MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Kungs, kas tu bargi pār pasauli valdi, Pērkons un zibeņi paklausa tev!

Pēc tam sekoja «ilgā» lūgšana. DedzĪgumā, jūtu dziļumā un izteiksmes daiļumā tā pārspēja visas līdz šim dzirdētās. Vairāk par visu tajā tika lūgts, lai mūsu visulabais un visužēlīgais tēvs sargātu varonīgos jaunos karavīrus, lai tas būtu viņiem palīgs, balsts un atspaids viņu pūliņos tēvzemes vārdā; lai tas viņus svētītu un pasargātu kaujas dienā un briesmu stundā, lai tas paceltu savu svēto vaigu uz viņiem, dotu viņiem spēku un paļāvību un darītu viņus neuzvaramus asiņainos cīniņos, lai tas palīdzētu viņiem satriekt ienaidnieku un dāvātu mūžīgu godu un slavu kā pašiem, tā arīdzan viņu ieročiem un dzim­tenei …

Sai brīdī baznīcā ienāca kāds pavecs svešinieks un nestei­dzīgiem, klusiem soļiem devās pa galveno eju uz altāri. Viņa skatiens bija pievērsts garīdzniekam, stalto augumu apņēma tērps, kas sniedzās līdz zemei, sirmie mati kuplās cirtās krita uz pleciem, ieskaujot grumbām izvagoto seju, kurā plaiksnījās nedabisks, pat līķa bālums. Visi nesapratnē raudzījās viņā, bet viņš, klusu ciešot izgājis cauri solu rindām, uzkāpa kancelē un nogaidot nostājās blakus mācītājam. Pievēris plakstus un neno­jauzdams svešinieka klātbūtni, mācītājs skaitīja tālāk savu sa­viļņojošo lūgšanu un pabeidza to ar kvēlu aicinājumu: «Svētī mūsu karapulkus, dāvā mums uzvaru, ak mans dievs, tēvs un mūsu zemes un ieroču sargs!»

Svešinieks pieskārās viņa plecam, pamāja, lai viņš atiet sā­nis — to pārsteigtais garīdznieks nekavējoties izpildīja, — un ieņēma viņa vietu. Dažus mirkļus atnācējs bargi lūkojās uz sa­triektajiem klausītājiem, un viņa acis dega spokainā gaismā. Tad viņš zemā, dobjā balsī iesāka:

— Es esmu troņa sūtnis, kas nes jums tā kunga vārdu!

Draudzes locekļi stāvēja, kā pērkona spērienu dabūjuši; taču

svešinieks, ja arī ievēroja viņu izbīli, tomēr nepievērsa tam ne mazāko uzmanību.

— Visuaugstākais ir dzirdējis sava kalpa — jūsu gana lūg­šanu un ir gatavs to izpildīt, ja tāda būs jūsu vēlēšanās arī pēc tam, kad es, viņa sūtnis, jums izskaidrošu tās jēgu, pareizāk sa­kot, visu tās jēgu. Jebšu kā daudzās citās cilvēku lūgšanās jūs, paši to nenojaušot, lūdzat daudz vairāk, nekā jums šķiet brīdī, kad jūs izsakāt savu vēlēšanos vārdos, protams, ja vien jūs iepriekš neesat jau visu apdomājuši.

Dieva un jūsu kalps te noskaitīja lūgšanu. Vai viņš pirms skaitīšanas bija to pārdomājis? Un vai tā ir viena lūgšana? Nē, divas — viena, ko viņš izrunāja skaļi, un otra, kuru viņš skaitīja klusībā. Un abas aizsniedza tā ausis, kurš dzird visus lūgumus — kā balsī izsacītos, tā neizsacītos. Padomājiet par to un paturiet to prātā. Ja lūdzat svētību saviem soļiem un dar­biem, esiet uzmanīgi, jo šai brīdī jūs netīši varat piesaukt lāstu pār sava kaimiņa galvu. Ja jūs lūdzat, lai Visuvarenais sūta lietu, jo tas vajadzīgs jūsu tīrumam, tad līdz ar to jūs varbūt nolemjat postam jūsu kaimiņu, kura zemei valgmes netrūkst un kuram lietus tikai iznīcinātu ražu.

No jūsu kalpa lūgšanas jūs dzirdējāt to daļu, ko viņš izru­nāja skaļi. Dievs mani atsūtīja pie jums ietērpt vārdos tās otru daļu — to, ko mācītājs un jūs visi viņam lūdzāt klusībā sirds dziļumos. Vai jūs nesapratāt un neapdomājāt, ko lūdzat? Lai dievs dod, ka tā būtu. Jūs dzirdējāt vārdus: «Jel dāvā mums uzvaru, kungs dievs!» Ar to pietiek. Visa lūgšana, ko jūs iztei­cāt skaļi, ir ietverta šajos nozīmīgajos vārdos. Tuvāki paskaid­rojumi te lieki. Lūdzot uzvaru, jūs izlūdzāties arī daudzas vār­dos neminētas sekas, kuras uzvarai nāk līdzi, kurām jānāk tai līdzi, kuras nemaz nevar nenākt tai līdzi. Un raugiet, līdz jūsu debesu tēva ausīm nonākusi arī balsī neizteiktā lūgšanas daļa. Viņš pavēlēja man ietērpt to vārdos. Tāpēc klausieties!

Kungs dievs, mūsu jaunie patrioti, mūsu siržu lolojumi do­das kaujā — stāvi viņiem klāt! Domās mēs kopā ar viņiem at­stājam savu tik dārgo pavardu mieru un siltumu un ejam dra­gāt ienaidnieku. Kungs dievs, palīdzi mūsu šāviņiem saplosīt viņu kareivjus asiņainās driskās; palīdzi mums nosēt viņu zie­došos laukus ar viņu patriotu atdzisušajām miesām; dari tā, lai viņu ievainotie, sāpēs locīdamies, pārkliedz lielgabalu dārdus; palīdzi mums ar uguns viesuļiem noslaucīt no zemes virsas viņu vienkāršos mitekļus; dari tā, lai neremdināmas bēdas sagrauž viņu nevainīgo atraitņu sirdis; palīdzi atņemt viņiem kā drau­gus, tā pajumti, lai viņi līdz ar saviem kuslajiem bērniem, skrandās ģērbti, bada un slāpju mocīti, gan vasaras saules svelmē, gan ziemas ledainajos vējos klīstu pa savas izpostītās zemes neauglīgajiem klajumiem un, pagalam izmisuši, velti lūgtos tevi atvērt viņu priekšā kapa vārtus un dāvāt ilgoto mieru; mūsu dēļ, kas tavā priekšā ceļus loka, ak kungs, satriec pīšļos viņu cerības, dzen postā viņu mūžu, paildzini viņu sūrās bēdu takas, dari smagus viņu soļus, slacini viņu ceļu ar asarām un liec, lai baltais sniegs sārtojas no viņu ievainoto kāju asi­nīm! Paļāvīgi savā mīlestībā un ticībā mēs to lūdzam tev, kas tu esi mīlestības avots un uzticams draugs un patvērums visiem grūtdieņiem, kuri ar pazemīgu sirdi un nožēlas pilnu dvēseli nāk meklēt tavu palīdzību. Amen.

(Pēc īsa klusuma brīža.) To jūs izlūdzāties no viņa; ja tāda joprojām ir jūsu vēlēšanās — sakiet! Visuaugstākā sūtnis gaida.

Vēlāk daudzi apgalvoja, ka tas bijis ārprātīgais, jebšu viņa runai trūcis jebkādas jēgas.

Ļoti dīvaina ir nepareizā asociācija, ko izraisa zināmi vārdi. Tā, piemēram, vārds Nožēla. Nemaz nepūlēdamies palauzīt galvu, mēs saistām to vienīgi ar Grēka jēdzienu. Šis uzskats pielīp mums jau bērnībā, un tā arī mēs visu savu mūžu domā­jam, ka nožēlojam tikai ļaunus darbus, turpretī patiesībā mēs drausmīgi daudz noņemamies, nožēlodami labos darbus. Bieži, kad nožēlojam kādu grēku, mēs darām to pavirši, principa pēc, vienaldzīgi un abstrakti; bet, kad nožēlojam labu darbu, nožēla ir kvēla un rūgta un nāk tieši no sirds. Nožēlojot grēku, mēs bieži spējam to sev piedot un izmest notikušo no prāta, turpretī, nožēlojot labu darbu, mēs reti gūstam mieru, — mēs nožēlojam padarīto līdz pat nāves stundai. Un šī nožēla paliek mūžam dzīva, jauna, stipra un spēkpilna! Ar kādu centīgu neatlaidību un neizsīkstošu enerģiju jūs nožēlojat, ja esat no visas sirds izdarījis patiešām ko labu nepateicīgam cilvēkam! Grēka nožē­lošana salīdzinājumā ar to atstāj gaužām bālu, sērīgu un no­žēlojamu iespaidu.

Esmu pilnīgi pārliecināts, ka vidusmēra cilvēks ir uz mata tāds pats kā es; citādi es tik klaji nerādītu visiem, kas man iekšā. Es saku — «vidusmēra cilvēks» un vairāk nebilstu ne vārda, jo nešaubos, ka ir cilvēki, kas nenožēlo savus labos dar­bus, kad tos viņiem atmaksā ar nodevību un nepateicību. Manu­prāt, šiem nedaudzajiem vajadzētu atrasties debesīs — te viņi tikai maisās pa kājām. Es savā mūžā esmu pastrādājis vairākus miljonus grēka darbu. Daudzus no tiem es varbūt esmu nožēlo­jis — tagad neatceros; citus esmu gan taisījies nožēlot, bet kaut kā nav gribējies tērēt tam laiku; tos visus, izņemot nesenos un pāris no agrākajiem, esmu aizmirsis. Savā mūžā esmu veicis vienpadsmit labus darbus. Atceros tos visus, četrus pat tā, it kā tie būtu notikuši vēl vakar. Sos četruses nožēloju, kad vien tie ienāk man prātā, un tas nenotiek retāk par piecdesmit divām reizēm gadā. Es joprojām tos nožēloju tikpat nikni un dedzīgi kā senāk. Ja naktī pamostos, tie jau ir kaujas gatavībā un gaida, un izklaidē mani līdz pat rītam. Neviens no maniem grēkiem, izņemot vienu, nav mani tik ilgi vajājis, un nevienu savu grēku es neesmu nožēlojis tik dziļi nopietni un sirsnīgi kā šos četrus jaukos un skaistos darbus.