MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

«Vai tā šo programmu izmainīs? Nē, nekad un nemūžam. Vai tā atkārtos to laiku laikos? Jā. Tā atkal un atkal, vēl un vēl reizi radīs šīs pakāpes, vienmēr tais pašās proporcijās un

vienmēr regulāri kā mašīna. Katrā miljonā ir noteikts skaits viencollas slavenību; katrā miljardā noteikts skaits divcollu slavenību un tā tālāk; un vienu reizi visā ērā, nekad ne biežāk, vienmēr viena un tā pati vientuļā zvaigzne, nemūžam divas reizē.»

«Kad dabai kāda doma iepatīkas, tā nenogurst to atkārtot. Tā rada ielejas; tā rada paugurus; tā rada kalnus un retumis šur tur liek izslieties augstām smailēm; veselu kontinentu at­statumā cita no citas paceļas vēl diženākas un retākas kalnu galotnes, un beidzot viena, vismajestātiskākā, sasniedz sešu jūdžu augstumu. Tādu pašu pakāpenību Daba ievēro, radot zir­gus: tā laiž klajā tūkstošiem ar vienu un to pašu vienmuļo gaitu, tikai šur un tur atgadās kāds ātrāks rikšotājs; pavisam reti mēs pamanām tādu, kas skrien jau manāmi žiglāk, un vienreiz piec­desmit gados parādās slavenība, kura nolēkšo jūdzi divās mi­nūtēs. So zirgu tad nu daba atkārtos ik piecdesmit gadus līdz laika galam.»

«Saskaņā ar Periodiskās Atkārtošanās Likumu visam, kas reiz noticis, jānotiek atkal un atkal — un nevis nejauši, bet pēc noteiktiem starplaikiem, un katra lieta atkārtojas pēc savas pa­šas, nevis kādas citas lietas noteiktā starplaika, un katra klausa pati savam likumam. Saules aptumsums, Venēras aizvirzīšanās saules diska priekšā, komētu parādīšanās un pazušana, gads­kārtējie zvaigžņu lieti — visas šīs parādības liek mums no­prast, ka tā pati Daba, kam patīk periodiski atkārtojumi debe­sīs, valda arī pār zemi. Nenovērtēsim šā mājiena nozīmi pārāk zemu.»

«Vai ir kāda iespēja, kas ļauj apšaubīt pašnāvības likumu? Nav. Tas ir nolikts uz laiku laikiem. Ja tik un tik personas no­maitāja sevi tādā un tādā .pilsētā pagājušajā gadā, tad apmē­ram tikpat daudz aizžmiegs sev dziesmu arī šogad. Sis skaitlis pats no sevis pieaugs gadu gadā proporcionāli iedzīvotāju skai­tam. Ja jums zināms iedzīvotāju skaits, kāds būs pēc viena gad­simta, jūs varat noteikt, kādu pašnāvības ražu šai tālajā gadā ievāks.»

«Vai šī apbrīnojamā mūsdienu civilizācija iznīks? Jā, viss iznīkst. Vai tā atkal celsies un pastāvēs no jauna? Jā gan, jo visam, kas notiek, lemts atkārtoties. Atkārtoties vēl un vēl­reiz — un tā mūžīgi. Vajadzēja vairāk par astoņiem gadsim­tiem, lai šo civilizāciju sagatavotu, tad tā pēkšņi sāka augt un nepilnā gadsimtā kļuva par brīnumu, kas mulsina prātus. Ar laiku tā ies bojā un nogrims aizmirstībā. Paies gadsimti, un tā nāks no jauna, turklāt nevis nepilnīga, bet pilnīga, kāda bijusi; netrūks neviena atklājuma, neviena izgudrojuma, ne­viena mazākā sīkuma. Un atkal tā ies bojā un pēc gadsimtiem celsies augšā un apžilbinās pasauli tāpat, kā žilbina to tagad, būdama pilnīga pat sīkākajā niekā. Tas ir Periodiskās Atkārto­šanās Likums.»

«Ir pat iespējams, ka tiks reproducēti lietu nosaukumi. Vai Dziedniecības Zinātne, kas radās vecos laikos, neizgaisa aiz­mirstībā? Un vai tā nav nupat atkal nākusi godā un atnesusi sev līdzi aizmirsto vārdu? Vai tā iznīks vēlreiz? Manuprāt, gad­simtiem ritot, daudzreiz; un atkal un atkal iznirs no jauna. Un senaizmirstā grāmata «Zinātne un Veselība līdz ar Padomnieku Svēto Rakstu tulkošanai» — vai tā nav atkal pie mums, izlabota, izrediģēta, tā ka skaidri redzams, ka tās stila un gramatisko konstrukciju orģijas apvaldījis kāds izglītots apustulis? Un vai gan tā neaizies pazušanā vēl un vēlreiz un vēl desmit reižu, lai atkal pēc gariem starplaikiem celtos jaunai dzīvei un iedzītu strupceļā cilvēku saprašanas spējas? Par to nav ko šaubīties. Saskaņā ar Periodiskās Atkārtošanās Likumu tam tā jānotiek.»

Tapu pieņemts audiencē pie Visslavenākās, Visvarenākās, Visžēlīgākās, Viscienījamākās Viņas Majestātes, Cilvēces Va­doņa vietas izpildītājas, kuru uzrunāju, lietodams šos viņas ofi­ciālos titulus, un kurai pazemīgi pateicos, ceļus locīdams; tad, saņēmis atļauju piecelties, kura izpaudās rokas mājienā, uz- slējos kājās un nostājos Troņa priekšā. Tas notika Valdnieku Zālē, tanī pašā pilī, ko viņa un viņas ģimene apdzīvojusi nezin cik gadsimtus un kas viņiem tīk daudz labāk par visām pārē­jām. Tā ir joprojām viskrāšņākā — un, manuprāt, arī visskais­tākā — visā impērijā. Tās zeltītie mūri stiepjas jūdzēm tālu un mirdz kā saule, kas nokritusi zemē. Tās iekšējie parki, dārzi un meži iesniedzas zilajās tālēs un atgādina paradīzi, kurai nav ne gala, ne malas. Simttūkstoš zaldātu, neskaitot Karaliskā Galma Apsardzes brigādes un divīzijas, kalpo teitan Vecākiem un zi­nāmām Ēdenē dzimušām ģimenēm, kas cēlušās no viņu tieša­jiem pēctečiem. Taču salīdzinājumā ar šo milzu pilsētu pils ne­liekas aizņemam pārmērīgi daudz vietas, jebšu šejienes iedzī­votāju skaits gandrīz nav izsakāms skaitļos un teitan ir daudz ielu, kuras aizstiepjas divsimt jūdžu garumā.

Valdnieku zāle ir plaša, mirdzoša rotonda, kuru seni visu mākslu meistari pārvērtuši par krāšņuma un dailes valsti, iz­greznojot ar marmora skulptūrām, dārgakmeņu inkrustācijām un vērtīgiem zelta ornamentiem, kas atviz visās saulrieta krā­sās. Ik piecdesmit gadus te pulcējas visas zemeslodes monarhi ar saviem diženākajiem augstmaņiem, lai suminātu Cilvēces Vecākus. Tam, protama lieta, nepieciešama telpa, un tās teitan nav trūkums. Kas tam jābūt par lielisku skatu, kad tik daudz melnu un baltu, brūnu un dzeltenu ķēniņu sanāk kopā, visi sa­vās bagātajās svešzemju drānās, no kuru spožuma tīri vai acu gaismu var zaudēt. Un kas tās par dzīrēm tulkiem! Taču tobrīd zāle bija tikpat kā tukša — tur atradās vienīgi miesassargi, kambarkungi, pāži un viņiem līdzīgas personas, kā arī pienā­cīgs skaits sekretāru, kas bija gatavi cītīgi lāpīt slinkumu, ko arī darīja.

Viņas Majestāte bija tērpusies tā, kā tērpjas Arktikas de­besis, kad ziemeļblāzma plūdina tām pāri savus trīsošos purpursarkanos, aveņsārtos un zelta liesmu viļņus, un šim pasa­kainajam bagātu krāsu lāsmojumam pa vidu lēkāja neskaitāmu dārgakmeņu uguntiņas, cita citu tvarstīdamas, cita no citas bēgdamas, iedzalkstīdamās un apdzisdamas kā dzirksteļu spiets aiz sadeguša papīra. Vēlāk es ar sajūsmu aprakstīju šo brīnišķo ainu mūžīgajam īgņām un paklīdenim Nangam Parbatam, kurš gan ir dzimis Ēdenē un skaitās Pirmās Pakāpes pēctecis, bet kura ļauno sirdi aizraidīšana no Augstās Dzimtas Tuvuma jau sensenis pildījusi ar niknumu, naidu un skaudību. Nanga Par- bats pasmaidīja savu etiķskābo smaidu un nicīgi izgrūda:

— Ha! Sī augstprātība! Es vēl atceros tās dienas, kad Aug­stajai Dzimtai nebija i lāga krekla mugurā.

Nedrīkstēju ņemt to ļaunā, jo manas kārtas cilvēkam nav brīv runāt pretī Ēdene dzimušajam, pat ja viņam to gribētos, kaut gan šāda doma īsti lojāla vīra krūtīs varētu uzliesmot tikai dusmu brīdī; taču es lūdzu Nangu Parbatu aiztaupīt man šādus vārdus par Pašreiz Valdošajām Personām, jo man nepiedien tādus klausīties.

«Kā tad, protams!» viņš ņirgājās. «Tu tak esi Patriots — tu un citi no tavas sugas. Un kas ir patriots, saki, lūdzams? Tas ir radījums, kas lien uz vēdera Augstās Dzimtas priekšā un brēc: «Lai dzīvo Imperators un Valdība,» — vienalga, vai tie rīkojas pareizi vai ne un īpaši tad, kad tie dara galīgi aplam; to viņi sauc par «stāvēšanu un krišanu par Dzimteni». Patrio­tisms — ak jēziņ! — Sis māns, šī aplamība, šī apzeltītā un ap­sudrabotā bērnu paija, ar kuras palīdzību laupītāju, konstitu­cionālu pļāpu, plānprātiņu un liekuļu banda, ko sauc par impē­rijas valdību, apkrāpj un ievilina savos slazdos lētticīgos bēr­nus — tautu. Ak jā, patriotisms ir jauka lietiņa. Ādams mēdza to dēvēt par «neliešu pēdējo patvērumu». Iedomājies, nejēgas un vieglprāši mani pašu kādreiz saukuši par Patriotu. Ak dievs tēvs, šinī pasaulē cilvēks nekad nevar būt drošs no apvainoju­miem. Vai iesim iedzert kādu lāsīti?»