MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Zvaigznes man arī patīk. Gribētos padabūt kādas divas trīs un iespraust matos. Taču baidos, ka tas nav iespējams. Nudien, grūti ticams, ka tās ir tik tālu no mums, jo izskatīties tā nemaz neizskatās. Kad tās pirmoreiz parādījās — tas notika pagāju­šajā naktī, — es mēģināju kādu pārīti notriekt zemē ar nūju, bet nevarēju nevienu aizsniegt, un tas mani ļoti pārsteidza. Tad es ņēmos tās apmētāt ar māla kukuržņiem un sviedu tik­mēr, kamēr galīgi noguru, taču panākumu kā nebija, tā nebija. Tas ir tāpēc, ka esmu kreile un manam metienam trūkst trāpī- guma. Pat kad es tīšām nesviedu uz to zvaigzni, uz kuru mēr­ķēju, man neizdevās notriekt ne to, ne kādu citu, lai gan trāpīt es trāpīju diezgan precīzi un redzēju, kā melnais māla kukur- znis reizes četrdesmit vai pat piecdesmit lido tieši uz zeltīto ķe­karu un tikai nezin kāpēc nenosit to zemē. Tiesa, ja man būtu pieticis spēka izturēt vēl drusku ilgāk, es noteikti būtu notrie­kusi kaut vienu zvaigzni.

Jāatzīstas, es mazliet noraudājos, kas manā vecumā droši vien ir pilnīgi dabiski, bet tad atpūtusies paņēmu groziņu un devos uz. mūsu apaļā laukumiņa malu, kur zvaigznes karājas pavisam tuvu zemei un tās var noraut vienkārši ar roku, kas, starp citu, ir daudz labāk, jo to var izdarīt uzmanīgi, neko ne­salaužot. Taču iet vajadzēja tālāk, nekā biju domājusi, un galu galā biju spiesta no sava nodoma atteikties: jutos tik nogurusi, ka nevarēju paspert vairs ne soli, turklāt biju arī noberzusi kā­jas, un tās sāka šausmīgi sāpēt.

Nevarēju atgriezties mājās, jo biju aizgājusi pārāk tālu un kļuva ļoti auksts, taču sastapu dažus tīģerus un iekārtojos starp viņiem tik ērti, ka jutos kā septītajās debesīs: tīģeriem ir brīnišķīgi patīkama, smaržīga elpa — tas tāpēc, ka viņi ēd ze­menes. Līdz tam brīdim es tīģerus nekad nebiju redzējusi, to­mēr uzreiz tos pazinu pēc svītrām. Ja varētu kaut kur padabūt tādu ādiņu, no tās iznāktu lieliska kleita.

Šodien sāku jau labāk orientēties atstatumos. Man tā gribē­jās iegūt visas skaistās lietas, ka es pa galvu pa kaklu tiecos tās satvert, taču izrādījās, ka viena atrodas daudz tālāk no manis, nekā biju domājusi, bet otra — gluži pretēji; man šķita, ka līdz tai ir vesela pēda, turpretī patiesībā bija tikai collas se­šas — toties, ak vai, katra colla pilna ērkšķu! Tā man bija laba mācība. Bez tam atklāju kādu aksiomu — pati aizdomājos līdz tai, — un tā bija mana pirmā aksioma: saskrāpēts eksperiments ērkšķa baidās. Man šķiet, ka tas nemaz nav slikts izteiciens tik jaunam radījumam kā es.

Vakar pēc pusdienas ilgi sekoju otram eksperimentam, tu­rēdamās gan no tā patālāk, lai izdevīgā brīdī noskaidrotu, kam tas domāts; tomēr man nelaimējās. Laikam tas ir vīrietis. Neesmu gan vēl nekad redzējusi vīrieti, bet šis izskatās pēc vīrieša, un es jūtu, ka tā arī ir. Izdarīju atklājumu, ka šis radī­jums rosina manī lielāku ziņkāri nekā jebkurš cits rāpulis. Pro­tams, ja tas vispār ir rāpulis, bet, manuprāt, tas ir, jo tam ir pinkaini mati, zilas acis un vispār tas atgādina rāpuli. Sim rā­pulim nav gurnu, tie uz lejasgalu kļūst tievāki kā burkāns, bet, kad šis radījums stāv, tie sadalās divās daļās līdzīgi kaķenei. Vārdu sakot, domāju, ka tas ir rāpulis, taču ļoti var būt, ka konstrukcija.

Sākumā es no šī eksperimenta baidījos un ikreiz, kad tas pagriezās pret mani, metos bēgt — domāju, ka tas grib mani noķert, taču pamazām nopratu, ka, nabadziņš, tieši otrādi, cen­šas aizmukt no manis; tad nu es savu pārmērīgo kautrību at­metu un vairākas stundas kādu divdesmit jardu attālumā dži­nos rāpulim pakaļ, kas padarīja to pavisam bailīgu un izskatā gaužām nelaimīgu. Beigu beigās tas tā uztraucās, ka uzlīda kokā. Es diezgan ilgi to uzmanīju, bet tad man apnika un es atgriezos mājās.

Šodien atkal viss sākās no gala. Vēlreiz uztrencu to kokā.

Svētdiena. Rāpulis joprojām sēž kokā. Laikam atpūšas. Bet tā ir tikai viltība: svētdiena nav atpūtas diena, tam domāta sestdiena. Man liekas, šim radījumam vairāk par visu pasaulē patīk atpūsties. Turpretī, manuprāt, tik daudz pūsties ir bezgala nogurdinoši. Es jau nogurstu, pat sēdēdama zem koka un uzmanīdama rāpuli. Ļoti gribas uzzināt, kam tas domāts: neesmu vēl ne reizi redzējusi, ka tas ko darītu. Vakar vakarā mēnesi atkal nolika vietā, un es tā priecājos! Uzskatu, ka licēji rīko­jušies ļoti godprātīgi. Mēness gan arī šoreiz noripoja zemē un nokrita, taču tas mani neskumdināja: kad ir tādi kaimiņi, nav ko uztraukties — viņi uzkārs mēnesi atpakaļ. Man gribētos vi­ņiem kaut kā izteikt savu atzinību. Tā, piemēram, labi būtu aiz­sūtīt pārīti zvaigžņu, jo mums jau tā šos spīdekļus nav kur likt. Pareizāk sakot, ne mums, bet man, jo rāpulis, cik esmu novērojusi, par tādām lietām galīgi neinteresējas.

Tam ir ļoti slikta gaume un trūkst labsirdības. Vakar, kad sāka krēslot, es aizgāju pie tā un redzēju, ka tas norāpies no koka un pūlas noķert mazās, lāsumainās zivtiņas, kas peld ezerā, un man vajadzēja laist darbā zemes pikas, lai tas atstātu zivtiņas mierā un uzlīstu atpakaļ kokā. Vai gan tas tādēļ vien dzīvo? Vai tiešām tam nav sirds? Vai patiesi tas nejūt līdz šiem niecīgajiem radījumiem? Vai tas nudien ir iecerēts un radīts tā­dai kaunpilnai nodarbībai? Tā liekas. Apmētādama to ar kukur­žņiem, es reiz trāpīju tam pa galvu, un izrādījās, ka tas prot runāt. Sī parādība mani patīkami satrauca, jo es pirmo reizi izdzirdu runājam kādu citu, ne tikai pati sevi. Vārdus es nesa­pratu, taču tie skanēja visai izteiksmīgi.

Kad atklāju, ka šim radījumam piemīt runas spējas, mana interese pret to pieauga, jo man traki patīk pļāpāt. Pļāpāju visu cauru dienu un pat miegā, un manī ir ļoti interesanti klausīties; tomēr, ja man būtu ar ko pļāpāt, tas būtu divkārt interesanti, un es varētu runāt bez mitas, ja tik kāds mani uzmudinātu.

Ja rāpulis ir vīrietis, tad taču nevar teikt tas — vai ne? Tā būtu gramatiska kļūda, vai nav tiesa? Man šķiet, tādā gadī­jumā jāsaka viņš; domāju, ka tā ir. Tad to jāloka būs šādi: nominatīvs — viņš; datīvs — viņam; lokatīvs — viņā. Vārdu sakot, uzskatīšu rāpuli par vīrieti un saukšu par «viņu» līdz tam laikam, kamēr varbūt noskaidrosies, ka tas ir kas cits. Tā būs ērtāk, citādi paliek pārāk daudz nenoteiktības.

Nākamā nedēļa. Svētdiena. Veselu nedēļu neat­laidīgi sekoju viņam pa pēdām un pūlējos iepazīties. Sarunas pavediena risināšanu vajadzēja uzņemties man, jo viņš ir ļoti kautrs; starp citu, man tas bija tīrais sīkums. Viņam, acīm re­dzot, patīk, ka es visu laiku atrodos viņa tuvumā, un es aiz pieklājības cenšos pēc iespējas biežāk teikt «mēs» — šķiet, vi­ņam glaimo, ka viņš tādējādi tiek iesaistīts manā sabiedrībā.

Trešdiena. Mēs tagad gluži labi satiekam un iepazīsta-

mies arvien tuvāk un tuvāk. Viņš jau vairs nemēģina no manis aizšmaukt, un tā ir laba zīme, acīm redzot, viņam mana sabied­rība iet pie sirds. Tas man tīk, un es mācos būt viņam noderīga, kā vien spēju, lai vēl vairāk iemantotu viņa labvēlību. Pēdējās dienās atbrīvoju viņu no nepieciešamības meklēt dažiem priekš­metiem nosaukumus, kas sagādāja viņam lielu atvieglojumu. Viņam uz to nav ne mazākās dāvanas, tāpēc skaidrs, ka viņš ir man gaužām pateicīgs. Sit vai nost, viņš nespēj izdomāt ne­vienu cik necik jēdzīgu nosaukumu, taču es izliekos, ka šo trū­kumu nemanu. Tikko parādās kāds jauns radījums, es tūlīt dodu tam vārdu, kamēr viņš ar savu neveiklo klusēšanu nav paspējis atkal parādīt savu analfabētismu. Tā es viņu jau ne vienu reizi vien esmu glābusi no neērta stāvokļa. Man šis viņa trūkums nepiemīt ne mazākā mērā. Pietiek man tikai pamest acis uz kādu dzīvnieku, un es jau zinu, kas tas tāds ir. Es pat nepūlos ne mirkli apdomāties: pareizais nosaukums dzimst manī zibens ātrumā, it kā pār mani būtu nākusi iedvesma no augšas — un tā, bez šaubām, arī ir, jo es pavisam noteikti zinu, ka vēl pirms sekundes man par šo vārdu nebija ne mazākā priekšstata. Lai­kam es vienkārši pēc katra radījuma ārējā izskata un paražām tūlīt uzminu, kas tas par zvēru.