MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Augstākie dzīvnieki dažreiz kaujas viens ar otru, bet nekad necīnās organizēti un masveidīgi. Cilvēks ir vienīgais dzīvnieks, kas spēj izraisīt viszvēriskāko no zvērībām, karu. Viņš ir vienī­gais, kas sapulcē savus brāļus un aukstasinīgi un mierīgi dodas iznīcināt savus līdziniekus. Viņš ir vienīgais dzīvnieks, kas par netīru algu (kā hesieši mūsu neatkarības karā un jaunais prin­cis Napoleons karā ar zulusiem) ies un palīdzēs apkaut svešus cilvēkus, savus ciltsbrāļus, kuri viņam nekad nav darījuši nekā ļauna un ar kuriem viņš nekad nav strīdējies.

Cilvēks ir vienīgais dzīvnieks, kas nolaupa savam vājāka­jam brālim dzimteni — sagrābj zemi savā īpašumā un izdzen otru cilvēku no turienes vai viņu nogalina. Tā cilvēks rīkojies visos laikos. Pasaulē neatradīsies pat akrs zemes, kas piederētu tā likumīgajam īpašniekam vai ko ar spēka un asinsizliešanas palīdzību viens īpašnieks nebūtu atņēmis otram, otrs trešam un tā tālāk bez gala un mitas.

Cilvēks ir vienīgais Vergs. Un viņš ir vienīgais dzīvnieks, kas pakļauj verdzībā. Viņš vienmēr ir kaut kādā veidā bijis vergs un vienmēr kaut kādā veidā turējis verdzībā citus. Mūs­dienās viņš vienmēr vergo kādam par algu un dara sava kunga darbu; šim vergam savukārt ir citi vergi, kas saņem mazāku algu un dara viņa darbu. Tikai augstākie dzīvnieki veic savu darbu patstāvīgi un nopelna sev uzturu.

Cilvēks ir vienīgais Patriots. Viņš norobežojas pats savā zemē zem sava paša karoga, nicīgi smīn par citām nācijām un tur sev pie rokas neskaitāmus uniformētus slepkavas, maksājot tiem milzu algas, lai sagrābtu kumosus no citu tautu zemēm un neļautu tām nogrābt kādu kumosu no savējās. Uzbrukumu starplaikos viņš nomazgā no rokām asinis un ņemas darboties «visas cilvēces brālības labā», — protams, tikai ar mēli.

Cilvēks ir Ticīgs Dzīvnieks. Viņš ir vienīgais Ticīgais Dzīv­nieks. Viņš ir vienīgais dzīvnieks, kas turas pie īstenās Ticī­bas — pie vairākām īstenām Ticībām. Viņš ir vienīgais dzīv­nieks, kas mīl savu tuvāko kā sevi pašu un pārgriež tam rīkli, ja tā uzskati teoloģijas jautājumos atšķiras no viņējiem. Viņš ir pataisījis visu zemeslodi par kapsētu, vaiga sviedros pūlēda­mies nolīdzināt sava brāļa ceļu uz debesu svētlaimi. Ar to viņš nodarbojās Cēzara laikā, ar to viņš nodarbojās Muhameda laikā, ar to viņš nodarbojās inkvizīcijas laikā, ar to viņš pirms pāris gadsimtiem nodarbojās Francijā, ar to viņš nodarbojās Anglijā karalienes Marijas valdīšanas laikā, ar to viņš ir no­darbojies, kopš pirmoreiz skatīja pasauli, šodien viņš ar to pašu nodarbojas Krētā — kā liecina iepriekš citētās telegrammas — un rīt ar to nodarbosies vēl kur citur. Augstākajiem dzīvniekiem nav reliģijas. Un mums māca, ka viņiem netikšot piešķirta pēc­nāves dzīves svētlaime. Interesanti zināt — kāpēc? Tas ož pēc sliktas gaumes.

Cilvēks ir Saprātīgs Dzīvnieks. Tā apgalvo. Manuprāt, par šo jautājumu gan var strīdēties. Patiesi, mani eksperimenti ir pierādījuši, ka viņš ir Nesaprātīgs Dzīvnieks. Atcerieties viņa vēsturi, ko es iepriekš īsi pārstāstīju. Man šķiet skaidrs, ka, lai nu kas viņš ir, tikai saprātīgs dzīvnieks gan ne. Viņa vēsture ir ārprātīga cilvēka fantastiskais dzīves stāsts. Es uzskatu, ka visspēcīgākais pierādījums viņa nesaprātīgumam ir fakts, ka ar tādu vēsturi pūrā viņš itin mīlīgi uzdodas par visu dzīvnieku galvu, turpretī, mērojot ar viņa paša mēru, viņam būtu jāat­rodas pašā astē.

Patiesībā cilvēks ir nedziedināms muļķis. Viņš nespēj iemā­cīties viekāršas lietas, ko citi dzīvnieki apgūst pavisam viegli. Es, piemēram, izdarīju šādu eksperimentu: stundas laikā iemā­cīju kaķi un suni būt draugos. Ievietoju viņus būrī. Otras stun­das laikā iemācīju viņus draudzēties ar trusēnu. Divu dienu laikā man izdevās ievietot pie viņiem lapsu, zosi, vāverīti un dažus baložus, kā arī beidzot — pērtiķi. Viņi mierīgi dzīvoja kopā un pat izturējās cits pret citu ļoti mīļi.

Tad es otrā būrī ieslodzīju kādu īru katoli no Tipererijas un, tikko viņš šķita pieradināts, ievietoju turpat kādu skotu prezbiteriāni no Eberdīnas, tad turku no Ķonstantinopoles, kris­tieti grieķi no Krētas, armēni, metodistu no Arkanzasas biezok­ņiem, budistu no Ķīnas, brahmani no Benaresas un beidzot pes­tīšanas armijas pulkvedi no Vopingas. Tad es veselas divas dienas nerādījos būriem tuvumā. Kad ierados uzzināt rezultā­tus, Augstāko Dzīvnieku būrī valdīja miers un saticība, turpretī otrā telpā skatienam atklājās viens vienīgs asiņainu turbānu, fesku, saplosītu apmetņu, kaulu un gaļas juceklis, — neviens eksemplārs nebija atstāts dzīvs. Saprātīgo Dzīvnieku domas bija dalījušās kādā teoloģiskā jautājumā, un viņi bija nolēmuši izšķirt to ar Augstākās Tiesas palīdzību.

Jāatzīst, ka patiesā gara cildenumā cilvēks netiek ne tuvu pat pašam zemākajam no Augstākajiem Dzīvniekiem. Ir pilnīgi skaidrs, ka viņš organiski nespēj pacelties tādos augstumos, ka viņam piemīt fizisks trūkums, kas nekad neļaus viņam to darīt, jo nav šaubu, ka šis trūkums ir mūžīgs, neatņemams un neiz­labojams.

Esmu nācis pie atziņas, ka šis trūkums ir Tikumiskās Jūtas. Cilvēks ir vienīgais dzīvnieks, kam tās piemīt. Te slēpjas viņa pagrimuma cēlonis. Tā ir īpašība, kas dod viņam iespēju darit ļaunu. Cita uzdevuma šīm jūtām nav. Tās nespēj veikt nekādu citu funkciju. Tās nekad nav bijušas domātas citam mērķim.

Bez tām cilvēks nevarētu darīt ļaunu. Viņš tūlīt paceltos Aug­stāko Dzīvnieku līmenī.

Tā kā Tikumiskajām Jūtām ir tikai viens mērķis un viens uzdevums — dot iespēju cilvēkam darīt ļaunu, — tad tās, bez šaubām, viņam nav vajadzīgas. Tās viņam ir tikpat nevajadzī­gas kā jebkura slimība. Patiesību sakot, ir skaidrs, ka tā ir slimība. Trakumsērga ir briesmīga, taču tā nav tik nejēdzīga kā šī slimība. Trakumsērga dod cilvēkam iespēju izdarīt ko tādu, ko viņš nevar veikt, būdams vesels, proti, ar indīgu kodienu no­galināt savu tuvāko. No tā, ka cilvēkam ir trakumsērga, viņš nekļūst labāks. Tikumiskās Jūtas dod iespēju cilvēkam darīt ļaunu. Tās dod viņam iespēju darīt ļaunu tūkstoš veidos. Salī­dzinājumā ar Tikumiskajām Jūtām trakumsērga ir nevainīga slimība. Tātad tāpēc, ka cilvēkam piemīt Tikumiskās Jūtas, viņš nekādi nevar būt labāks. Kāds tad īstenībā bija Pirmais Lāsts? Tieši tāds, kā sākumā minēts: cilvēka apveltīšana ar Tikumis­kajām Jūtām, ar spēju atšķirt labu no ļauna un rezultātā līdz ar to — spēju darīt ļaunu, jo cilvēka rīcība kļūst ļauna tikai tad, ja darītājs apzinās, ko viņš dara.

Tādējādi es nonācu pie atziņas, ka mēs esam cēlušies un deģenerējušies no kāda tāla senča — mikroskopiska atoma, kas varbūt klejojis savā vaļā ūdens piliena bezgalīgajos plašumos, un tālāk soļojuši no kukaiņa uz kukaini, no dzīvnieka uz dzīv­nieku, no rāpuļa uz rāpuli, arvien zemāk un zemāk pa šķīsto nevainības ceļu, kamēr beidzot sasniedzām zemāko attīstības pakāpi, kur mums piešķīra cilvēka nosaukumu. Zemāk par mums vairs nav nekā. Nekā, izņemot francūzi.

Zemāk par Tikumiskajām Jūtām var būt tikai viena pakāpe, proti, Netikumiskās Jūtas. Frančiem tās piemīt. Cilvēks stāv mazliet zemāk par eņģeļiem. Tas ļauj nekļūdīgi noteikt viņa vietu. Viņš atrodas starp eņģeļiem un frančiem.

Skaties, kā gribi, cilvēks liekas diezgan nožēlojams radī­jums; sava veida Britu Muzejs, kur sakopotas vājības un trū­kumi. Viņu vienmēr remontē. Ja kāda mašīna būtu tik nepilnīga kā viņš, tai nebūtu nekāda noieta. Virs viņa pamatīpašības — Tikumiskajām Jūtām — slejas vesela kaudze sīkāku trūkumu; to ir tik daudz, ka, vispār runājot, tos var saukt par neskaitā­miem. Augstākajiem dzīvniekiem zobi nāk bez sāpēm un grūtī­bām. Cilvēkam, tiem nākot; mēnešiem ilgi jācieš nežēlīgas mo­cības, turklāt tas notiek tādā vecumā, kad viņš tās nemaz vēl lāgā nevar izturēt. Tikko zobi sanākuši, tie visi atkal jārauj ārā, jo no sākta gala nav nekam derīgi un to dēļ nebūtu bijis vērts zaudēt pat vienas nakts miegu. Otrs komplekts kādu brīdi kalpo, ja vien to nostiprina ar kaučuku vai aizbāž ar zeltu, to­mēr īsti izturīgu garnitūru cilvēks dabū tikai tad, kad viņam to uztaisa zobārsts. Tos sauc par «mākslīgajiem», it kā viņam jeb­kad būtu bijuši arī citādi.