MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Redzēju, ka nekas tā nepiekaldina ļaužu ziņkārīgos skatie­nus kā vīģes lapa. Tomēr pec taisnības tā nav vīģes lapa, bet gan tās kauli, jebšu miesa visa ir satrunējusi un sabrukusi pīš­ļos, atstājot tikai stiegras. Atrodas gan mēlneši, kas teic, ka mums nebūšot īsteno Dārza tērpu trūkums, kamēr vien vīģes koki augšot un būšot zvēri, kuri šos svētos dārgumus atjauno­šot. Kas uz mani attiecas, es nebilstu ne vārda, jebšu te jābūt gauži piesardzīgam. Tak man sirds sāp, kad atceros, ka vēl šo­baltdien ikvienā no septiņām pilsētām Vienīgi īstais un Patiesi Liesmojošais Padzīšanas Zobins atrodas. Tas sirdī šaubas vieš.

Tanī brīdī garām pagāja mīlīgā elku pielūdzēja un pazuda pūlī, un izgaisa manam skatienam. Tūlīt ļāvos sapņiem un ap­cerei un tā, zaudējis patikšanu lūkoties brīnumos, kas te sa­krāti, virzīju savus soļus mājup.

Divdesmitā diena. Kaut jele drīzāk ar dieva palīgu šie sūtņi atietu, jebšu ļaudis pavisam galvas zaudējuši. Visa pilsēta tik vien runā kā par dižo notikumu un kā to cienīgi sa­gaidīt. Tak daudz dienu vēl aizritēs mūžībā, tiekams šīs cerības augļus atnesīs.

Divdesmit septītā diena. Lai satrun visa Jabala cilts! Lai sakalst roka, kura nerimās, cēlās ērģeles un brīnišķo arfu radījusi, b.et ieslēdza vēl kastes iekšienē arī nevaldāmo velnu un ļāva, lai visvisādi klaidoņi, rokturi griezdami, spiestin spiestu no tās raudas un gaudas, tās par Mūziku dēvējot. Sīs jaunās mocības, kopš kuru izgudrošanas i gadsimts nav pagā­jis, kā mēris izplatījušās jau uz visām pusēm, tā ka šimbrīžam jūs ikvienā pilsētā redzēsiet, kā staiguļi, kas no svešām zemēm atnākuši, šīs šausmīgās kastes maļ un biedros un draugos sev mērkaķi tur. Būtu vēl paciešams, ja mūzika mainītos; bet, ak posts, tas visas vienu meldiņu velk — jauno meldiņu, kas ļaužu patikšanu pirms gadiem trīsdesmit sāka atrast un no modes laikam tik tad izies, kad pasaule noslīks muļķīgajos plūdos, par kuriem aplam dievbijīgi plānprātiņi ar sliktu gremošanu laiku pa laikam pļāpā un pareģo. Runā, ka gaidāmās svinības mūsu kastes griezeju baram varen daudzus palīgus piepulcinājušas, tā ka nu to pilsētā ir veseli astoņdesmit tūkstoši, kas visi tik maļ un maļ bez mitas raudulīgo dziesmiņu: «Ak, skūpsti mātes vietā Hagagu.» Patiesi, nevaru to vairs paciest. Kaut arī Ha- gags zemē ielīstu, man tāpat nebūtu gana, tik liels ir mans nik­nums, ka tas jelkad dzimis, jebšu tas ir vainīgs, ka šis posts pār mūsu galvām nācis.

747. gada sestā mēneša otrā diena. Vakardien atnāca mana tēva sūtņi, līdzi vezdami augstos vēstniekus, ko mans tēvs ar lielu svinību pie pilsētas vārtiem saņēma. Gara bija procesija un savādās drānās ģērbusies, un viss bija glīts un acij tīkams. Pilsēta bija vai prātu zaudējusi aiz sajūsmas. Nekad visā savā mūžā vēl netiku tādu troksni dzirdējis un tādu kņadu redzējis. Ik nams un iela, un visas pilis laistījās uguņos augu nakti, un tie, kas mita tālajos austrumpuses kalnos, teica, ka pilsēta ka dārgakmeņiem nosēta ieleja rādījusies un tik maigā gaismā mirdzējusi un vizējusi, ka tīri vai prāti sākuši jukt.

Sūtnis savas atnestās vēstis pasludināja, un šaubu nu vairs nav. Ādams patiesi nāks, laiks ir nolikts: 787. gads vai nāko­šais pēc tā. Sī ziņa tika tautai nesta, un nu visā pilsētā līksmas klaigas dzird. Manam tēvam labpaticis izdot pavēles, lai ga­tavošanās tādam varen izcilam notikumam ievadīta taptu.

Nu sāksies spēles un citas izpriecas sūtnim par uzjautrinā­šanu, tālabad mans tēvs licis, lai divus mēnešus, tiekams tas dūrēs, visi to dusēšanas dienu turētu.

…KAD iedzīvotāju skaits sasniedza piecus miljardus, to ap­gādāšana ar uzturu kļuva zemei par smagu nastu. Tomēr kari, sērgas un bada gadi laiku pa laikam nesa zināmu atvieglojumu un samazināja pārmērīgi lielo slogu. Neaizmirstami svētīgs bija 508. gads, kad bads ar visai efektīvu mēra palīdzību devi­ņos mēnešos noslaucīja no zemes virsas sešpadsmit simtu mil­jonu ļaužu.

Tas gan nebija daudz, bet labāk nekā nekas. To pašu var sacīt par līdzīgiem notikumiem vēlākos laikos. Iedzīvotāju nasta no gadsimta gadsimtā kļuva smagāka un smagāka, drau­dīgāka un draudīgāka, līdz ar ko attiecīgi padziļinājās arī šī fakta izraisītā stāvokļa nopietnība.

No tiem, kas pārdzīvoja bērna gadus, mira tikai nedaudzi. Vidējais mūža ilgums bija sešsimt gadu. Šūpuļi tik pildījās, pil­dījās un pildījās bez mitas, bez gala, bez jēgas; kapsētās reti kad varēja redzēt rosmi, un uzņēmēji, kas nodarbojās ar apbe­dīšanu, ar mokām spēja uzturēt savas ģimenes. Mirstības gadī­jumu skaits sasniedza tikai 2250 no miljona. Saprātīgus cilvē­kus tas biedēja, pavieglākie ar to dižojās! Sie plānā galdiņa ur­bēji mūžam salīdzināja vienas desmitgades iedzīvotāju skaitu ar iepriekšējās dekādes rādītājiem un urravoja par vareno pie­augumu — it kā tas nestu pasaulei kādu labumu, kad patiesībā tā knapi varēja izplēst no zemes tik daudz, lai nebūtu galīgi jākar zobi vadzī.

Taču pats Jaunākais vēl bija priekšā! Dabiski, mūsu lielākās cerības mēs nelikām un nevarējām likt uz nejaušajiem bada un sērgu uzliesmojumiem, kuru izraisītās labvēlīgās sekas varēja būt vienīgi īslaicīgas, bet gan uz kariem un dakteriem, kuru palīdzība nepieviļ nemūžam. Tad nu palūkosimies, kas noticis. Pagājušos piecdesmit gados zinātne uz pusi samazinājusi ār­stu efektīvo rīcību. Kur agrāk ārsts parakstīja desmit nāves zāles, tagad viņš lieto tikai vienas. Veselus lielus apgabalus, kas agrāk skaitījās neveselīgi, uzlabotais sanitārais darbs pār­vērtis par kaut ko gluži pretēju. Ir atklāts, ka vairākumu vis­derīgāko un neārstējamāko slimību izsauc dažādu sugu mik­robi; un, ko jūs domājat, ir tādi cilvēki, kuri izmācījušies pada­rīt šo mikrobu pūliņus neauglīgus. Sinī sakarā dzeltenais drudzis, melnais mēris, holera, difterija un gandrīz it visas vērtī­gās kaites, kas mums bijušas pūrā, kļuvušas par izpriecām gar­laicības kliedēšanai, kamēr Valstij no tām nav lielāka labuma par vēdergraizēm. Mūsu postu vēl dziļāku padara apbrīnojamie sasniegumi ķirurģijā. Tagad var izgriezt slimu kuņģi, un cil­vēks dzīvo, cepuri kuldams, ietaupot turklāt vēl uz uztura rē­ķina. Ja kāds zaudē dzirdes vai redzes spēju, dakteri izurbj vi­ņam galvā caurumu un iepriekšminēto spēju atjauno. Ir iespē­jams nogriezt slimniekam rokas un kājas, pielikt to vietā citas, kas ņemtas no mehānisko piederumu noliktavas, un cilvēks ir tikpat kā jauns. Ja vajadzīgs, viņam var iedot jaunu degunu, jaunas iekšas, aplaimot ar jauniem kauliem, jauniem zobiem, stikla acīm, sudraba caurulēm, pa kurām norīt barību, vārdu sa­kot, izjaukt viņu pa sastāvdaļām un atkal salikt kopā, tā ka viņš ir divkārt izturīgāks pret visiem dzīves stiķiem un niķiem. Tas top veikts ar visādu dezinfekciju un anestēziju palīdzību, un ne no kādas gangrēnas, ne sāpēm nav ne vēsts. Tā nu karš ir gandrīz vai zaudējis savu vērtību; no simt ievainotajiem, kas agrāk būtu jauki nomiruši, tagad deviņdesmit deviņi mēneša laikā ir atpakaļ ierindā.

Kāds tad nu ir visas šīs mikrobu apkaušanas, veselības aiz­sardzības pasākumu drudža un cītīgās ķirurģijas attīstības sa­triecošais rezultāts? Pilnīgi drausmīgs: mirstība samazināta līdz 1200 cilvēkiem no miljona\ Un muļķi par to līksmo, aiz lep­numa vai siekalodamies! Stāvoklis ir nopietns. Tādā garā tur­pinot, zemeslodes iedzīvotāju skaits ik divpadsmit mēnešos du­bultosies. Ar laiku pasaulē nebūs vietas, kur cilvēkam stāvēt, nemaz nerunājot par sēdēšanu.