Dzeks Londons - Ziemeļzemes mežu dzīles

— O-o-o-o-o-o-a-haa-ha-a-ha-aa-a-a, o-o-o-o-o-o-a-ha-a- ha-a.

Van Brants nodrebēja un nervozi saberzēja delnu virs­puses.

— Ak tad mani atzina par bojā gājušu? — sarunu biedrs nesteidzīgi ievaicājas.

— Kā tad, mājas jūs nepārnācāt, un tā jūsu draugi…

— Drīz vien mani aizmirsa. — Fērfakss iesmējās nepa­tīkamiem, izaicinošiem smiekliem.

— Kāpēc jūs negājāt prom no šejienes?

— Pa daļai varbūt tāpēc, ka nemaz negribēju, un pa daļai aiz iemesliem, kas nebija atkarīgi no manis. Redziet, Tantlačs gulēja ar pārlauztu kāju, kad es šeit nokļuvu, — smaga fraktūra. Es iegrozīju lauzto kaulu un dabūju viņu uz kājām. Paliku uz kādu laiciņu, kamēr sakrājas spēki. Pirms manis Tantlačs nebija redzējis neviena baltā, un es viņam, protams, šķitu varen gudrs, jo iemācīju viņa cilts ļaudīm daudz ko derīgu. Starp citu, arī militāru tak­tiku, tā ka viņi pakļāva sev četras kaimiņu ciltis (to ap­metnes jūs vēl neesat redzējis) un kļuva par visas ap­kaimes saimniekiem. Skaidra lieta, viņiem par mani radās visaugstākās domas, un tālab, kad es posos ceļā, šie ir dzirdēt par to negribēja. Nav ko runāt, viesmīlīgi viņi bija pār mēru! Pielika man divus sargus un sargāja nakti un dienu. Tantlačs piesolīja man visādus labumus — tā teikt, par atlīdzību, bet man īstenībā bija viena alga — iet prom vai palikt, — nu, un tā es paliku.

— Es Freiburgā pazinu jūsu brāli. Esmu van Brants.

Fērfakss strauji pasniedzās uz priekšu un pakratīja viņa

roku.

— Ak tad jūs esat tas Billija draugs? Nabaga Billijs! Viņš bieži par jums runāja. Tomēr savāda sastapšanās vieta, — viņš piemetināja, parlaizdams plašu skatienu pir­matnīgajai ainavai visapkārt un uz brīdi ieklausīdamies sievietes sēru skandējumā. — Viņas vīru saplosīja lācis, un viņa to ļoti ņem pie sirds.

— Dzīvnieciska dzīve! — Van Brants novaibstidamies izpauda savu pretīgumu. — Cerams, pēc pieciem gadiem šādas dzīves civilizācija šķitīs jauka? Ko jūs sakāt?

Fērfaksa seja sastinga.

— Ak, es nezinu. Šie te vismaz ir godīgi ļautiņi un dzīvo saskaņā ar saviem ieskatiem. Bez tam pie viņiem valda apstulbinoša vienkāršība. Viņiem nav itin nekādu dvēseles sarežģījumu, savas izjūtas viņi izsaka tieši un skaidri, bez tūkstoš un vienas nianses. Viņi mīl, baidās, ienīst, dusmojas vai priecājas — tas viss notiek vienkārši un saprotami, kļūdīties par to nav iespējams. Var jau būt, ka tā ir dzīvnieciska dzīve, taču tā dzīvot vismaz ir viegli. Nekādas valšķošanās, nekādas koķetēšanas. Ja tu kādai sievietei patīc, viņa to bez kavēšanās tev pateiks. Ja viņa tevi neieredz, arī to viņa pateiks, un tad, ja vēlies, vari viņu sist, — bet galvenais: viņa skaidri zina tavas domas, un tu skaidri zini viņas domas. Nekā­das nesapratnes, nekādu pārpratumu. Pēc civilizācijas drudžainajām lēkmēm šai dzīvei ir sava pievilcība. Vai jums skaidrs?

Nē, dzīve te ir gluži jauka, — Fērfakss, brīdi klu­sējis, turpināja, — vismaz man tā ir pietiekami laba, un es esmu nodomājis palikt te.

Vari Brants nodūra galvu pārdomās, un tikko sama­nāms smaids skāra viņa lūpas. Nekādas valšķošanās, ne koķetēšanas, nekādu pārpratumu. Fērfakss tātad ļoti ņēmis pie sirds, viņš nodomāja, ka Emīliju Sautveitu kļūmīgi, var teikt, saplosīja lacis. Nu, un Karltons Sautveits ir diezgan patīkams lācis.

— Jūs tik un tā nāksiet man līdzi, — van Brants teica ar apzināti uzsvērtu noteiktību.

— Nē, neiešu vis.

— Jā, nāksiet gan.

— Dzīvot šeit ir ļoti viegli, es jau jums teicu, — Fēr­fakss apņēmīgi runāja. — Es saprotu itin visus, un visi saprot mani. Vasaras un ziemas aizzib kā saules stari caur žoga mietiem, gadalaiki aizrit kā neskaidras gais­mas un ēnu joslas, un laiks paiet, un dzīve paiet, un tad … gaudas mežā un tumsība. Ieklausieties!

Viņš pacēla roku, un sievietes balss sudrabainais pa­vediens atkal ieaudas klusumā un mierā.

Fērfakss klusu atkārtoja:

— O-o-o-o-o-o-a-haa-ha-a-ha-aa-a-a, o-o-o-o-o-o-a-ha-a- ha-a. Vai jūs nedzirdat? Vai jūs neredzat? Sieviešu sēru gaudas? Svinīgas bēru dziesmas? Patriarha baltās matu cirtas ap manu galvu? Zvērādas, kas visā to pirmatnējā krāšņumā ietin manu augumu? Medību šķēpu man bla­kām? Kurš teiks, ka tas nav jauki?

Van Brants vēsi paraudzījās viņā.

— Fērfaks, jūs esat stulbs nejēga. Ar pieciem šādas dzīves gadiem pietiek, lai ikviens sajuktu prātā, un jūsu noskaņojums jau ir slimīgs, pataloģisks. Starp citu, Karl­tons Sautveits ir miris.

Van Brants piebāza pīpi un aizkūpināja, slepus vēro­dams sarunu biedru ar gandrīz profesionālu interesi. Fēr- laksa acis uz mirkli uzliesmoja, dūres sažņaudzis, viņš traucās celties, bet tad atkal slābi atslīga atpakaļ un iegrima domās. Maikls, pavārs, signalizēja, ka maltīte gatava, bet van Brants pameta ar roku, lai pagaida. Sma­gais klusums ieilga, un viņš domās sāka šķirot no meža plūstošās smaržas — satrunējušu augu un trūdu dvaka, priežu čiekuru un skuju svaigais aromāts, no apmetnes daudzajiem ugunskuriem plūstošo dūmu garšīgi vircotā smarža. Divreiz Fērfakss pacēla acis, taču nekā nepateica, līdz pēdīgi ierunājās:

— Un … Emīlija? …

— Trīs gadus atraitnēs; vēl arvien atraitnēs.

Atkal iestājās ilgs klusums, ko Fērfakss galu galā pārtrauca ar naivu smaidu.

— Liekas gan, ka jums taisnība, van Brant. Došos jums līdzi.

— Es jau to zināju. — Van Brants uzlika roku Fēr- faksam uz pleca. — Protams, cits jau to zināt nevar, bet es tā iedomājos … sieviete ar viņas sabiedrisko stāvokli… bildinājumu jau viņai netrūkst…

— Kad jūs dosieties ceļa? — Fērfakss viņu pārtrauca.

— Kad mani cilvēki būs kaut cik izgulējušies. Pareizi, tas man atgādināja — Maikls jau sāk skaisties, tātad iesim paēst.

Pēc maltītes, kad krī indiāņi un pavadoņi, segās ievīs­tījušies, skaļi krāca, abi vīri vēl pakavējās pie dziestošā ugunskura. Bija tik daudz, ko pārrunāt — par karu un politiku, un ekspedīcijām, par cilvēku veikumiem un da­žādiem notikumiem pasaulē, par kopējiem draugiem, par kāzām, par nāves gadījumiem. Pieci gadi vēstures, par ko Fērfakss visu gribēja uzzināt.

— Un tā spāniešu floti nobloķēja Santjago [20] ostā, — van Brants pašlaik stāstīja, kad pēkšņi viņam garām klusi pagāja jauna sieviete un nostājās līdzās Fērfaksam. Viņa aši ielūkojās tam sejā, tad pievērsa satrauktu skatienu van Brantam.

— Virsaiša Tantlača meita, savā ziņā princese, — Fēr­fakss paskaidroja un negribot pietvīka. — īsi sakot, viens no iemesliem, kas mani pamudināja palikt šeit. Tuma, tas ir van Brants, mans draugs.

Van Brants sniedza roku sveicienam, taču sieviete pa­lika stāvam pilnīgi nekustīgi. Ne vaibsts viņas sejā ne- atvilga, ne skropstiņa nenodrebēja. Viņa raudzījās van Brantam tieši acīs, un viņas urbīgais skatiens taujāja un pētīja.

— Neka viņa nesaprot, — Fērfakss pasmejas. — Pirmo reizi mūžā, ziniet, tiek kādam stādīta priekšā. Bet kā jūs teicāt — tātad spāņu floti nobloķēja Santjago ostā?

Turna notupās zemē blakus savam vīram, nekustīga kā bronzas statuja, tikai acis zibenīgi skraidīja no sejas uz seju, nemitīgi pētīdamas. Everijs van Brants, turpinādams savus stāstus, no šiem mēmajiem skatieniem sāka justies neomulīgi. Visgleznainākā kaujas attēlojuma vidū viņš pēkšņi juta šīs melnās acis kvēli urbjamies sevī, sāka sto­mīties un meklēt vārdus, līdz atkal iejutās stāstījumā un varēja turpināt. Fērfakss, apvijis rokas ap ceļiem, ar izdzisušu pīpi zobos aizrautīgi klausījās, nepacietīgi pa­skubinādams, kad stāstītājs vilcinājās, un viņa acu priekšā no jauna atainojās pasaule, ko jau domājās sen aiz­mirsis.