MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Mēs iznesām krastā dažādas zivju pasugas un palaidām, lai skraida pa pļavām, bet ik reizi mūs gaidīja jauna vilšanās — kājas kā nedīga, tā nedīga. Tas bija savādi, mēs to nevarējām saprast. Nepagāja i nedēļa, kad visas atkal salīda ūdenī un, lie­kas, jutās tur labāk nekā uz sauszemes. Mēs secinājām, ka zi­vīm vispār sauszeme ir bijusi nebijusi un ka, izņemot vaļus, neviena no tām par dzīvi krastā sevišķi neinteresējas. Trīssimt jūdzes no mūsu apmetnes kādā prāvā ezerā mita daži lieli vaļi, un Ādams devās turp, nodomājis izaudzēt tiem kājas, līdz ar to nabadziņiem būtu pavērta laimīgāka nākotne.

Nedēļu pēc viņa aiziešanas piedzima mazais Kains. Tas mani ļoti pārsteidza — nebiju nemaz nojautusi, ka tādas lietas var notikt. Taču te nu piepildījās Ādama vārdi, kurus viņš vien­mēr mēdz atkārtot: «Parasti notiek tas, ko nemaz negaida.»

Sākumā es nesapratu, kas tas ir. Domāju — kāds dzīvnieks. Taču, apskatījusi to, redzēju, ka esmu laikam maldījusies, jo mazulītim nebija ne zobu, ne arī lāga spalvas, un šķita, ka pats viņš ir galīgi nevarīgs. Dažas sastāvdaļas viņam bija tādas pa­šas kā cilvēkam, tomēr to izrādījās pārāk maz, lai man būtu pamats, zinātniski klasificējot, pieskaitīt viņu pie šās sugas. Tāpēc sākumā nosaucu viņu par lusus naturae — dabas un­tumu; pagaidām vajadzēja ar to apmierināties un gaidīt, kas notiks tālāk.

Taču drīz viņš izraisīja manī interesi, kura diendienā pie­auga; nepagāja ilgs laiks, kad šī interese pārvērtās par siltā­kām jūtām un kļuva vispirms par pieķeršanos, tad par mīlestību un visbeidzot par aklu dievināšanu. Mazais radījums bija viss manas dzīves saturs, un es jutos bezgala pateicīga un laimīga. Mana dzīve bija viena vienīga jūsma, prieks, lieglaime, un es ik dienu, ik stundu, ik mirkli ilgojos, kaut atgrieztos Ādams un dalītos ar mani šai gandrīz pārāk lielajā svētlaimē.

Ceturtais un piektais gads. Beidzot viņš ieradās, taču ne­piekrita, ka tas būtu bērns. Viņa nodomi bija labi, un viņš iz­turējās mīļi un jauki, taču viņš vienmēr ir vispirms zinātnieks un tad tikai cilvēks — tāda ir viņa daba, — un jebkuram ap­galvojumam viņš tic tikai tad, kad to ir zinātniski pierādījis. Cik daudz uztraukumu es pārdzīvoju nākamajos divpadsmit mēnešos, kamēr viņš izdarīja savus mēģinājumus, — to es ne­maz nevaru aprakstīt. Viņš lika bērnam pārciest visvisādas neērtības, kādas vien varēja izdomāt, lai noteiktu, vai tas pie­der pie kādas putnu, rāpuļu vai četrkājaino pasugas un kam tas īsti lieti der, un tā nu man augām dienām un naktīm nogu­rušai un izmisušai vajadzēja sekot viņam pa pēdām, lai mieri­nātu mazulīti tā bēdās un palīdzētu kaut kā pārciest visus pār­baudījumus. Ādams domāja, ka esmu atradusi mazo mežā, un es par to priecājos un nemaz necentos apgalvot pretējo, tāpēc ka šī ideja mudināja viņu reizēm doties projām un mēģināt sa­medīt vēl otru; mums ar bērnu tie bija svētlaimīgi miera un atpūtas brīži. Diez vai kāds spēs aptvert, kādu atvieglojumu es jutu ikreiz, kad Ādams pārtrauca savus drausmīgos mēģināju­mus, paķēra cilpas un ēsmu un devās uz mežu. Tikko viņš pa­gaisa skatienam, es piekjāvu savu dārgo mazulīti pie sirds, smacēju vai nost skūpstos un raudāju aiz pateicības. Mazais nabadziņš, šķiet, saprata, ka ar mums abiem noticis kas labs, un spārdījās ar kājelēm, un gavilēja, un savilka bezzobaino mutīti laimīgā bērna smaidā, kas atsedza pat smadzenes — vai kā nu tās padarīšanas tur sauc.

Desmitais gads. Nākamais ieradās mūsu mazais Ābels. Ma­nuprāt, mēs bijām pusotra vai divus gadus veci, kad piedzima Ķains, un apmēram trīs vai trīs ar pusi, kad viņam piebiedrojās Ābels. Ap to laiku Ādams sāka jau daudz ko saprast. Pamazām viņa mēģinājumi k|uva mazāk bīstami un beidzot gadu pēc Glē- disas un Edvinas dzimšanas (piektajā un sestajā gadā) — iz­beidzās pavisam. Izdarījis bērnu zinātnisko klasifikāciju, viņš tos maigi iemīlēja, un kopš tā brīža līdz pašreizējam momentam Ēdenē valda viena vienīga svētlaime.

Patlaban mums ir deviņi bērni — puse zēnu, puse meiteņu.

Kains un Ābels sāk mācīties. Kains jau prot saskaitīt tikpat labi kā es un mazliet reizināt un atņemt. Ābels neaptver visu tik ātri kā brālis, bet ir neatlaidīgs, un šī īpašība, liekas, atsver atjautību. Ābels trijās stundās izmācās apmēram tikpat daudz, cik Kains, bet Kains šai laikā paspēj vēl pāris stundu parota­ļāties. Tādējādi Ābels ir ilgi ceļā, taču, kā Ādams saka, «tik un tā pienāk precīzi pēc saraksta». Ādams secinājis, ka neatlai­dība ir viens no talantiem un ierakstījis to zem šāda virsraksta savā vārdnīcā. Esmu pārliecināta, ka arī māka pareizi rakstīt pieder pie talantiem. Par spīti visām savām spējām Kains ne­var iemācīties pareizi rakstīt. Te nu viņš ir līdzīgs savam tē­vam, kas ir visapdāvinātākais no mums visiem, tomēr viņa ortogrāfija ir vienkārši briesmīga. Es rakstu pareizi un Ābels tāpat. Sie nedaudzie fakti neko neliecina, jo no tik trūcīgiem piemēriem nevar deducēt principu, bet tie vismaz norāda, ka spēja iemācīties pareizrakstību ir talants, ka tas ir iedzimts un nozīmē garīgu mazvērtīgumu. Uz analoģijas pamata tā trū­kums liecina par lielu gara spēku. Dažbrīd, kad Ādams samalis savās dzirnavās jauku, garu vārdu, kā «racionalizācija», un, sviedrus slaucīdams, stāv pie tā drupām, es būtu ar mieru krist viņa priekšā ceļos, — tāds dižens un lielisks garamilzis viņš man šķiet. Viņš spēj uzrakstīt vārdu «ftiziatrs» neiedomājami daudzos veidos.

Kains un Ābels ir mīļi, mazi puisēni un labi prot pieskatīt savus jaunākos brāļus un māsas. Četri vecākie klaiņā apkārt, kur tik tīk, un bieži mēs neredzam viņus divas trīs dienas. Reiz viņi pazaudēja Glēdisu un atgriezās vieni paši. Viņi nevarēja atcerēties, kur un kad māsa noklīdusi. Teica, ka tas bijis tālu projām, bet, kur, — to viņi nezināja; tā bijusi nepazīstama vieta, bagāta ar tā stāda ogām, kuru mēs saucam par nāvējošo beladonnu, — kāpēc īsti nāvējošo, kas to lai zina. Tas neko neizsaka, bet tajā izmantots viens no vārdiem, kuru mēs pirms ilga laika dzirdējām no Balss, un mēs labprāt liekam lietā jau­nus vārdus, kad vien gadās izdevība, tā padarot tos pierastus un parocīgus. Bērniem šīs ogas ļoti garšo, un toreiz viņi ilgi klīduši apkārt, tās ēzdami, bet, kad beidzot taisījušies iet uz citu vietu, izrādījies, ka Glēdisa pazudusi un neatsaucas, lai cik viņi arī klaigājuši.

Viņa neatnāca arī nākamajā dienā. Un aiznākamajā un aiz- aiznākamajā arī ne. Pagāja vēl trīs dienas, un viņa joprojām nerādījās. Tas bija ļoti savādi; līdz šim nekas tamlīdzīgs nebija noticis. Mūs pārņēma ziņkāre. Ādams nolēma, ka gadījumā, ja Glēdisa neatnāks ne nākamajā, ne, visvēlākais, aiznākamajā dienā, mums vajadzētu sūtīt Kainu un Ābelu viņu meklēt.

Tā arī izdarījām. Viņi palika projām trīs dienas, tomēr skuķi atrada. Viņa bija daudz ko piedzīvojusi. Pirmajā naktī viņa tumsā iekritusi upē un aizskalota tālu projām, — cik īsti, to viņa nezināja, — un beidzot izmesta uz smilšu sēkļa. Pēc tam viņa uzturējusies kāda ķengura ģimenē, kur piedzīvojusi vies­mīlīgu uzņemšanu un jautri pavadījusi laiku. Brīnišķi laipnā un sirsnīgā ķenguru mamma ik rītu izņēmusi savus bērnus no kabatas, devusies pāri kalniem un lejām gādāt barību un mā­jās atgriezusies ar pilnu kabatu visskaistāko augļu un riekstu; un gandrīz katru vakaru ieradušies viesi — lāči, truši, klijāni, cāļi, lapsas, hiēnas, seski un citi radījumi, — visi līksmi plosī­jušies un draiskojušies, vārdu sakot, gājis augsti. Zvēriem lai­kam bijis žēl, ka bērnam nav kažoka, jo vienmēr, kad Glēdisa gulējusi, tie apseguši viņu ar lapām un zāli, lai pasargātu maigo miesu no aukstuma, un tā viņa bijusi apsegta arī tad, kad zēni viņu atraduši. Pirmās dienas viņa ilgojusies pēc mā­jām, bet vēlāk tas pārgājis.