MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Bet viņa bija uz šo briesmoni kā uzburta un neparko nevēlējās no tā šķirties. Viņa nolēma, ka mēs varot organizēt piena fermu, un lūdza mani palīdzēt brontozauru izslaukt. Es tomēr atteicos, jo tas bija pārāk riskanti. Vispirms tas nemaz nepiederēja pie attiecīgā dzimuma, un bez tam mēs vēl nebijām iegādājušies slietnes. Tad viņai iešāvās prātā ar to pajāties un pa- tīksmināties par apkārtni. Daļa viņa astes — pēdas trīsdesmit četrdesmit gu­lēja zemē kā vētras lauzts koks, un viņa ieņēma prātā, ka varēs pa asti uz­rāpties briesmonim mugurā, taču tas viņai neizdevās. Viņa uzlīda tikai līdz tai vietai, kur slīpums kļuva ļoti stāvs, un tad nokūleņoja lejā, jo aste izrā­dījās slidena, un, ja es viņu laikā nebūtu saķēris, viņa krietni sadauzītos.

Vai jūs domājat, ka viņa pēc tam nomierinājās? Lika drusku pagaidīt. Viņa nemūžam nenomierinās līdz tam laikam, kamēr visu neizmēģina: pie­redzē nepārbaudītas teorijas nav viņas gaumē, tās viņu neapmierina. Jāat­zīstas, ka tā ir teicama īpašība, kas man ļoti iet pie sirds; jūtu, ka tā pielīp arī man, un, ja mēs nāktu ciešākā saskarē, es to pārņemtu pilnīgi. Starp citu, attiecībā uz šo kolosu viņai bija vēl viena ideja: viņa domāja, ka mums izdo­sies to pieradināt un piespiest sadraudzēties, un tad mēs varēsim to nostatīt šķērsām pāri upei un staigāt pa to kā pa tiltu. Taču noskaidrojās, ka bries­monis jau tagad ir pilnīgi pieradināts — vismaz viņai tas gandrīz ēd vai no rokas, — un viņa mēģināja īstenot savu ideju dzīvē. Tomēr no tā nekas neiz­nāca: tikko viņa nostatīja milzeni vajadzīgajā stāvoklī šķērsām pāri upei un izkāpa krastā, lai izmēģinātu savu jauno tiltu, tas tūlīt izrāpās no ūdens un vilkās viņai pa pēdām kā tīrais klēpja sunītis. Tieši tāpat kā visi pārējie dzīvnieki. Tie arī staigā viņai nopakaļus.

Piektdiena. Otrdien, trešdien, ceturtdien un šodien — visas šīs dienas neesmu viņu redzējusi. Grūti ir tik ilgi būt vie­nai, taču labāk būt vienai nekā ierasties nelūgtai.

Tomēr nevaru iztikt bez sabiedrības, man šķiet, ka sabied­rība ir mana stihija, un es draudzējos ar dzīvniekiem. Viņi ir apburoši, ar maigu, patīkamu raksturu un uzvedas ārkārtīgi pieklājīgi; nekad viņi nav drūmi, nekad neļauj noprast, ka tu būtu ieradies nelaikā; viņi tev uzsmaida un vēdina asti, ja tā viņiem ir, un vienmēr gatavi ar tevi padraiskoties un doties mazā ekskursijā, vārdu sakot, gatavi darīt visu, ko vien tu iero­sini. Uzskatu, ka viņi ir īsti džentlmeņi. Visas šīs dienas mēs tik brīnišķīgi pavadījām laiku, un es ne reizi nejutos vientuļa. Vientuļa? Nē, ak nē! Viņi taču ir visapkārt, ka čum un mudž, dažreiz viņi aizņem četru piecu akru lielu platību, — tad nav ko domāt viņus saskaitīt; kad stāvi uz klints un lūkojies uz šo vilnas jūru, kas līgo visapkārt un ir tik raiba, jautra un krāsu bagāta, un visi lāsumi un svītras ņirb saulē kā vilnīši, tad var likties, ka tavā priekšā patiešām ir jūra, tikai es jau gan zinu, ka tā tomēr nav. Brīžam atkal atlaižas veseli pļāpīgu putnu bari un garām aizšaujas spārnu vēdu viesuļi, un, kad saules stari izlaužas cauri šim lidoņu haosam, acu priekšā pland daudzkrāsaini zibeņi, kvēlo un mirdz visas pasaules krāsas, un, par to tīksminoties, var vai acis izskatīt.

Mēs veicām garas ekskursijas, un es redzēju labu daļu pa­saules; man pat šķiet, ka es redzēju to gandrīz pilnībā. Tādē­jādi esmu pirmā ceļotāja zemes virsū un pagaidām arī vienīgā. Mūsu procesija ir ārkārtīgi dižens skats — tādu nekur citur ne­redzēsi. Ērtākas pārvietošanās labad es parasti jāju uz tīģera vai leoparda, tāpēc ka tiem ir mīksta, apaļīga mugura, uz kuras patīkami sēdēt, un tāpēc ka tie ir tik piemīlīgi dzīvnieki; taču tāliem ceļojumiem, kā arī tad, kad man gribas patīksmināties par apkārtni, es izmantoju ziloni. Viņš ar savu snuķi uzsēdina mani mugurā, turpretī nokāpt es varu bez citu palīdzības; kad mēs nolemjam atpūsties, zilonis apsēžas un es nokāpju zemē, tā sacīt, pa ķēķa trepēm.

Visi putni un dzīvnieki ir draugi, un viņu vidū nekad ne­rodas ne mazākās domstarpības. Viņi visi prot runāt un saru­nājas ar mani, tikai laikam kādā svešvalodā, jo es nesaprotu nevienu vārdu. Turpretī viņi gan bieži saprot, kad es ko saku; sevišķi labi mani izprot suns un zilonis, un šajos gadījumos man vienmēr ir liels kauns: tas taču neapstrīdami norāda, ka viņi ir par mani gudrāki, un man jāatzīst viņu pārākums. Tas

ir nepatīkami, jo es gribu būt galvenais eksperiments un ceru, ka tomēr tas būšu.

Esmu jau iepazinusies ar diezgan daudzām un dažādām lie­tām un kļuvusi tagad izglītota, to agrāk par mani nekādi nevarēja sacīt. Sākumā es biju galīgi dumja. Pirmajā laikā va­rēju censties, cik gribēju, nekādi nespēju izsekot, kad ūdenskri­tums aizplūst atpakaļ kalnup, — man tam nepietika sapraša­nas, un es skaitos un dusmojos, ka tā ir, bet tagad esmu nomie­rinājusies. Vēroju un salīdzināju, un tagad zinu, ka ūdens nekad neplūst kalnup gaismā — tikai tad, kad satumst. Sa­pratu, ka tas notiek, kad pienāk nakts, jo ezers neizsīkst, bet, ja ūdens vēlās stundās neatgrieztos atpakaļ savā vietā, tas no­teikti izsīktu. Vislabākais ir pārbaudīt visu eksperimentālā ceļā: tad patiešām var iegūt zināšanas, turpretī, ja izdara secināju­mus, balstoties uz minējumiem, nekad nevar kļūt par īsti izglī­totu cilvēku.

Dažas parādības izprast nav iespējams, bet, kamēr jūs centī­sieties tās uzminēt un uzstādīsiet visādas hipotēzes, jūs tā arī neaptversiet, ka tās nav izzināmas; nē, jums jābūt pacietīgiem un jāizdara mēģinājumi, līdz jūs atklāsiet, ka neko nevar at­klāt. Un tas tieši ir tas brīnišķais — pasaule tad kļūst neparasti interesanta. Ja nebūtu ko atklāt, dzīve kļūtu pavisam garlai­cīga. Un galu galā pūlēties atklāt un neko neatklāt ir tikpat in­teresanti kā pūlēties atklāt un atklāt, varbūt pat vēl interesan­tāk. Kamēr vēl nebiju izzinājusi ūdenskrituma noslēpumu, tas man šķita bezgala dārga manta, turpretī pēc atklāšanas mana interese izgaisa un es iepazinu zaudējuma izjūtu.

Ar eksperimentu palīdzību es konstatēju, ka koks, sausas lapas, spalvas un vēl daudzi jo daudzi priekšmeti peld; uz šo faktu pamata, izdarot vispārinājumu, var nonākt pie secinā­juma, ka klintij arī jāpeld, taču esam spiesti to tikai atzīt teo­rētiski, jo pierādīt eksperimentāli nav nekādas iespējas … pa­gaidām. Es, protams, atradīšu līdzekli, kā izdarīt arī to, taču tad visa interese zudīs. Man kļūst skumji, kad par to domāju: pamazām taču atklāšu visu, un tad nebūs par ko uztraukties, un satraukums man sagādā tādu baudu! Vakarnakt nekādi neva­rēju aizmigt, par to prātodama.

Agrāk nevarēju saprast, kādēļ vispār esmu radīta, tomēr tagad laikam esmu izpratusi: lai atklātu šīs brīnumu pilnās pasaules noslēpumus, būtu laimīga un pateiktos Radītājam par to, ka viņš šo pasauli uzcēlis. Domāju, ka ir vēl ļoti daudz no­slēpumu, kurus man lemts izzināt, — ceru, ka tā ir; un, ja rīko­

šos apdomīgi un pārāk nesteigšos, tad to, manuprāt, pietiks vēl labam laiciņam, — tā es vismaz ceru. Ja pamet augšup spalvu, tā lidinās gaisā un pazūd no redzes loka. Ja turpretī pasviež māla piku, ar to notiek citādi. Tā vienmēr nokrīt zemē. Mēģi­nāju vēl un vēlreiz, un allaž iznāk viens un tas pats. Intere­santi, kāpēc? Protams, es zinu, ka patiesībā tā nekrīt, bet kāpēc tas vienmēr tā liekas? Laikam tie ir redzes māņi. Tas ir, es gribu teikt, ka viena no šīm divām parādībām ir redzes māņi. Kura īsti — nezinu. Varbūt pirmais gadījums ar spalvu, varbūt otrais — ar māla piku; nevaru pierādīt ne vienu, ne otru, varu ti­kai abus nodemonstrēt. un tad kļūs skaidrs, ka viens no abiem ir māņi, bet, kurš īsti,— to lai katrs izlemj pēc savas patikšanas.