MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Nākamajā gadā. Nosaucām viņu par Kainu. Viņa pārnesa to tai laikā, kad es biju projām — liku cilpas Eri ezera ziemeļu piekrastē. Kā redzams, viņa bija noķērusi to kaut kur mežā, jūdzes divas no mūsu dzīves vietas vai varbūt arī tālāk, trīs četru jūdžu atstatumā — viņa pati lāgā nezina, kur. Dažā ziņā šis radījums ir līdzīgs mums un, iespējams, pieder pie mūsu sugas. Tādas vismaz ir viņas domas, tomēr, manuprāt, tā ir maldīšanās. Atšķirība apjomā jau pati par sevi pierāda, ka tas ir kāds jauns radījums no citas sugas. Varbūt tā ir zivs, kaut gan, kad es, pārbaudīt gribēdams, ielaidu to ezerā, tas no­gāja dibenā, un viņa tūlīt metās ūdenī un izvilka to ārā, tādē­jādi neļaudama man novest eksperimentu līdz galam un izdibi­nāt īstenību. Tomēr man tā vien šķiet, ka tas ir no zivju sugas, taču viņai, acīm redzot, ir galīgi vienalga, kas tas īsti ir, un viņa neļauj man mēģināt noskaidrot. Es viņu nesaprotu. Kopš uzradies šis radījums, viņa ir galīgi pārmainījusies — kļuvusi neprātīgi ietiepīga un negrib ne dzirdēt par kādiem eksperimen­tiem. Neviens dzīvnieks nav tā aizņēmis viņas domas kā šis zvērēns, turklāt viņa pilnīgi nav spējīga paskaidrot, kāpēc. Sa­jukusi prātā — visas zīmes to rāda. Dažkārt viņa gandrīz visu nakti nēsā šo zivi uz rokām, ja tā sāk pīkstēt, acīm redzot, gri­bēdama tikt ūdeni. Viņa plikšķina zivij pa muguru un, pūlēda­mās to nomierināt, izdod ar muti diezgan maigas skaņas, un vēl simt citos veidos izrāda savas rūpes par to, visādi žēlo, un no iedobumiem, ar kuriem vēro apkārtējos priekšmetus, atkal sāk plūdināt valgmi. Nekad neesmu redzējis, ka viņa būtu tā apgājusies ar citām zivīm, un tas vieš manī lielu nemieru. Kad mēs vēl nebijām zaudējuši savus īpašumus, gadījās, ka viņa nēsāja uz rokām mazos tīģerēnus un kavēja ar tiem sev laiku, taču tā bija tikai rotaļa. Viņa nekad neņēma tik dziļi pie sirds, ja tīģerēniem pēc pusdienām sabojājās vēders.

Svētdiena. Svētdienās viņa tagad vairs nestrādā, bet guļ galīgi pārguruši un ļauj zivulēnam kūleņot sev pāri, kas

viņai nepārprotami sagādā patiku. Lai zivulēnu uzjautrinātu, viņa ar muti izdod kaut kādas muļķīgas skaņas un izliekas ko­žam tā locekļus, un zivulēns smejas. Nekad vēl nebiju redzējis, ka zivis smietos. Tas uzvedina mani uz pārdomām … Man arī tagad iepatikušās svētdienas. Kad veselu nedēļu esi vadījis darbu, jūties fiziski pilnīgi salauzts. Vajadzētu iekārtot vairāk svētdienu. Agrāk es tās nevarēju ciest, bet tagad izrādās, ka tās nāk tieši laikā.

Trešdiena. Nē, tā nav zivs. Es tā arī nevaru izdibināt, kas tas īsti ir. Kad tas nav ar ko mierā, tas izgrūž tik dīvainas skaņas, ka šermuļi skrien pa muguru, bet, kad tam izdabā, saka — «gu-gu». Viņš nav no mūsu sugas, jo nestaigā, bet nav arī putns, jo nelido, nav varde, jo nelēkā, nav čūska, jo nelodā, un es esmu gandrīz pārliecināts, ka to nevar pieskaitīt arī pie zivīm, kaut gan līdz šim man nav bijusi iespēja noskaidrot, vai tas prot peldēt. Tas tikai guļ, galvenokārt uz muguras, pievilcis kājas pie vēdera. Nekad neesmu redzējis kādu dzīvnieku tā iz­turamies. Teicu, ka, manuprāt, tā ir kāda mīkla, bet viņa gan sajūsminājās par šo vārdu, taču it nemaz neizprata tā nozīmi. Domāju, ka tā ir vai nu mīkla, vai kāds kukainis. Ja tas no­sprāgs, es to uzšķērdīšu, lai iepazītos ar tā uzbūvi. Pirmoreiz mūžā esmu galīgi iedzīts strupceļā.

Pēc trim mēnešiem. Esmu galīgi izsists no sliedēm, un, jo tālāk, jo ļaunāk. Esmu pazaudējis miegu. Jaunais radī­jums vairs neguļ uz muguras un sācis pārvietoties četrrāpus. Tomēr tas stipri atšķiras no citiem dzīvniekiem, kuri staigā uz četrām kājām, jo viņa priekškājas ir nenormāli īsas un rumpja dibengals tāpēc dīvaini izslējās augšup, kas atstāj diezgan ne­patīkamu iespaidu. Pēc savas uzbūves viņš stipri atgādina mūs, taču viņa pārvietošanās veids liek domāt, ka tā tomēr ir citas su­gas būtne. Garās pakaļējās un īsās priekšķepas norāda, ka viņš pieder pie ķenguru cilts, taču tā neapšaubāmi ir pilnīgi cita pasuga, jo parastie ķenguri lēkā, bet šis to nedara nekad. Vis­pār tas ir ļoti interesants un savāds eksemplārs, kas līdz šim laikam vēl nav klasificēts. Tā kā es esmu šī radījuma atklājējs, uzskatu, ka man ir tiesības piesavināties atklājuma slavu un es drīkstu sev par godu to nosaukt par Adamveidīgo Ķenguru … Acīm redzot, pie mums tas nokļuva, būdams vēl pavisam jauns, jo kopš tā laika ir gluži neticami izaudzis. Tagad tas kļuvis vismaz piecas reizes lielāks un, ja kas nenotiek viņam pa prā­tam, saceļ divdesmit trīsdesmit reižu lielāku troksni nekā ag­rāk. Spēka lietošana ne vien nepadara viņu rāmu, bet dod

pilnīgi pretējus rezultātus. No šī ietekmēšanas līdzekļa biju spiests atteikties. Viņa nomierina to, ņemot palīgā pārliecinā­šanu vai dodot priekšmetus, kurus nupat kā bija atteikusies dot. Kā jau teicu, manis nebija mājās, kad šis dīvainis parādījās, un toreiz viņa sacīja, ka atradusi to mežā. Man negribas ticēt, ka šis būtu vienīgais tāds eksemplārs pasaulē, taču laikam tā ir. Esmu galīgi nomocījies — vairākas nedēļas pēc kārtas visu laiku pūlējos uzmeklēt kaut vienu tādu pašu kā šis, lai papil­dinātu savu kolekciju un šim būtu ar ko parotaļāties (tad tas droši vien kļūtu rāmāks un mums būtu vieglāk to pieradināt), bet tā arī neatradu neko, kas kaut aptuveni atgādinātu mūsējo, un, kas bija sevišķi pārsteidzoši, — neatradu pat nekādas pē­das. Viņam taču gribot negribot būtu jāstaigā pa zemi, kā tad viņš izmanās neatstāt nekādas pēdas? Izliku ap duci cilpu, bet velti. Tajās ieķērās visi mazie zvēriņi, tikai šis ne. Un man liekas, šie zvēriņi līda cilpās aiz tīras ziņkāres — palūrēt, kāpēc tur ielikts piens. Šķidrumam neviens no tiem i nepie- skārās.

Pēc trim mēnešiem. K en g urs joprojām aug — tas ir ļoti savādi un vieš nemieru. Neesmu redzējis vēl nevienu dzīvnieku, kam būtu vajadzīgs tik ilgs laiks, lai izaugtu. Galva viņam tagad apklājusies ar vilnu, kas itin nemaz neatgādina ķengura spalvu, bet izskatās ļoti līdzīga mūsu matiem; vienīgā atšķirība ir tā, ka tie ir daudz smalkāki un mīkstāki par mūsē­jiem un nevis melni, bet rudi. Es laikam drīz sajukšu prātā no šī zinātnes neizpētītā bioloģiskā izdzimteņa nedzirdētajiem, tra­kajiem untumiem un dīvainībām. Kaut varētu noķert vismaz vēl vienu tādu kā viņš … Taču viss velti. Tas ir vienīgais eksem­plārs no kādas pilnīgi jaunas bioloģiskas pasugas. Par to vairs nav šaubu. Tomēr es noķēru parastu ķenguru un atnesu sev līdzi, domādams, ka mūsējais par to priecāsies, jo viņam taču trūkst sev līdzīgas sabiedrības un vispār vienaudžu, ar kuriem viņš varētu iedraudzēties un kuri justu līdzi, ka viņam jādzīvo šausmīgā vientulībā pie svešiem radījumiem, kas neizprot ne viņa iedabu, ne paražas un nemāk ieskaidrot, ka viņš atrodas draugu vidū. Taču tā bija kļūda: ieraugot ķenguru, viņš tā iz­bijās, ka zaudēja vai atmaņu, un es nopratu, ka viņam vēl ne­kad mūžā nav gadījies ķenguru redzēt. Man žēl nabaga brē­kuli zvēriņu, bet nav manos spēkos viņu kaut kādi uzjautrinat. Ja es varētu viņu pieradināt… Taču par to nemaz nav ko sap­ņot: jo vairāk es cenšos, jo sliktāk man iznāk. Zēl skatīties, kā šis sīkais zvēriņš plosās, kad ir par ko noskaities vai apbē­

dināts. Es to palaistu brīvībā, bet viņa par tādu iespēju i dzir­dēt negrib. Manuprāt, tas ir ļoti cietsirdīgi un nemaz nesaskan ar viņas raksturu — tomēr iespējams, ka viņai taisnība. Varbūt šis radījums tad justos vēl vientuļāks — jo, ja jau es nevarēju atrast otru, viņam līdzīgu, vai tad viņš pats to spēs?