Dzeks Londons: Ziemeļzemes mežu dzīles

Pagāja stunda, divas, un pēdīgi Fērfakss negribīgi pie­cēlās kājās.

— Ak tad Kronje [21] bija gan iedzīts stūrī? Bet pagai­diet brītiņu, līdz es aizskriešu tepat pāri pie TantlaČa. Viņš gribēs jlīs satikt, un es norunāšu, ka jūs aiziesiet pie viņa pēc brokastīm. Vai tā būs jums izdevīgi?

Viņš aizgāja starp priežu stumbriem, un van Brants palika raugamies Turnas kvēlojošajās acīs. Pieci gadi, viņš apsvēra, bet viņai patlaban nebūs vairāk par divdesmit. Apbrīnojama būtne! Viņa pieder pie eskimosu cilts, un tiem taču mēdz būt tāds sīks, plakans deguntiņš, bet šai te tas nav ne plats, ne plakans — ērgļa deguns ar smal­kām, glīti veidotām nāsīm, gluži kā gaišākās rases dai­ļavām, — vari būt drošs, Everij van Brant, te kaut kā piejaukusies indiāņu asins lāsīte. Un nenervozē, Everij van Brant, viņa tevi neapēdīs, tikai sieviete vien jau ir, pie tam īsti glīta. Vairāk pēc austrumnieces nekā še­jienietes. Acis lielas un patalu viena no otras, un to mon- goliskais slīpums tik tikko manāms. Turna, tu esi īsta ano­mālija. Tava vieta nemaz nav pie eskimosiem, ja arī tavs tēvs ir eskimoss. Diezin no kurienes cēlusies tava māte? Vai vecmāmiņa? Ak, mīļā Turna, tu taču esi skaistule, auksta, stinga skaistule ar Aļaskas vulkānu lavu dzīslās, lūdzu, neskaties manī ar tādām acīm.

Everijs van Brants iesmējās un piecēlās kājās. Meitenes neatlaidīgais skatiens viņu mulsināja. Starp pārtikas mai­siem ložņāja kāds suns. Viņš gribēja to aizdzīt un, kamēr Fērfakss atgriezīsies, novietot maisus drošākā vietā. Taču Tuma pastiepa roku, lai viņu aizkavētu, un piecēlās, no­stādamās viņam tieši pretī.

— Tu? — viņa ierunājās Arktikas iedzīvotāju valodā, kas visām ciltīm no Grenlandes līdz pat Barova ragam ir gandrīz vienāda. — Tu?

Straujās izteiksmes maiņas meitenes sejā izteica visus jautājumus, kas slēpās aiz šā «tu», — Tuma gribēja zi­nāt, kas viņš tāds ir, kālab te ieradies, kāds viņam sakars ar tās vīru, — visu izpauda šis vārds.

— Brālis, — viņš atbildēja tai pašā valodā, ar plašu vēcienu norādīdams uz dienvidiem. — Mēs esam brāļi, tavs vīrs un es.

Viņa papurināja galvu.

— Nav labi, ka tu esi te.

— Pēc viena miega es aiziešu.

— Un mans vīrs? — viņa noprasīja dedzīgi un sa­traukti.

Van Brants paraustīja plecus. Viņš atskārta, ka neap­zināti par kaut ko kaunas, pat nezinādams, par ko, un dusmojas uz Fērfaksu. Viņš juta, ka piesarkst, atbildot šīs jaunās mežones skatienam. Viņa bija tikai sieviete. Ar to jau viss pateikts — sieviete. Te atkal atkārtojas sensenais stāsts par nekrietnību — tieši tāds pats, atkal un atkal, tikpat vecs ka Ieva un tikpat jauns kā pirmās tikko mostošās mīlas stars.

— Mans vīrs! Mans vīrs! iVlans vīrs! — Tuma kaislīgi gaudās, sejai tumši pietvīkstot, un no viņas acīm staroja Mūžīgās Sievietes — Sievietes-Sievas nežēlīgais mai­gums.

— Tuma, — viņš to svinīgi uzrunāja angliski, — tu esi dzimusi Ziemeļzemes mežu dzīlēs, tu esi pārtikusi no zi­vīm un gaļas, cīnījusies ar salu un badu, visas mūža die­nas tava dzīve ir bijusi vienkārša. Bet ir pasaulē daudz kas tāds, kas nepavisam nav vienkāršs, ko tu nemaz ne­zini un arī nespēj izprast. Tu nezini, ko nozīmē ilgoties pēc gaļas podiem tālu tālumā, tu nespēj saprast, ko no­zīmē alkas pēc sievietes ar gaišu seju. Un šī sieviete ir gaiša, Tuma, cildeni skaista un gaiša. Tu biji sieva šim cilvēkam, un tu viņam atdevi sevi itin visu, bet tavs viss ir ļoti niecīgs un vienkāršs. Pārāk niecīgs un pārāk vien­kāršs, jo viņš ir svešas zemes cilvēks. Nekad tu neesi

viņu iepazinusi, tu nespēj viņu iepazīt. Tāda ir dzīves kārtība. Tu turēji viņu savās rokās, bet nekad tu neesi turējusi viņa sirdi — tā cilvēka sirdi, kurš sapņoja par garām slīdošajiem gadalaikiem un par pirmatnēji mežo­nīgu bēru ceremoniju. Tev viņš ir bijis tikai sapnis — sapņa puteklis. Tu gribēji slēgt skāvienos cilvēku, bet sa­tvēri tikai ēnu, tu atdevi sevi vīrietim, bet guļvietā tev blakus gulēja tikai viņa veidols. Tā tas notika jau sen­senos laikos, kad dievi uzskatīja zemes meitas un atzina tās skaistas esam. Bet Tuma, ak, Tuma, es negribētu būt Džona Fērfaksa ādā viņa nākamo gadu bezmiega naktīs, kad viņa acis skatīs nevis tās sievietes saules mirdzuma matus, kura gulēs viņam līdzās, bet gan Ziemeļzemes mežu dzīlēs izgaisušās sievas melnās matu pīnes.

Kaut gan Tuma nekā nesaprata, viņa klausījās ar tik alkainu uzmanību, itin kā viņas dzīvība būtu atkarīga no tā, ko saka šis cilvēks. Bet, sadzirdusi sava vīra vārdu, viņa eskimosu valodā izsaucās:

— Jā! Jā! Fērfakss! Mans vīrs!

— Nabaga mazā aplamniece, kā gan viņš var but tev vīrs?

Taču viņa nesaprata vari Branta angliski teikto runu un domāja, ka viņu izjoko. Mēmais, bezprātīgais Sievietes- Sievas niknums uzliesmoja viņas sejā, un van Brantam jau gandrīz likās, ka viņa kā pantera saspringst lēcienam.

Viņš klusībā nolamājās un vēroja, kā liesmas pama­zām izdziest viņas sejā un tajā iegulst lūdzējas sievietes starojošā kvēle — lūdzējas sievietes, kura atsakās no sava spēka, lai gudri bruņotos ar savu vājumu.

— Viņš ir mans vīrs, — Tuma maigi sacīja. — Ne­vienu citu es neesmu pazinusi. Nav iespējams, ka es kād­reiz pazītu citu. Un nav iespējams, ka viņš no manis aizietu.

— Kurš teica, ka viņš no tevis aizies? — van Brants skarbi noprasīja, pa pusei skaizdamies, pa pusei aiz ne­varības apziņas.

— Tev jāsaka viņam, lai neaiziet no manis, — sieviete rāmi atbildēja, un viņas balsī jautās elsas.

Van Brants dusmīgi saspārdīja apdeguļus ugunskurā un apsēdās.

— Tev viņam jāsaka. Viņš ir mans vīrs. Visu sieviešu^ priekšā viņš ir mans vīrs. Tu esi liels, tu esi spēcīgs —

paskaties, cik cs esmu vāja. Redzi, es metos tev pie kā­jām. Tev jāizšķir, kas ar mani notiks. Tev tas jādara.

— Celies augšā! — Viņš skarbi uzrava sievieti stāvus un piecēlās ari pats. — Tu esi sieviete. Tāpēc tava vieta nav putekļos, ne arī pie kāda vīrieša kājām.

— Viņš ir mans vīrs.

— Tad lai dievs piedod visiem vīriešiem! — van Brants satraukumā izsaucās.

— Viņš ir mans vīrs, — sieviete lūgdamās neatlaidīgi atkārtoja.

— Viņš ir mans brālis, — van Brants atbildēja.

— Mans tēvs ir virsaitis Tantlačs. Viņš valda pār pie­ciem ciematiem. Es pavēlēšu, lai no visiem pieciem cie­matiem izmeklē meiteni pēc tavas patikas, tad tu varēsi palikt te, pie sava brāļa, un dzīvot pārticībā.

— Pēc viena miega es aiziešu.

— Un mans vīrs?

— Tavs vīrs patlaban nāk. Dzirdi!

Aiz tumšās egļu audzes atskanēja Fērfaksa balss, viņš dziedaja jautru dziesmiņu.

Kā miglas vāli aptumšo dienu, tā viņa dziesma izdzēsa gaismu meitenes sejā.

— Tā ir viņa paša tautas valoda, — Turna teica,

— viņa paša tautas valoda.

Viņa apgriezās ar jauna dzīvnieka brīvi lunkanajām kustībām un pazuda mežā.

— Viss nokārtots, — Fērfakss izsaucās pienākdams.

— Viņa karaliskā augstība jūs pieņems pēc brokastīm.

— Vai jūs viņam pateicāt? — van Brants vaicāja.

— Nē. Un neteikšu arī, līdz mēs būsim gatavi doties ceļā.

Van Brants drūmā jūtoņā paskatījās uz saviem aizmi­gušajiem pavadoņiem.

— Jutīšos laimīgs, kad būsim jau simts jūdžu no še­jienes, — viņš teica.

Tuma pacēla tēva telts ādas aizkaru. Pie tēva sēdēja vēl divi vīrieši, un visi trīs paraudzījās viņā ar dzīvu interesi. Tomēr viņas seja nepauda itin neko, viņa ienāca un, ne vārda neteikusi, mierīgi apsēdas. Tantlačs bungoja ar pirkstu kauliņiem pa katu šķēpam, kas gulēja tam uz ceļiem, un laiski vēroja spožo strēli, kādu telts puskrēslā