MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Mūsu pirmais neaizmirstamais zinātniskais atklājums bija likums, ka ūdens un tamlīdzīgi šķidrumi plūst no augstākas vietas uz zemāku, nevis otrādi. To atrada Ādams. Dienām ilgi viņš izdarīja savus mēģinājumus slepeni, man par tiem neko neteikdams, jo gribēja vispirms pilnīgi pārliecināties un tad tikai runāt. Es zināju, ka viņa dižo saprātu nodarbina kas ār­kārtīgi svarīgs, jo viņa dusa vairs nebija mierīga un miegā viņš stipri svaidījās. Taču beidzot viņa šaubas izklīda, un tad viņš man pastāstīja. Es nespēju ticēt — tas šķita tik dīvaini, tik ne­loģiski. Mans izbrīns bija viņa triumfs, atlīdzība par veikto darbu. Viņš veda mani no viena strautiņa pie otra — viņš bija izracis tos dučiem — un visu laiku atkārtoja: «Nu, redzi, kā tas plūst no kalna lejup — tikai no kalna lejup, nekad augšup. Mana teorija bija pareiza; tā pamatojas uz faktiem, tās ne- kļūdība ir pierādīta, nekas to nevar apgāzt.» Varēja no sirds priecāties, redzot, kā viņš līksmo par savu lielo atklājumu.

Tagad neviens bērns nebrīnās par to, ka ūdens plūst no kalna lejup un nevis augšup, bet toreiz tas likās pārsteidzoši un neticamāk par jebkuru citu parādību, ar ko esmu sastapusies. Tā nu redziet — es šo vienkāršo parādību biju skatījusi kopš dienas, kad mani radīja, taču nekad man neienāca prātā pie­vērst tai īpašu uzmanību. Bija vajadzīgs krietns laika sprīdis, lai es samierinātos un pierastu pie tā, un es ilgi nevarēju pa­lūkoties burbuļojošā strautiņā, neviļus nesākusi vērot, kurp tas plūst, pa pusei cerēdama, ka te atklāsies kāds Ādama likuma iz­ņēmums; taču beidzot pārliecinājos par tā nemaldību un pie šīs pārliecības arī paliku; kopš šīs dienas es būtu jutusies pārsteigta un samulsusi, ja redzētu, ka ūdenskritums plūst nepareizā vir­zienā. Zināšanas iegūstamas sūrā darbā; nekas mums nekrīt klēpī no debesīm.

Sis likums bija pirmais lielais Ādama ieguldījums zinātnē, un vairāk par diviem gadsimtiem to dēvēja viņa vārdā, proti: «Ādama likums par šķidruma plūsmas virzienu». Ikviens, kas viņa klātbūtnē izmeta šai sakarā pāris komplimentu, varēja būt drošs, ka ieguvis viņa labvēlību. Nemēģināšu slēpt: viņš bija stipri lepns uz saviem panākumiem, taču samaitāts gan ne. Viņu nekas nespēja samaitāt, viņš bija tik taisnīgs, mīļš un labsirdīgs. Viņš vienmēr atgaiņājās, noraidoši atmezdams ar roku, un teica, ka tā neesot nekāda lielā lieta, — kāds cits zi­nātnieks ar laiku būtu to atklājis tā kā tā; un tomēr, ja kāds svešinieks, izlūdzies no viņa audienci, bija tik netaktisks, ka aizmirsa likumu pieminēt, mēs vienmēr ievērojām, ka otru ielū­gumu viņš vairs nesaņēma. Pēc gadsimtiem diviem uzradās šaubas, kas īsti šo likumu atklājis; zinātniskās biedrības strī­dējās par to veselu gadsimtu, un beidzot atklājēja godu piešķīra kādam jaunākam. Tas bija nežēlīgs trieciens. Ādams nekad no tā vairs neatguvās. Sešsimt gadu šīs skumjas grauza viņa sirdi, un es vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka tās viņu noveda kapā. Dzīvs būdams, viņš, protams, stāvēja augstāk par kara­ļiem un visiem citiem ļaudīm, jo bija taču Pirmais Cilvēks; vi­ņam parādīja visu cieņu, kas pienākas tādai izcilai personai, taču šī godināšana nespeja kompensēt iepriekš minēto rūgto zaudējumu, jo viņš bija īsts zinātnieks, turklāt Pirmais; un viņš ne reizi vien atzinās man, ka labprāt būtu ar mieru skaitīties par paša dēlu un Otro Cilvēku, ja vien varētu saglabāt Šķid­ruma plūsmas virziena likuma Atklājēja slavu. Mierināju viņu kā mācēdama. Teicu, ka Pirmā Cilvēka slava būs mūžīga un ka nāks laiks, kad tā vārds, kurš ar viltu piesavinājies ūdens lejupteces likuma atklājēja godu, pazudīs no Zemes virsas, iz­kūpēs kā dūmi un taps aizmirsts. Un es tam ticu. Nekad neesmu mitējusies tam ticēt. Sī diena noteikti pienāks.

Par nākamo lielo uzvaru zinātne var pateikties man: proti, es izpētīju, kā piens iekļūst govī. Mēs abi bijām ilgi lauzījuši galvu par šo noslēpumu. Cauriem gadiem staigājām govīm pa pēdām, tas ir, dienā, bet nekad nenoķērām tās, dzerot tamlīdzī­gas krāsas šķidrumu. Un tā nu mēs beidzot nospriedām, ka vi­ņas noteikti sadabū to tumsā. Tad mēs pa kārtai uzmanījām viņas naktī. Iznākums bija tāds pats — mīkla palika neatrisi­nāta. Citādu rīcību no iesācējiem arī nevarēja gaidīt, taču tagad ikvienam skaidri redzams, ka tā bija nezinātniska. Pienāca laiks, kad pieredze iemācīja mums labākas metodes. Kādu nakti, kad es gulēju domādama, lūkodamās zvaigznēs, man prātā iešāvās lieliska ideja, un es sapratu, kas man jādara! Mana pirmā vēlēšanās bija uzmodināt Ādamu un izstāstīt savu plānu, taču es noturējos un paglabāju noslēpumu pie sevis. To­nakt es vairs acis neaizvēru. Tikko pie apvāršņa parādījās pir­mais blāvais ausmas stars, zagšus aizlavījos projām, izmek­lēju meža dziļumā mazu, zālainu pļaviņu, iežogoju to ar klūgu pinumu, tā ka iznāca labs aploks, un iedzinu tur govi. Kārtīgi izslaucu viņu un atstāju iežogojumā — tikpat kā gūstekni. Ko dzert tur nebija — viņai vajadzēja dabūt pienu vai nu ar savas slepenās alķīmijas palīdzību, vai arī palikt sausai.

Visu dienu es biju nemierīga un nespēju sakarīgi runāt — tik ļoti mēģinājums nodarbināja manas domas; taču arī Ādams bija aizņemts — viņš pūlējās izgudrot reizrēķinu — un neko nepamanīja. īsi pirms saules rieta viņš atklāja, ka sešreiz de­viņi ir divdesmit septiņi, un, noreibis priekā par savu sasnie­gumu, neredzēja vairs ne mani, ne ko citu, un es varēju slepus aizzagties pie savas govs. Rokas man drebēja satraukumā un bailēs no neveiksmes, tā ka dažus mirkļus es lāgā nespēju pat satvert pupus; tad man tas izdevās, un piens sāka tecēt! Izte­cēja divi galoni [5] . Divi galoni, lai gan izejvielas govij taču ne­bija nekādas. Es tūlīt atradu tam izskaidrojumu: govs neuzņem pienu caur muti, tas kondensējas no atmosfēras caur govs spal­vām. Aizskrēju pastāstīt to Ādamam, un viņš bija tikpat laimīgs kā es un bezgala lepns uz mani.

Tad viņš pēkšņi ieteicas: «Vai zini, tu taču esi izdarījusi nevis vienu svarīgu un tālejošu ieguldījumu zinātnē, bet divus.»

Un tā bija taisnība. Veicot veselu sēriju eksperimentu, mēs jau sen bijām nonākuši pie secinājuma, ka atmosfēras gaiss sastāv no neredzamām ūdens pilītēm, ūdens savukārt — no ūdeņraža un skābekļa, pie tam uz divām daļām ūdeņraža ņemta viena daļa skābekļa, ko izsaka ar formulu H 2 0. Mans atklā­jums pierādīja, ka gaisam ir vēl viens ingredients — piens. Un mēs precizējām formulu, dabūjot H 2 OP.

VēL viens atklājums. Kādu dienu ievēroju, ka Viljams Ma- kinlijs 1 izskatās gluži slims. Viljams ir pirmais lauva un kopš paša sākuma mans mīlulis. Es apskatīju slimnieku, lai redzētu, kas viņam vainas, un konstatēju, ka, nabadziņam, rīklē iesprie- dies nesagremots kāposts. Nevarēdama to izvilkt ārā, paņēmu slotas kātu un pagrūdu kāpostu tālāk. Viljamam tūlīt kļuva vieglāk. Nopūlēdamās ap savu mīluli, biju likusi viņam plašāk atplest žokļus, lai labāk varētu ieskatīties iekšā, un te nu es pamanīju, ka viņa zobiem ir ļoti dīvaina forma. Sāku tos rūpīgi pārbaudīt ar zinātniskām metodēm un rezultātā piedzīvoju bez­galīgu pārsteigumu: lauva nav veģetārietis, viņš ir neapšau­bāms gaļas ēdājs! Vismaz domāts tādai barībai.

Aizdrāzos pie Ādama to pavēstīt, bet viņš, protams, tikai pazobojās un noteica: — Kur tad viņš to gaļu ķers?