauzīja sev pie krūtīm. — Es pats iegūstu savu me­dījumu. Dzīve man dara prieku, ja es pats iegustu savu medījumu. Esmu laimīgs, kad pa sniegu rāpjos klāt lie­lam alnim. Esmu laimīgs, kad ar visu spēku uzvelku savu loku — rau, ta — un nekļūdīgi un strauji izšauju bultu, kas trāpa pašā sirdī. Gaļa, ko nomedījis kāds cits, manai mutei nekad nav tik salda kā mans paša medījums. Es priecājos par dzīvi, priecājos pats par savu prasmi un spēku, priecājos, ka pats visu ko paveicu, pats iegūstu visu, kas man vajadzīgs. Kāpēc gan dzīvot, ja ne tālab? Kāpēc man būtu jādzīvo, ja es nevarētu priecāties pats par sevi un par to, ko spēju paveikt? Es priecājos, esmu laimīgs, kad eju medīt un zvejot, un tāpēc, ka eju medīt un zvejot, es kļūstu veikls un spēcīgs. Cilvēks, kas mēdz sēdēt teltī pie ugunskura, nekļūst veikls un spēcīgs. Viņš nav laimīgs, ēzdams manu medījumu, un dzīve viņam nesagādā prieku. Viņš nemaz nedzīvo. Un tāpēc es saku — ir pareizi, ka Svešinieks iet projām. Viņa gud­rība mūs gudrus nedara. Ja viņš ir prasmīgs, tad mums vairs prasme nav vajadzīga. Tiklīdz rodas vajadzība, mēs ejam pie viņa, lai viņš liek lietā savu prasmi. Mēs ēdam medījumu, ko viņš nomedījis, un mūsu mutei šī gaļa nav salda. Mēs paļaujamies uz viņa spēku, un tālab mums nav par ko priecāties. Mēs nemaz nedzīvojam, ja viņš dzīvo pie mums. Mēs kļūstam trekni un nespēcīgi kā sie­vietes, mēs baidāmies no darba un esam aizmirsuši, kā pašiem iegūt to, kas mums vajadzīgs. Ļauj, lai šis cil­vēks iet projām, ak, Tantlač, un mēs atkal kļūsim vīri! Es esmu Kīns, vīrietis, un es pats iegūstu savu medījumu!

Tantlačs pievērsa viņam skatienu, kurā, šķiet, rēgojās mūžības tukšums. Kīns nepacietīgi gaidīja lēmumu, taču vecā virsaiša lūpas nepakustējās, kad viņš pagrieza galvu pret meitu.

— Kas reiz ir dots, to vairs nevar atņemt, — Turna dedzīgi ierunājās. — Es biju vēl meitenīte, kad šis Sve­šinieks, kas tagad ir mans vīrs, ieradās pie mums. Es nepazinu ne vīriešus, ne viņu paražas, un mana sirds vēl kāroja vaļoties ar citām meitenēm, kad tu, Tantlač, tu un neviens cits pasauci mani pie sevis un iesviedi mani ša Svešinieka rokās. Tu un neviens cits, Tantlač, bet, kā tu atdevi mani šim vīrietim, tā tu arī atdevi šo vīrieti man. Viņš ir mans vīrs. Viņš ir gulējis manās rokās, un no manām rokām viņu izraut nevar.

— Labi būtu, ak, Tantlač, — Kīns aši iestarpināja, pamezdams zīmīgu skatienu uz Tumu, — labi būtu, ja tu atcerētos, ka to, kas reiz dots, vairs nevar atņemt.

Cugengate saslējās.

— Ar tavām lūpām, Kīn, runā neapdomīgā jaunība.

Bet mēs abi, ak, Tantlač, esam veci vīri, un mēs sapro­tam. Arī mēs esam raudzījušies acīs sievietēm un jutuši pa asinīm karsti strāvojam dīvainas alkas. Taču gadi ir mūs atvēsinājuši, mēs esam mācījušies, ka gudrību dod vienīgi apdomība un saprātīgi rīkojas tikai vēsa galva un roka, mēs zinām, ka karsta sirds ir pārāk strauja un slie­cas uz pārsteidzību. Mēs zinām, ka tavas acis uz Ķīnu raudzījās labvēlīgi. Mēs zinām, ka Turna bija viņam ap­solīta jau tajās senajās dienās, kad tā bija vēl bērns. Bet mēs arī zinām, ka pienāca jaunas dienas, kurām līdz iera­dās Svešinieks, un tad mūsu gudrība un vēlēšanās sagā­dāt labklājību visai ciltij lika mums lauzt līgumu, un Kīns bija Tumu zaudējis.