MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Atrados bezgala neveiklā stāvoklī, jo cilvēki visu laiku, ga­rām ejot, blenza uz mums, brīnīdamies, ka Pirmās Pakāpes- Pēctecis, kas ģērbies savas Šķiras svētajā uniformā (tā, starp citu, bija stipri apnēsāta) familiāri rausta aiz pogas tik zemas kārtas cilvēku, it kā tas būtu viņam līdzīgs. Un viņa vārdi droši vien bija dzirdami visiem ceļa gājējiem, tāpēc ka viņš tīšām ru­nāja skaļā balsī, nemaz nepūloties to apvaldīt (jo bija, tā sa­cīt, «vīra dūšā»), lai cik es centos viņu nomierināt. Gribēdams izbēgt no ziņkārīgiem skatieniem, devos viņam līdzi uz «Ēdenes Ģerboni», kur, protams, radu mieru un atelpu, jebšu apmeklē­tāji godbijīgi piecēlās un atsegtām galvām atstāja telpu.

«Vergi!» viņš norūca. «Palūkojies vien uz tiem! Viņi zemojas mana apģērba un pilnīgi nejaušā augstā dzimuma priekšā — tā ir atkal otra sudraboti zeltīta paija … Ak kungs, tas tikai parāda, cik vērta cilvēku cilts!» un viņš griezīgi un ironiski iesmējās. «Cilvēku cilts, kas ir tik augstās domās par sevi!» Viņš pārlaida skatienu savai svētajai uniformai, norāva no tās attrūkušu zelta mežģiņu drisku, domās iegrimis, pagrozīja to pirkstos gan uz vienu, gan otru pusi, tad pasvieda sunim, kas, cerību pilns, to brītiņu apostīja, bet tad atstāja guļam un vīlies aizslāja projām. «Re, kur patiesi saprātīgs radījums, kas pel­nījis, lai to cienītu. Klanos viņa priekšā!» Viņš izbrauca pirk­stus caur saviem sniegbaltajiem matiem un nopūzdamies sacīja: «Ak jā, reiz mēs bijām tikpat gudri kā viņš, ar tikpat veselu saprātu — es tās dienas esmu pieredzējis.»

Drīz viņš atkal sāka malt savu maļamo — šoreiz par nepo- tismu. Viņš gan nenogāja tiktāl, ka būtu pieminējis Vārdus, taču bija pietiekami skaidrs, ka par mērķi izraudzīta Cilvēces Vadoņa vietas izpildītāja, viņa vecmāmiņa. Nangā Parbatā klausoties, man šermuļi gāja pār kauliem.

«Tur tanī pilī,» viņš sacīja, «nav neviena kārtīga amata,, kuru varētu iegūt par nopelniem; neviena bagāta sinekūra, ko savās ķetnās nebūtu sagrābis kāds izčākstējis, vecs ģeķis vie­nīgi tāpēc, ka viņš nejauši pēc dzimuma ir kāds no Trīs Pirmo

Pakāpju Asinsradiniekiem. Viss, kas ir ko vērts, tiek taupīts šīm Trim Šķiram, — un kā viņi turas pie savām siltajām vietiņām, šie pratu izdzīvojušie grausti! Ādams mēdza nopūsties un teikt: «Viņi reti mirst un no amatiem neatsakās nekad.» Nepotisms? Tas jau ir tīrais nepotisma lapseņu midzenis. Viņa — vai die­niņ! — viņa tak nevar paciest i smakas no plebēju miesas, pat trauku mazgātājām jābūt trešās pakāpes radiniecēm ar heral­dikas pārvaldes apliecībām, ka ģimenē nav neviena ģerboņa ar bastarda zīmi, vārdu sakot, tur «nepiederīgām personām ieeja aizliegta». Ak, kas tā par ironiju — viņa tak pati nekad nav bi­jusi precējusies!»

Iedrošinājos viņam aizrādīt, sacīdams: «Viņa jau piedzi­musi precēta.»

«Ha-ha!» viņš zobojās, knipi sizdams. «To tu vari stāstīt zīdaiņiem.»

Nerimdamies paļāt nepotismu, viņš aizrunājās galīgi purvā. Es būtu varējis viņam atgādināt (ja manas kārtas cilvēkam pieklātos tā ko sacīt), ka neviens cits kā viņš pats visvairāk baudījis šīs šķietami ļaunās sistēmas labumus, tāpēc ka vienīgi Asinsradniecība deva viņam iespēju pāris gadsimtu kalpot pilī, slīdot arvien zemāk un zemāk pa Trešās Radniecības Pakāpes amatu kāpnēm, jo viņš visas savas ieņemamās vietas diskredi­tēja un kompromitēja, kamēr beidzot nobrauca līdz kurpju spod­rinātājam, un, tikai kad atklājās, ka viņš nekaunas grūst ne­godā arī šo amatu, no viņa beidzot izmisumā atsacījās un aiz­liedza viņam spert kāju pils teritorijā.

Viņš savukārt uzbruka visam, ko cilvēks tur godā un cieņā, un es biju spiests palikt un klausīties, jebšu viņš ir gaužām kaprīzs un var līdz sirds dziļumiem apvainoties, ja es lūgtu viņam atļauju iet. Taču beidzot, bez kāda ievada vai brīdinā­juma, viņš pēkšņi teica, ka esot noguris no manām vienmuļajām pļāpām, un parādīja ar roku uz durvīm. Tas nebija taisnīgi, jo runājis taču bija viņš, turpretī es nebildu gandrīz ne vārda; tomēr es tūlīt bez mazākā protesta, godbijīgi kāpdamies atpa­kaļ, devos prom no viņa Tuvuma, priecīgs, ka tieku vaļā — vien­alga, kā. Pēc brīža arī viņš pats iznāca ārā un aizsoļoja pa ielu, nelikdamies ne par vienu ne zinis, kaut gan cilvēki viņa priekšā pašķīrās un zemu klanījās. Visnepatīkamākais slaists, kādu vien es pazīstu, — par to nav ne mazāko šaubu.

Raksturā, runā un izskatā viņš bija bēdīgs pretstats savai cildenajai vecmāmiņai. Stāsta, ka senos laikos viņa arī dumpo­jusies un neparko negribējusi piekāpties; taču rūpes un gad­simtu nasta šķīstījusi viņas sirdi un atdzemdinājusi tajā žēl­sirdību un maigumu, kas viņai nācis jau šūpulī līdzi, un šo val­dzinošo īpašību atblāzma rotā viņas seju, un tā ir skaista. Kāds gods bija viņu atkal redzēt! Nebiju viņu skatījis kopš pašrei­zējā gadsimta pirmā gada, kad viņa svētku uguņu gaismā visā savā krāšņumā brauca pa ielām, lai parādītos tautai, un sa­skaņā ar senu tikumu oficiāli atklāja jauno ēru; šī ceremonija vienmēr bijusi iespaidīga, bet jo īpaši aizkustinoša tā bija šinī gadījumā, tāpēc ka Viņas Majestāte to pirmo reizi veica viena pati.

Nebija acs, kas nepildītos asarām, lūkojoties uz tukšo vietu viņai blakus, vietu, kurai laikam lemts palikt neaizņemtai mū­žīgi mūžam. Pirms astoņdesmit gadiem viņa Visaugstā Gai­šība, Cilvēces Vadonis, sakarā ar veselības pasliktināšanos no­deva visus pienākumus — varu gan ne — savas Dzīvesbiedres rokās un kopš tā laika nav piedalījies Augstās Dzimtas darī­jumu kārtošanā, ja neskaita to, ka pirms piecdesmit pieciem gadiem viņš sakarā ar kādu pilnīgi neatliekamu jautājumu pri­vāti pieņēma Pasaules Valdnieku, kā arī ļāvās pierunāties pēc trīsdesmit viena gada darīt to pašu. Pagājušos trīs gadsimta ceturkšņus viņš vadījis savas dienas vientulībā, uzticēdamies ārstu gudrībai, un tie, medicīnas zinātnes iedarbīgumam nemi­tīgi progresējot, spējuši pēdējā pusgadsimta laikā ar dieva žē­lastību no gada gadā aizkavēt viņa vārgajai dzīvības svecei apdzist. Patiešām jāapbrīno, ko dziednieki izdarījuši; to pelnīti var saukt par brīnumu. Ar to viņi iemantojuši skaļu slavu visā pasaulē un turību arīdzan.

. .. Viņa īstais stāvoklis plašai publikai nekad nav atklāts_ — vismaz ārstu biļetenos jau nu ne. Mēs, pieredzējušie, gan zinām, kā tos novērtēt, jebšu ir skaidrāks par skaidru, ka ārstam, kam mīļa sava kabata, laiku pa laikam ir izdevīgi izpūst, ka bries­mas, kas draud viņa ievērojamajam pacientam, ir sešpadsmit vai divdesmit reižu lielākas nekā patiesībā, un pēc tam iemantot pasaules nebeidzamo apbrīnu un cieņu un jaunus pacientus,, uzdabūjot augstdzimušo personu atkal līdz tādam stāvoklim, kad viņš pats ar karotīti spēj strēbt savu putriņu, smaidīt savu

1 Iespējams, no Nanga Parbata dienasgrāmatas. (Red.) stulbo smaidu un sīrupaini saldi šļupstēt par «maniem mīļo­tajiem pavalstniekiem», ko tad telegrammas izbazūnē pa visu pasauli, avīzes apraksta, asarās nopuņķojušās, un baznīctēvi izlieto draudzes siržu atmiekšķēšanai un jaunu ziedojumu iz- pumpēšanai. Visu šo gadu desmitu laikā vienīgais, ar ko viņš slimojis, patiesībā ir «dakteru slimība», — tā man stāstīja kāda persona, kas dublē vienu no profesionālajām medicīnas māsām. Tie no mums, kas nav galīgi ēzeļi, zina, kam šī slimība vaja­dzīga, kas to rada, kā tā top darbināta, kādu naudu no tās var izspiest un cik lielu slavu tā nes. «Dakteru slimība» pagodina vienīgi izredzētos, vienīgi aristokrātus, ar to sirgst tikai bagā­tie un slavenie, un ilguma un paliekamības ziņā tā dod desmit punktus priekšā nemirstībai.