Kāds mednieks, ko lode bija ķērusi starp acīm, vēl spēra soli uzbrukumā un tad bez dzīvības noslīga zemē. Fērfakss atjēdzās. Viņa biedri — tie, kas vēl dzīvi, — bija atspiesti tālu aizmugurē, aiz kokiem. Viņš dzirdēja mednieku mežonīgos rēcienus «Hia! Hia!», ar kādiem tie metas tuvcīņā, lai durtu un cirstu ar saviem kaula un valzirga ilkņu ieročiem. Ievainoto cilvēku kliedzieni viņu trāpīja kā sitieni. Fērfakss saprata, ka cīņa ir galā, ka viņi ir uzvarēti, bet visas senās tradīcijas un savas tautas solidaritātes apziņa rautin rāva viņu pašā kaujas ņudzeklī, lai vismaz arī viņš mirtu kopā ar savējiem.
— Mans vīrs! Mans vīrs! — sauca Tuma. — Tu esi glābts!
Viņš lūkoja izrauties, bet sieviete ar visu auguma svaru iekārās viņam plecos, neļaudama spert ne soli.
— Nevajag! Viņi ir miruši, bet dzīve ir tik jauka!
Turna turējās vīram cieši ap kaklu un kājām tvērās
ap viņa stilbiem, viņš pastreipuļoja un sagrīļojās, sparīgi atslējās taisni, lai noturētos kājas, atkal pastreipuļoja un pēdīgi nogāzās atmuguriski zemē. Galva atsitās pret izvirzītu sakni, viņš pa pusei apdulla un spēja vairs tikai vārgi pretoties. Kritienā Tuma bija saklausījusi spalvām apspraudītas bultas švīkstoņu tieši pār galvu un tūdaļ steidza ar savu augumu kā ar vairogu aizsegt vīra ķermeni, cieši apskāvusi viņu ar rokām un piespiedusi seju un lūpas pie viņa kakla.
Tad pārdesmit pēdu tālāk no samudžināta biezokņa izspraucās Kīns. Viņš piesardzīgi paskatījās visapkārt. Kaujas lauks bija aizvirzījies tālu prom, un karotāju pēdējie kliedzieni noklusa tālumā. Neviens nebija redzams. Viņš piespieda pie stiegras jaunu bultu un paraudzījās zemē uz vīrieti un sievieti. Starp Turnas krūtīm un roku balti vīdēja vīrieša āda. Kīns savilka loku, tā ka stiegra skāra bultas smaili. Divas reizes viņš mierīgi un tēmēdams, lai nekļūdītos, uzvilka loku un nomērķēja, tad ietrieca kaula dzelksni tieši baltajā miesas laukumiņā, kas vizmoja vēl jo baltāks pretstatā viņu apskāvušās sievietes brūnajām rokam un brūnajām krūtīm.