MARKS TVENS: VĒSTULES NO ZEMES

Priekšrocība, kas piemīt bībelei pār visām citām grāmatām, kuras māca smalko toni un labas manieres, ir šāda: tā pati iet pie bērna. Bērns ar to iepazīstas visjūtīgākajā un uzņēmīgākajā vecumā — citām grāmatām jāgaida sava kārta.

Un lai tev ir lāpstiņā pie tavām citām lietām, un, kad tu arā sedesi, tad tev ar to būs rakt un atkal apraust, ko tu izmetis.

So likumu izdeva vecos laikos, jo «tas Kungs, tavs dievs, staigā tavā lēģeri».

Varbūt nav vērts pūlēties uzzināt, kāpēc īsti midijaniešus apkāva. Mēs varam vienīgi būt pārliecināti, ka nekāds_ lielais viņu nodarījums nebija; to mums liecina notikumi ar Ādamu, plūdiem un sienas apgānītājiem. Tikpat labi iespējams, ka na­baga midijanietis bija aizmirsis mājās lāpstiņu un visas nepa­tikšanas cēlās 1 no tā. Tomēr tas nav svarīgi. Galvenais ir pati nelaime un tā morāle, kuru mūslaiku kristieši var no tās smel­ties sev par pamācīšanu un sirds pacilāšanu.

Dievs uz bauslības galdiņiem uzšņāpa: «Tev nebūs no­kaut,» — un: «Tev nebūs laulību pārkāpt.»

Pāvils, ar kura muti runāja dievs, ieteica vispār atturēties no dzimumsatiksmes. Kopš gadījuma ar midijaniešiem dieva viedoklis, acīm redzot, bija krietni mainījies.

CILVĒCES vēsture visos laikmetos ir asinīm aptraipīta, ienaida žults piesātināta un nežēlību pilna, taču kopš bībeles laikiem šīs zvērības ir maķenīt iegrožotas. Sos ierobežojumus ievērojusi pat baznīca, kas, cik zināms, kopš savas kundzības nodibināšanas izlējusi vairāk asiņu nekā visi politiskie kari, kopā ņemti. Arī tā sevi vismaz kaut cik iegrožojusi. Bet ievēro­jiet: tad, kad dodas karā Kungs Dievs, Debesu un Zemes Pavēl­nieks, dievinātais Cilvēka Tēvs, nekādi ierobežojumi vairs ne­eksistē. Viņā nav ne smakas no žēlastības, kaut arī viņu dēvē par Žēlastības Avotu. Viņš slaktē, ka asinis vien šķīst! Kauj nost visus vīriešus, visus lopus, visus zēnus, visus zīdaiņus, kā arī visas sievietes un meitenes, izņemot tās, kas nav zaudējušas nevainību.

Viņš nešķir nevainīgus no vainīgajiem. Zīdaiņi bija nevai­nīgi, lopi — nevainīgi, daudzi vīrieši, sievietes, zēni un meitenes arī bija nevainīgi, un tomēr viņiem bija jācieš kopā ar vainīga­jiem. Prātu zaudējušais Tēvs prasīja asinis un postu; izejviela viņam bija vienaldzīga.

Vissmagāko sodu piesprieda tām, kuras tik drausmīgu likteni nekādi nevarēja būt pelnījušas, proti, 32 000 jaunavu. Vi­ņas izģērba kailas un pārbaudīja, vai viņu nevainības plēve vēl vesela; pēc šī pazemojuma viņas aizdzina projām no zemes, kas bija viņu mājas, un pārdeva verdzībā — visļaunākajā un kaun- pilnākajā no visām verdzībām, prostitūcijas verdzībā, gultas verdzībā, kur viņām bija jāizraisa iekāre un jāapmierina tā ar savu ķermeni, kur viņas pārdeva jebkuram pircējam, vienalga, vai tas bija džentlmenis vai rupjš un pretīgs nelietis.

So cietsirdīgo un nepelnīto sodu neaizsargātajām un vientu­ļajām jaunavām uzlika Tēvs, kas nabaga meiteņu acu priekšā bija noslepkavojis viņu vecākus un ciltsbrāļus. Bet viņas taču toreiz laikam lūdzās Radītājam pēc žēlastības un glābiņa? Bez šaubām.

Šīs jaunavas bija «kara laupījums», trofejas. Viņš savu daļu pieprasīja un dabūja. Kāds viņam bija labums no meitenēm? Iepazīstieties ar viņa dzīves stāsta turpinājumu, tad jūs re­dzēsiet.

Viņa priesteri arī dabūja savu tiesu no šīm jaunavām. Kāds priesteriem no tā bija labums? Uz šo jautājumu jums var atbil­dēt romiešu katoļu biktskrēsla slepenā vēsture. Visā baznīcas pastāvēšanas laikā biktstēvu galvenā izprieca bijusi pavešana. Pāters Hiacints liecina, ka no simt priesteriem, kuru biktstēvs viņš bijis, deviņdesmit deviņi veiksmīgi izmantojuši biktskrēslu, lai pavestu precētas sievietes un jaunas meitenes. Kāds pries­teris atzinies, ka no deviņsimt meitenēm un sievietēm, kuru grēksūdzi viņš savā laikā pieņēmis, no viņa izvirtušajām ska­vām izbēgušas tikai vecās un neglītās. Oficiāli paredzētie jau­tājumi, kas priesterim grēksūdzē jāuzdod, neizbēgami sakairi- nās jebkuru sievieti, ja vien viņa nav paralītiķe.

Ne barbarisma, ne civilizācijas vēsturē nav savā nežēlībā pilnīgākas un plašākas kampaņas par Visužēlsirdīgā Tēva kam­paņu pret midijaniešiem. Oficiālais pārskats nemin atsevišķus gadījumus, epizodes un sīkākās detaļas, tas sniedz tikai liela mēroga informāciju: visas jaunavas, visus vīriešus, visus zīdai­ņus, visu, «kam ir dzīva dvaša», visas mājas, visas pilsētas; tas paver jūsu acīm milzīgi plašu ainu, kur, cik vien tālu ska­tiens sniedz, gan še, gan tur izkaisītas pārogļojušās drupas,— tā ir postaža, kam pāri brāzusies vētra; iztēle ļaus jums vēl pie­domāt drūmo klusumu un baismo mieru — nāves mieru. Taču bija, protams, arī sīkāki notikumi. Kur lai tos rodam?

Nesenajā pagātnē. Amerikas sarkanā indiāņa vēsturē. Viņš atkārtojis dieva darbus, turklāt tieši dieva garā. 1862. gadā Minesotas indiāņi, ar kuriem Savienoto Valstu valdība bija apgā­jušies drausmīgi nežēlīgi un nodevīgi, sacēlās pret baltajiem kolonistiem un tos noslepkavoja; noslepkavoja ikvienu, kam va­rēja tikt klāt, nesaudzēdami ne sirmgalvjus, ne sievietes, ne bērnus. Palasiet kādu notikumu.

Divpadsmit indiāņi rītausmā ielauzās kādā fermā un sagūs­tīja fermera ģimeni — pašu saimnieku, sievu un četras meitas, jaunākajai no tām bija četrpadsmit, vecākajai — astoņpadsmit gadu. Vecākus viņi piesita krustā, tas ir, pilnīgi kailus nostā­dīja dzīvojamās istabas kaktā un pienagloja rokas pie sienas. Tad viņi norāva apģērbu meitām, nosvieda tās vecāku priekšā uz grīdas un vairākas reizes izvaroja. Beidzot viņi pienagloja meitenes pie sienas vecākiem pretī, pēc tam nogrieza tām de­gunu un krūtisļ. Bez tam viņi… bet to es nestāstīšu. Visam ir savs mērs. Notiek tik zvērīgas nelietības, ka spalva atsakās tās aprakstīt. Viens no nabaga krustā sistās ģimenes locekļiem — tēvs vēl bija dzīvs, kad pēc divām dienām atnāca palīdzība.

Nupat jūs iepazināties ar vienu no Minesotas asinspirts pie­mēriem. Es jums varētu aprakstīt piecdesmit. Tie ietvertu visus dažādos cietsirdības veidus, kādus vien cilvēka zvērības talants jebkad izgudrojis.

Sie pārliecinošie piemēri jums parāda, kas Visužēlīgā Tēva personiskajā vadībā tika darīts midijaniešu kampaņas laikā. Minesotas kampaņa bija vienkārši midijaniešu iznīcināšanas atkārtojums. Vienā notika tieši tas pats, kas otrā.

Nē, tas nav īsti precīzi. Indiānis bija žēlsirdīgāks par Visu- žēlsirdīgo Tēvu. Viņš nepārdeva jaunavas verdzībā, lai tās tur apmierinātu savu ciltsbrāļu slepkavu iekāres līdz sava nelai­mīgā mūža galam; viņš tās izvaroja, bet tad žēlsirdīgi saīsināja to tālākās mocības, dāvājot ilgoto nāvi. Viņš nodedzināja tikai dažas mājas — ne visas. Viņš aizdzina nevainīgos, mēmos lo­pus, nevienam tomēr neatņemdams dzīvību.

Vai jūs varat sagaidīt, lai šis morāli bankrotējušais dievs bez sirdsapziņas kļūtu par morāles, maiguma, lēnprātības, tais­nīguma, šķīstības sludinātāju? Tas šķiet neiespējami un galīgi neticami, tomēr paklausieties vien, ko viņš saka. Citēšu jums viņa paša vārdus:

Svētīgi tie, kas garā nabagi, jo debesu valstība tiem pieder. Svētīgi tie, kam ir bēdas, jo tie taps iepriecināti. Svētīgi tie lēnprātīgie, jo tie to zemi iemantos.

Svētīgi tie, kas izsalkuši un kam slāpst pēc taisnības, jo tie taps piepildīti. Svētīgi tie žēlsirdīgie, jo tie žēlastību dabūs.