MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

«Ilgoties» bija Glēdisas izgudrots vārds. Mēs ierakstījām to vārdnīcā un drīz izpētīsim tā nozīmi. Pēc savas uzbūves tas ir līdzīgs vārdiem, kādi mums jau ir un kuru nozīme ir pavisam skaidra, turpretī šo mēs pagaidām neizprotam. Vārdnīcas sa­stādīšana ir ārkārtīgi interesants, bet grūts darbs; kā saka Ādams . . .

Ak jā, tanīs senajās dienās, kad bijām naivi un vientiesīgi, musu aprobežotajos pratiņos i sapnī neiešavās doma, ka mes, pazemīgie, nepazīstamie un nenozīmīgie mazie ļautiņi, kopjam, lolojam un veicinām vissvarīgāko un izcilāko notikumu, kam pasaules telpā lemts piepildīties šai tūkstošgadē, — proti, cil­vēku cilts dibināšanu!

Tiesa, pirmajās dienās pasaule bija tīrais tuksnesis, bet drīz vientulība izkūpēja kā dūmi. Trīsdesmit gadu vecumā mums bija trīsdesmit bērnu, un mūsu bērniem savukārt bija 300 at­vases; pēc divdesmit gadiem iedzīvotāju skaits sasniedza sešus tūkstošus; otrā gadsimta beigās to varēja jau rēķināt miljonos. Jo mūsu cilts dzīvo ilgi; nāve aizsauca tikai nedaudzus. Vairāk nekā puse manu bērnu ir vēl dzīvi. Es nemitējos dzemdēt, ka­mēr sasniedzu pusmūžu. Visi mani bērni, kas pārdzīvoja pirmos bīstamos mūža gadus, dzīvo vēl šobaltdien, un tāpat noticis ar citām ģimenēm. Cilvēku cilti tagad var skaitīt miljardos.

747. gads kopš pasaules radīšanas

CETURTĀ mēneša pirmā diena. Šodien man apri­tēja sešdesmit gadi, jebšu mana dzimšanas stunda sita 687. ga­dā kopš šīs pasaules radīšanas. Un atnāca pie manis daži no manas dzimtas, mīļi lūgdami, lai ņemu sev sievu, tā ka mūsu cilts zudībā neietu. Esmu par jaunu, lai saviem pleciem tādu nastu uzkrautu, kaut arīdzan man zināms, ka mans tēvs Enoks, mans vectēvs Jareds, mans vecvectēvs Maālaleēls un mans vecvecvectēvs Kenans visi apņēmuši sievas tanī mūža gadā, kuru es tiku sasniedzis šodien. Visi tie sacījuši savu padomu par mani, un visiem sakrīt tanī ziņā, ka man jāņem sieva, jebšu esmu sava tēva vecākais dēls un mantinieks šim augstam na­mam (kad pienāks mana kārta) un visvarenais valdnieks pār pilsētām, zemēm un amatiem, kas tur klāt piederas, — tas viss man piekritīs, kad dieviem labpatiks aizsaukt no šīssaules tos mantiniekus un vecākos brāļus, kuri ir pie dzīvības un patlaban stāv starp mani un šiem augstajiem godiem.

Desmitā diena. Devu dāvanas dažiem gudrajiem un to kalpiem un atlaidu tos, lai tie staigātu uz savām zemēm, jebšu neredzu vairs vajadzību pēc skolotājiem, ja apdomā, ka mana jaunība beigusies un vīra gadu slieksni esmu pārkāpis. Viedajam Ucam, kas tālās Noda zemes senajā Enoka pilsētā mīt, devu līdzi centurionu un daudzus dūšīgus karavīrus no sa­vas miesassardzes, lai tie aizstāvētu viņu un viņa karavānu pret Jabala bērniem, kuri tuksnešos šo ceļu apsēst mēdz. Viņa mazmazmazmeita Cilla šimbrīžam vēl kavējas sava ciltsbrāļa Abakuka namā, jo rod patikšanu savu viesošanos paildzināt, bet radinieki savukārt — viņas sabiedrību baudīt. Sī ir piemī­līga jaunava un kautra.

Astoņpadsmitā diena. Mūsu pilsētas celšanas gada­diena — svētīts lai Aumrāts un visi, kas mīt iekš tās mūriem! Mans vecvectēvs Maālaleēls, kas pirms trim simtiem gadu tika tai stūra akmeni licis, sēdēja augstu savā goda vietā templī un saņēma pilsētas vecajos, teikdams tās dižumu un spēku, un varu, un tās būvju krāšņumu un norādīdams, ka skatījis pirmo namu ceļamies un vērojis, kā pilsēta augusi no šā necilā asna.

līdz tagad piecus kalnus un ielejas sedz un savos mūros tik daudz ļaužu patver, ka neviens tos saskaitīt neiespēj. Un patiesi tā ir glīta pilsēta ar tempļiem un pilīm, un stiprām sienām, un ielām, kam gala nav, un neatradīsies teitan neviena nama, kas no akmens nebūtu celts. Pirmā māja ir sabrukusi pīšļos, bet ne­skaitāmi cilvēki, godbijības pilni, ierodas to skatīt, un nevie­nam nav atļauts to bojāt, taču daudzi nesaprātīgi ļautiņi, no tālām zemēm nākdami, savā uzpūtībā paraduši ieskrāpēt uz nama akmeņiem ne vien savus vārdus, bet arīdzan nevienam nezināmās vietas, kur to šūpulis kārts, — tas ir muļķīgi un liek mums noprast, ka darītājs ir stulbenis.

Divdesmit ceturtā diena. Sinī dienā mana tēva galma priekšā savu mākslu daži jokdari rādīja, no kuriem viens uguni ēda, bāzdams mutē karstas ogles, samaldams tās ar zobiem un norīdams, kā arīdzan dzerdams degošu eļļu, pie tam itin nekas nerādīja, ka viņš nelabumu justu; izskatījās, itin kā viņš būtu apmierināts un sātīgi paēdis.

Tad otrs, palicis apakš groza bērnu, izdūra tam cauri zo­biņu un izvilka atpakaļ, asinīs pilošu, pie tam mazais visu laiku brēca. Kad nu grozu apkārt apgrieza, nekur nebija saredzams nedz bērns, nedz tā asinis. Tak tās ir vecas burvības ar mazu vērtību.

Trešais aprija līku zobiņu, tik garu kā cilvēka roka. Sis bija piemīlīga izskata burvju mākslinieks ar glaudīgu mēli, tak vē­lējos, lai taptu saplosītas viņa iekšas un tā beigtos šī izrāde, jebšu ne es, ne kāds cits iedrošinājāmies mana tēva klātbūtnē nedz apsēsties, nedz aiziet, kamēr vien viņam palikt labpatika. Bet viņam viss gauži gāja pie sirds un likās apbrīnojams, kas nāk no ta, ka viņš vientulībā uzturas un zinībām ziedojas, un neredz tikpat ka nenieka, kas notiek pasaulē. Patiesi, kā es saku, šīs nodrāztās asprātības iekveldināja viņa apbrīnošanu tik stipri, it kā viņš pēdējais lempis butu, kas pirmoreiz pilsētu redz.

Pēc tam gāja viņš uz teātri ar lielu greznību, un viss galms, krāšņi ģērbies, gāja viņam līdzi. Jaunais kumēdiņu rādītājs Lucs, kurš beidzamā laikā visā zemē slavens kļuvis, tā kusti­nāja mūsu sirdis, dižajā un cēlajā klasiskajā lugā «Izdzīšana no Ēdenes» (tagadējos modernajos laikos nav uzrakstīts ne­viens darbs, kas būtu salīdzināms ar šo) tēlodams Ādamu, ka visi skaļi raudāja un daudzkārt cēlās kājās, un kliedza, palik­dami stāvot tik ilgi, ka likās, tam nekad gala nebūs. Tad pēkšņi Jebels ienāca, mana vecvecvecvecvectēva Enosa pusbrālis, kura

lielo gadu skaitu vēl allaž nevar i nomanīt, un sarauca uzacis, un ņēmās grozīties gan uz vienu pusi, gan otru, raudzīdamies cilvēkos ar līdzjūtību, it kā gribētu sacīt: «Vai patiesi to viņi sauc par tēlošanu?» Tā viņš rīkojas allaž, būdams apmierināts vienīgi tad, ja tas ir kaut kas vecs un muļķīgs, ko viņš redzējis un citi ne, nopulgodams visu, kas moderns, par seklu un tukšu un tādējādi laupīdams prieku gan pats sev, gan citiem. Tad viņš, uzpūties un augstprātīgs, ņēmās skaļā balsī gari pār­spriest, kāds teātris bijis agrāk, pirms šie izvirtušie laiki pie­nākuši, teikdams: «Kad dzīvoja lielais Uciels, raugi, tad tik bija Ādams! Žēlīgais dievs, kad mēs, kas esam redzējuši īstu spēli, pametam skatienu atpakaļ un atceramies, kāds bija teāt­ris pirms četriem vai pieciem simtiem gadu,» — un tad tas kuri­nāt kurināja savu rūgtumu, līdz sāka tā lielīties un tādus pārdro­šus un neticamus melus melst, ka sirdi pārņēma ilgošanās, lai ātrāk pienāktu laiks, kad varētu tencināt dievu, ka šis pļāpa pie saviem zudušajiem ideāliem aizgājis. Cik apnicīgi ir šādi cil­vēki, skābi un bezzobaini, un veci, un tā vien rādās, ka tie dzī­votu pāri savam laikam tikai tādēļ, lai mestu citam vaigā savus kožu saēstos brīnumus, kas notikuši tik sen, ka jau aizmirsti un netop ne no viena nožēloti, izņemot viņus pašus. Vecumam ir sava pievilcība, tak šāda izrīcība to vis negrezno. Es, nudien, viņam to pateiktu, ja tādas valodas piedienētu maniem jauna­jiem gadiem un pūkainajai bārdai.