MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Izdomāt tik lielisku paņēmienu nebūtu komanču spēkos. Tāpēc te komanči cieš neveiksmi un franči aiziet viņiem priekšā.

Tā kā tas noticis pirms nepilniem simt gadiem, mums ir pa­mats domāt, ka franči vēl nav zaudējuši savu izdomas spēju, kā arī varbūt tieksmi to vingrināt.

Vienā ziņā franči ir gandrīz nepārspējami. Pašas debesis šķiet viņiem dāvājušas slepkavošanas tieksmi. Nevienai citai tautai tā tik lielā apjomā nav piešķirta. Gadsimtiem ilgi frančiem uz to piederējušas gandrīz vai monopoltiesības. Jau labu laiku pirms sv. Bērtuļa nakts viņi bija iepazinuši un iemīlējuši bez­gala jaukos slaktiņa priekus. Tomēr sv. Bērtuļa nakts ir tik monumentāla, ka tās milzīgajā ēnā pazūd viss cildenais agrak notikušo slepkavību pulks; mēs redzam tās tik miglaini, ka gan­drīz palaižam garām nepamanītas, taču tās tik un tā ir notiku­šas. Ja dažas no pašām lielākajām būtu izdarītas Anglijā, tad tās līdzīgi aptumsumam izdzēstu šīs zemes vēstures sauli; bet, tā kā tās notiek slaktēšanas dzimtenē, tad liekas tikpat dabiskas un piedienīgas kā spitālīgajam lepras plankumi un piesaista sev tikpat niecīgu uzmanību.

Sv. Bērtuļa nakts neapstrīdami ir vislieliskākais šāda veida šedevrs, kāds pasaulē jebkad izplānots un veikts. Tanī savu roku pielika visi diženākie cilvēki, karali un karalieni māti ieskaitot. Tas notika 1572. gadā. Iemesls bija nesaprašanās kādā reliģiskā jautājumā. Francūzis ir bezgala dievbijīgs. Viņš neapmierinās ar to, ka pats ir dievbijīgs, viņš prasa, lai diev­bijīgs būtu arī kaimiņš, citādi viņš ņem un nosit to un tādējādi padara dievbijīgu. Jā, ja šis kaimiņš atsakās svēti dzīvot, fran­cūzis paņem cirvi un ar tā palīdzību nostata stūrgalvīgo uz pareizā ceļa. Francūzis ir sabiedriska būtne un nevēlas uzturē­ties debesīs vienatnē, tāpēc viņš savlaicīgi gādā par biedriem. Laikā, par kuru es runāju, reliģijas jautājumos neceļos noklīdis bija ne viens kaimiņš vien, bet puse no visas tautas. Tas nu bija gaužām nelabi. Katoļu partijas vadoņi dziļi cieta, redzot, kā iz­platās šī baismīgā apgrēcība, un sāka apspriesties, kā šo kaiti vislabāk izdziedēt. Karaliene māte, kuras gudrība un dievbijība bija sasniegušas augstāko pilnības pakāpi, ieteica parasto tau­tisko līdzekli — slaktiņu. Ierosinājumu pieņēma; tāpat kā citi cilvēki pasūta brokastis, te tika pasūtīts slaktiņš. Nolēma, ka pie labā darba jāķeras kādā pusnaktī starp divām augusta die­nām, par to informēja arī attiecīgos pilsoņus lielās un mazās pilsētās. īsteni dievbijīgie spodrināja ieročus, glabāja savu no­slēpumu un gaidīja. Viņi, kā parasti, apciemoja un uzņēma ari savā namā grēcīgos kaimiņus, kas nekā nenojauta, un nelaimes mākoņi gaisā nemaz nelikās manāmi. Karalis uzturēja visdrau­dzīgākos sakarus ar grēcinieku vadoni, un, ja šis vadonis būtu bijis acīgāks, viņš ievērotu šauteni, ar kuru viņa majestātei mazliet vēlāk labpatika no pils loga lētticīgo ievainot.

Noliktā stunda pienāca, un baigās pusnakts trauksmes ska­ņas pāršķēla klusumu. Dievbijīgie bija gatavi, grēcīgos pārstei­dza pilnīgi negaidot. Taisnigie iebruka mājās, slepkavoja vīrie­šus un sievietes gan guļamistabās, gan uz kāpnēm; bērnus trieca ar galvu pret sienu. Dievam patīkamie darbi turpinājās divas dienas un trīs naktis; nogalināto ķermeņi aizsprostoja upes, ielās slējās līķu kaudzes, gaiss bija pilns smirdoņas, kas plūda no to ļaužu pūstošajām miesām, kurus bija pazudinājis pašu atjautas trūkums, jo viņi bija franči un, ja šī doma viņiem būtu ienākusi prātā pirmajiem, viņi būtu apslaktējuši savus pre­tiniekus. Sais divās vai trijās dienās Francijā gāja bojā septiņ­desmit tūkstoši dzīvību, un īsteno ticību varoņdarbs tā spēci­nāja, ka otra puse nekad vairs nespēja nopietni apdraudēt tās kundzību.

Protams, kopš tā laika notikuši arī citi franču slaktiņi. Visai ilgs un patīkams bija Terora laiks, un ir savi piemēriņi arī mūsu dienās, it īpaši 2. decembra asinspirts un dažas apkaušanas Komūnas laikā, franču-prūšu kara beigās. Taču ne ar vienu no tiem franči nelepojas tā kā ar savu nesalīdzināmi burvīgo sv. Bērtuja nakti.

Visvaldzinošākā franču rakstura īpašība, kas iedveš vislie­lākās cerības misionāriem, ir viņu apbrīnojamā un nepārspē­jamā paklausība. Mēs par lēnprātīgiem uzskatām trušus. Bet kas gan ir truša lēnprātība pret francūža lēnprātību? Vai atra­dīsies kāds trusis, kas veselus tūkstoš gadus no vietas bez viena atelpas brīža ļausies sevi apspiest, apvainot un mīdīt kājām, ne reizes nemēģinādams kost pretī? Visa Eiropa ir nosēta ar ma­zām, drosmīgām savienībām, kas atkal un atkal ceļ galvu pret saviem varenajiem apspiedējiem un panāk taisnības uzvaru. Sīs savienības pat grūti uzskaitīt. Vilhelmi Telli un Voti Taileri sa­stopami gandrīz visur, izņemot Franciju. Tomēr sacēlās beidzot pat Francija —un būtu gluži apmierināta atgriezusies savā trušu būrī, ja muļķa karalis iedotu tai pļauku un konfekti, bet viņa stilā nebija darīt īstajā laikā to, kas vajadzīgs, un tā nu izdevība aizgāja viņam gar degunu. Tad nācija nometa savu trušādu un apģērba otru tautisko tērpu — tīģerādu; kad, apbru­ņojusies līdz zobiem, tai mācās virsū visa Eiropa, tauta paspēra vēl soli uz priekšu un pierādīja savu vīrišķību, būdama, bez šaubām, pārsteigta, ka šīs īpašības tai izrādījies tik daudz. Na­poleons, lielais ārzemnieks, attīstīja tautas kara mākslu līdz pēdējai iespējai un, dabūjis to gatavu, ietērpa nāciju atkal trūš- ādiņās un uzlika tai uz kakla savu papēdi, un nācija cildināja viņu par to līdz debesīm. Napoleons III aprūpēja frančus tādā pašā garā, un viņi jutās dziļi apmierināti.

Ārzemnieki vispār izdarījuši frančiem vērtīgus pakalpoju­mus. Francijas dižvīri bieži jo bieži nākuši no ārzemēm — taga­dējais laiks nav izņēmums, — un šie viedie ļaudis, liekas, itin labi izpratuši, kā izdabāt vidusmēra pilsonim. Vidusmēra pilso­nim vajadzīga «slava» — tas nu ir galvenais; pēc iespējas vai­rāk slavas, pēc iespējas vairāk trokšņa, pēc iespējas vairāk greznības, pēc iespējas vairāk brālības un vienlīdzības, pēc iespējas vairāk karnevālu un citu bezjēdzīgu vizuļu; pēc iespē­jas vairāk blēņu un plātīšanās, pēc iespējas vairāk pārliecības, ka visas pasaules skatieni pievērsti viņam, ka viņa sieva dod likumus modēm un viņš pats — smalkajām (lasi: ārišķīgajām) manierēm; pēc iespējas vairāk atgādinājumu, ka viņa valodu

Francūža lēnprātība, kā jau teicu, ir viņa visbrīnišķākā na­cionālā rakstura īpašība, kas drīz kļūs arī visnoderīgākā, jo ar tās palīdzību mūsu misionāri pacels viņu augšup tāpat, kā pa­rasti aiz ausīm paceļ trusi. Francūzis sastāv no vissīkākajiem sīkumiem, kādus vien var iedomāties, un no vislielākajiem lie­lumiem. [11] tīģeris, kas viņā mīt, — slepenais, asinskārais, slep­kavīgais instinkts — ļauj pēc pienācīgas apvaldīšanas un kārtī­gas dresūras iztaisīt no viņa vislabāko kareivi. Truša paklau­sība, ko viņā ieaudzinājusi gadsimtiem ilgā samierināšanās ar pārestībām un apvainojumiem, ļauj viņam nekurnot panest dre­sūras spaidus. Francūža milzīgā godkāre mudina viņu darīt brīnumus mākslā, zinātnē, valsts vadīšanā un literatūrā, — brī­numus, kas jebkurā citā viestu bailes, taču francūža kaislā un traka iztēle, viņa nerimtīga enerģija un uzcītība ļauj iesākto sekmīgi novadīt galā.

Ja nu man izdevies savas ieceres realizēt, tad esmu spējis parādīt, ka francūzis vienā ziņā ir pārāks par ķīnieti; otrā — vienāds ar turku un dahomieti un laikam sevišķi daudz neat­paliek no komanča. No sirds cerēju, ka man šai darbā sekmēsies, un domāju, ka tā arī ir noticis. Manuprāt, nav jāšaubās, ka Francijai ir tiesības ieņemt cienīgu vietu mūsu zemeslodes da­ļēji civilizēto tautu vidū.