MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Neviena tauta ne senos, ne mūsu laikos, ne civilizēta, ne mežonīga, nav pieļāvusi sievietes un vīrieša vienlīdzību.

Esmu pētījis (tā saukto) «zemāko dzīvnieku» iedabu un tiek­smes un salīdzinājis tās ar cilvēka rakstura īpašībām un

1 Fragmentu, acīm redzot, vajadzēja ievadīt avīžu izgriezumiem par reli­ģiskām vajāšanām Krētā. Sie izgriezumi ir pazuduši. Tie, iespējams, attiecās uz krētiešu sacelšanos 1897. gadā. (Red.)

slieksmēm. Uzskatu, ka rezultāti mani pazemo. Jo tie liek man atteikties no ticības Darvina teorijai par Cilvēka Attīstību no Ze­mākajiem Dzīvniekiem; tagad man šķiet skaidrs, ka šīs teorijas vietā jāliek jauna, patiesāka, kura jānosauc par Cilvēka Degra- dēšanos no Augstākajiem Dzīvniekiem. [6]

Pie šī nepatīkamā secinājuma neesmu nonācis ar minējumu, prātojumu vai pieņēmumu palīdzību, bet lietojot to, ko parasti dēvē par zinātnisku metodi. Tas ir, ikvienu uzradušos postulātu es pakļāvu kritiskai eksperimentālai pārbaudei un atkarībā no šās pārbaudes rezultātiem to pieņēmu vai noraidīju. Tā es pie­rādīju un pamatoju ikvienu savu soli un tikai tad spēru nā­kamo. Sie eksperimenti tika izdarīti Londonas Zooloģiskajā dārzā un prasīja daudzu mēnešu neatlaidīgu un nogurdinošu darbu.

Pirms pāreju pie eksperimentu sīkākas iztirzāšanas, es vē­lētos izteikt dažas piezīmes, kas še, liekas, būtu vairāk vietā nekā vēlāk. To es daru skaidrības labad. Masveida eksperimenti deva man pamatu izdarīt zināmus vispārinājumus, un proti:

1. Cilvēce ir viena noteikta dzīvnieku pasaules suga. Pastāv nelielas atšķirības ādas krāsā, ķermeņa uzbūvē, gara dzīves izmēros un tā tālāk atkarībā no klimata, vides un tā joprojām; taču tā ir pilnīgi patstāvīga suga, ko nedrīkst sajaukt ar citām.

2. Arī četrkājainie ir viena noteikta pasuga. Sī pasuga uz­rāda atšķirības krāsā, lielumā, pārtikas produktu izvēlē un tā tālāk; taču arī tā ir pilnīgi patstāvīga pasuga.

3. Vairāk vai mazāk noteiktas ir arī pārējās pasugas — putni, zivis, kukaiņi, rāpuļi utt. Tie seko cits citam. Tie ir tās ķēdes locekļi, kura stiepjas lejup no augstākajiem dzīvniekiem uz cilvēku, kas stāv uz paša zemākā pakāpiena.

Daži no maniem eksperimentiem bija visai interesanti. Stu­dēdams nepieciešamo literatūru, es uzdūros šādam gadījumam: pirms daudziem gadiem daži mednieki sarīkoja mūsu plašajās prērijās bizoņu medības, kuru mērķis bija izklaidēt kādu angļu grāfu un sagādāt mazliet svaigas gaļas viņa pieliekamajam. Medības izdevās ārkārtīgi jauki. To dalībnieki nogalināja sep­tiņdesmit divus milzeņus, daļēji apēda vienu no tiem un septiņ­desmit vienu atstāja, lai pūst. Lai noteiktu atšķirību starp ana­kondu un angļu grāfu — ja tāda vispār pastāv, — es liku ana­kondas būrī ielaist septiņus telēnus. Pateicīgais rāpulis vienu tūlīt nožņaudza un aprija un tad pilnīgi apmierināts atgūlās atpūsties. Tas neizrādīja nekādu interesi par citiem teļiem un ne mazāko tieksmi darīt tiem ko ļaunu. Es atkārtoju šo eksperi­mentu ar citām anakondām; rezultāti bija vienmēr vieni un tie paši. Tādējādi var uzskatīt par pierādītu sekojošo: starpība starp grāfu un anakondu slēpjas faktā, ka grāfs ir cietsirdīgs, turpretī anakonda — ne un ka grāfs tīšām nogalina dzīvu ra­dību, lai gan nevar to nekur izlietot, taču anakonda to nedara. Pamatojoties uz to, acīm redzot, jāsecina, ka anakonda nav cē­lusies no grāfa. Tas liek arī domāt, ka grāfs cēlies no anakon­das, attīstības gaitā zaudēdams krietnu skaitu labu īpašību.

Man zināms, ka daudzi cilvēki, kas sakrājuši vairāk miljonu, nekā jebkad būs spējīgi izlietot, deguši trakā kārē iegūt vēl un nav kautrējušies izkrāpt naivajiem un neaizsargātajiem viņu trūcīgos ietaupījumus, lai daļēji apmierinātu savu apetīti. Es devu simtiem dažādu meža un mājas dzīvnieku sugu iespēju no­drošināties ar lieliem pārtikas krājumiem, taču neviens no vi­ņiem neizrādīja vēlēšanos to darīt. Vāverītes, bites un daži putni gan gādāja krājumus, tomēr pārtrauca šo darbu, kad bija savākuši ziemas iztiku, un ne par ko nebija piedabūjami vākt vēl — ne godīgi, ne negodīgi. Lai kaut kā mēģinātu stutēt sa­tricināto reputāciju, skudra izlikās, ka vāc krājumus, bet es neļāvos piemuļķoties. Skudru es pazīstu. Sie eksperimenti mani pārliecināja, ka starp cilvēku un augstākajiem dzīvniekiem ir šāda starpība: cilvēks ir mantrausīgs un skops, turpretī dzīv­nieki tādi nav.

Mēģinājumu gaitā es pārliecinājos, ka cilvēks ir vienīgais no dzīvniekiem, kas atceras apvainojumus un pāridarījumus, sle­peni perina naidu, gaida, kamēr rodas izdevība, un tad atrieb­jas. Augstākie dzīvnieki atriebības kaisli nepazīst.

Gaiļi tur sev harēmus, taču tas notiek ar viņu konkubīņu piekrišanu; tāpēc te nav nekā ļauna. Vīrieši arī tur harēmus, taču tas notiek ar rupja spēka palīdzību un cietsirdīgu likumu atbalstu, pie tam pretējam dzimumam piedalīties likumdošanas darbā neatļauj. Sajā ziņā cilvēks ieņem daudz zemāku vietu par gaili.

Kaķiem ir vaļīga morāle, bet viņi to neapzinas. Cilvēks, sava attīstības gaitā noslīdēdams zemāk par savu priekšteci — kaķi, ir paņēmis līdzi tā vaļīgumu, bet zaudējis naivo neziņu — īpašību, kura kaķi glābj un attaisno. Kaķis ir nevainīgs, cilvēks — ne.

Piedauzība, vulgaritāte, neķītrība ir cieši saistītas vienīgi ar cilvēku; viņš ir tās izgudrojis. Augstāko dzīvnieku vidū no šīm īpašībām nav ne miņas. Tie neko neslēpj un nepazīst kauna jūtas. Cilvēks ar savu aptraipīto apziņu aizsedz savu miesu. Viņš pat viesistabā neieies ar kailām krūtīm un muguru, tik traki viņš un viņam līdzīgie bīstas no jebkura mājiena uz kādu nepieklājību. Cilvēks ir «Dzīvnieks, kas Smejas». Taču, kā no­rādījis misters Darvins, arī pērtiķis smejas; smejas arī Austrā­lijas putns, ko sauc par dzelteno ķauķi. Nē — Cilvēks ir Dzīv­nieks, kas Sarkst. Viņš ir vienīgais, kas to dara vai kam ir iemesls to darīt.

Sā raksta sākumā redzējām, ka pirms pāris dienām «dzīvi sadedzināti trīs mūki» un «aplami nežēlīgi nogalināts» kāds klostera priekšnieks. Vai lai painteresējamies par sīkumiem? Nē, citādi uzzināsim, ka priora izkropļojumi bijuši tik draus­mīgi, ka to aprakstu nav iespējams publicēt. Ja cilvēks ir Zie­meļamerikas indiānis, viņš izdur savam gūsteknim acis; ja viņš ir karalis Džons, kam jāpataisa nekaitīgs brāļadēls, viņš lieto sarkani nokaitētu dzelzi; ja viņš ir ticīgs viduslaiku fanātiķis, kas izrēķinās ar ķeceriem, viņš novelk savam upurim dzīvam ādu un apkaisa tam muguru ar sāli; Ričarda Pirmā laikā viņš ieslēdz krietnu pulku ebreju ģimeņu tornī un pielaiž tam uguni; Kolumba laikā viņš sagūsta Spānijas ebreju ģimeni, un — bet tas nu patiesi nav publicējams atklātībā; mūsu dienās cilvēku, kas ar krēslu piekāvis savu māti gandrīz līdz nāvei, Anglijā soda ar desmit šiliņiem, bet cilvēku, pie kura atrastas četras pāva olas un kurš nav varējis pietiekami ticami paskaidrot, kā viņš tās dabūjis, — ar četrdesmit šiliņiem. No visiem dzīvnie­kiem tikai cilvēks ir cietsirdīgs. Viņš ir vienīgais, kas citam dara sāpes sava prieka pēc. Tā ir īpašība, ko augstākie dzīv­nieki nepazīst. Kaķis spēlējas ar pārbiedēto peli, bet viņam ir attaisnojums: viņš nezina, ka pele cieš. Kaķis ir savaldīgs, ne­cilvēciski savaldīgs: viņš tikai baida peli, bet nedara tai sāpes; viņš neskrāpē tai ārā acis, nedīrā ādu, nedzen zem nagiem nag­las, kā to dara cilvēks; kad viņam apnīk rotaļāties, viņš ņem un apēd savu laupījumu un tādējādi izbeidz peles mokas. Cilvēks ir Cietsirdīgais Dzīvnieks. Sī izcilā īpašība piemīt tikai viņam vienam.