MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

— Bet tad, kad piedzērušais iesita ar dakšām misis Velčas bērniņam …

— Tur nu tev nav nekādas daļas! Starp citu, dievs droši vien gribēja sūtīt šim bērniņam pārbaudījumu, uzvest viņu uz pareizā ceļa.

— Māmiņ, misters Berdžess teica, ka miljoniem miljonu ma­

ziņu radljumiņu brūkot mums virsū un liekot slimot ar holeru, tīfu un tūkstošiem citu slimību. Māmiņ, vai tās sūta dievs?

— Protams, drostaliņ, protams. Kā gan citādi?

— Kāpēc viņš tās sūta?

— Lai uzvestu mūs uz pareizā ceļa. Es jau tev esmu teikusi to tūkstošiem reižu.

— Bet tas ir briesmīgi cietsirdīgi, māmiņ! Un muļķīgi! Ja man …

— Apklusti tūlīt, apklusti! Vai gribi, lai mūs zibens nosper?

— Māmiņ, pagājušā nedēļā zibens iespēra zvanu tornī un baznīca nodega. Vai dievs gribēja uzvest baznīcu uz pareizā ceļa?

— (Nogurušā balsi.) Nezinu, varbūt.

— Zibens toreiz nospēra cūku, bet tā nebija izdarījusi ne­kādu palaidnību. Vai dievs gribēja uzvest cūku uz pareizā ceļa?

— Mīlulīt, tev droši vien laiks iet pastaigāties. Ej drusku paskraidies.

— Padomā tik, māmiņ! Misters Holisters sacīja, ka ikvie­nam putniņam, ikvienai zivtiņai, ikvienai vardītei, ikvienam dzī­vam radījumam esot ienaidnieks un dievs to sūtot kost, vajāt, mocīt, nokaut, dzert asinis un uzvest uz pareizā ceļa, lai visi dzīvnieki kļūtu taisni un dievbijīgi. Vai tas tiesa, māmiņ? Es gribu zināt — tāpēc ka misters Holisters smējās, kad to sa­cīja.

— Sis Holisters ir nekauņa, un es aizliedzu tev klausīties, ko viņš runā.

— Kāpēc, māmiņ, — viņš tik interesanti stāsta, un es do­māju, viņš cenšas būt arī taisnīgs. Viņš sacīja, ka lapsenes ķe­rot zirnekļus un iemūrējot savās pazemes alās — dzīvus zir- neklīšus, māmiņ! — un viņi mocoties tur apakšzemē ilgi ilgi, un izsalkušās, mazās lapsenes nokožot viņiem kājiņas un grau­žot vēderiņus, lai iemācītu zirneklīšus būt taisniem un dievbi­jīgiem, tā ka tie teiktu dievam slavu par viņa neizsakāmo lab­sirdību. Es gan domāju, ka misters Holisters ir labs cilvēks, taisni dikti labs. Kad es viņam prasīju, vai viņš arī tā darītu ar zirneklīšiem, viņš teica, lai viņu velns aizraujot uz elli, ja viņš tā darītu, un tad viņš sacīja … Māmiņ, vai tev slikti? Aiz­skriešu pasaukšu kādu palīgā. Vai ta var sēdēt pilsētā tādā karstumā?

Džona Rokfellera, jaunaka, teoloģiskie pētījumi ir viena no iemīļotākajām amerikāņu izpriecām. Katru svētdienu jaunais Rokfellers savā svētdienas skolā izskaidro kādu bībeles tekstu. Nākamajā dienā aģentūra «Associated Press» un laikraksti iz- bazūnē par to visā zemē, un visa zeme vai plīst aiz smiekliem. Visa zeme smejas, savā stulbumā un vientiesībā neapjauzdama, ka smejas pati par sevi.

Jaunajam Rokfelleram droši vien ir apmēram trīsdesmit pieci gadi. Viņš ir neglīts, kautrs, bez jebkādas humora izjūtas, ikdienišķs līdz beidzamam un no sirds vēl visiem labu. Ja viņš varētu nostāties publikas priekšā tikai ar savām necilajām garī­gajām dotībām un nevis ar tēva miljoniem, tad viņa bībeles tul­košana tā arī neizietu tautā. Bet viņa tēvs skaitās visbagātākais cilvēks pasaulē, un tāpēc dēla teoloģiskā virves deja skaitās in­teresanta un dziļi saturīga. Domā, ka vecais Rokfellers ir viena miljarda dolāru vērts. Nodokļus viņš maksā no divarpus mil­joniem. Viņš ir pārliecināts kristietis — kristietis, kas savu kva­lifikāciju cēlis pašmācības ceļā; tagad viņš jau ilgus gadus ir svētdienas skolas admirālis Klīvlendā Ohaio štatā. Jau labu laiku viņš uzstājas publikas priekšā, paskaidrodams saviem klausītājiem, kā ticis pie dolāriem. Un visus šos gadus ļaudis kā apburti klausās viņā un parāda dziļu cieņu un bijību kā pret dievu, tā arī pret misteru Rokfelleru — pret pēdējo gan vairāk. Sīs pārrunas svētdienas skolā pārraida pa telegrāfu uz visām mūsu zemes malām, kur tās lasa ar likpat lielu patiku kā viņa dēla teoloģiskos pētījumus.

Es jau teicu, ka amerikāņi smejas, klausīdamies, kā jaunais Rokfellers tulko bībeli. Taču amerikāņiem nebūtu par ļaunu, ja viņi apzinātos, ka tieši tādu pašu bībeles tulkojumu mums ik svētdienas sludina no baznīcu kancelēm un ka tas sludināts jau daudzām mūsu senču paaudzēm. Velti meklēt tur kaut vienu jaunu domu (ja vispār atļauts lietot vārdu «domas», kad runa ir par teoloģiju). Jaunā Rokfellera metodi izmanto visas baz­nīcu kanceles.

Jau simtiem gadu baznīca no nepievilcīgiem faktiem fabricē tīri izskatīgu morāli. Rokfellera argumenti ir skrandas no sen- senis novazātiem baznīctēvu apģērbiem. Visi viņa spriedelējumi izīrēti no sapelējušā baznīcas rekvizītu krājuma, kuru vecumu rēķina gadu simteņos.

Jaunais Džons nekad nav nopietni studējis bībeli; viņš to la­sījis, paturēdams acīs vienu vienīgu mērķi, proti, cenzdamies saskaņot to ar spriedumiem, ko apguvis ar citu starpniecību, noklausījies no saviem skolotājiem. Viņa sprediķi nav ne par matu vairāk vai mazāk oriģināli un svaigi par citu teologu domu graudiem, sākot ar Romas pāvestu un beidzot ar viņu pašu. Klausoties jaunā Džona dziļdomīgos un neveiklos prāto­jumus par bībeles Jāzepa raksturu un rīcību, amerikāņi smejas, bet vai gan amerikāņu garīdznieki neizskaidro Jāzepa raksturu un rīcību tikpat aplami un neveikli?

Amerikāņiem laiks būtu saprast, ka, smejoties par jauno Džonu, viņi apsmej paši sevi. Viņiem derētu saprast, ka jaunais Džons tēlo Jāzepu pēc veciem paraugiem. Ar to pašu otu un to pašu krāsu Jāzepu, kā par apsmieklu pasaulei, mālē gadsimtiem ilgi.

Pazīstu jauno Rokfelleru jau sen, cienu viņu un uzskatu, ka viņa īstā vieta ir baznīcas kancele.

Prāta mirdzums tad apvītu viņa galvu ar svētā oreolu, kas tai ārkārtīgi piedienētu. Tomēr baidos, ka viņam būs jāpadodas liktenim un pēc tēva nāves jākļūst par grandiozā «Standard Oil Corporation» galvu.

Pie visvaldzinošākajiem jaunā Rokfellera teoloģiskajiem sa­sniegumiem pieder trīs gadus vecais, vienīgi pareizais un ne­kļūdīgais komentārs Kristus vārdiem, ar kuriem tas uzrunājis jaunekli, kuru bezgala nospiedusi bagātības smagā nasta un kurš vēlējies glābt dvēseli, ja pagadītos tāda izdevība. «Pār­dod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem,» teicis Kristus. Jau­nais Džons komentēja šo tekstu šādi:

«Ja kaut kas kavē tavu dvēseles glābšanu — novāc šo šķēr­sli no ceļa, lai ko tas tev maksātu. Ja tā ir nauda — atsakies no tās, atdod nabagiem. Ja tā ir manta — pārdod to līdz pē­dējai skrandai un peļņu atdod nabagiem. Ja tās ir alkas pēc sla­vas kaujaslaukā — atstāj karadienestu. Ja tā ir pieķeršanās kā­dam cilvēkam, lietām vai darbam — atraisies no tā un pilnīgi nododies savas dvēseles glābšanai.»

Viss pateikts skaidrāk par skaidru. Vecā Rokfellera un jaunā Džona miljoni ir tik nenozīmīgs fakts viņu dzīvē, ka tos, protams, nevar uzlūkot par šķēršļiem ceļā uz glābiņu. Tādējādi Kristus vārdi uz viņiem neattiecas. Kāda Ņujorkas avīze aizsū­tīja reportierus pie sešiem vai septiņiem garīdzniekiem, lai uz­zinātu, ko viņi par to domā. Visi, izņemot vienu, atzina, ka jaunā Rokfellera spriedelējumi esot pareizi. Patiešām nezinu, ko mēs darītu bez garīdzniekiem. Vieglāk būtu iztikt bez saules, par mēnesi nemaz nerunājot.

Pirms trim gadiem es devos jaunajam Džonam līdzi uz viņa svētdienas skolu un teicu tur runu (gan ne par teoloģisku te­matu, tā būtu sliktas gaumes izpausme, bet es labu gaumi stādu augstāk par dievticību). Izrādījās, ka ikviens, kas saka runu šīs svētdienas skolas klausītājiem, līdz ar to kļūst par vienu no tās kuratoriem. Ar šo titulu pagodināja arī mani. Šinīs dienās sa­ņēmu paziņojumu, ka parīt vakarā baznīcā nolikta kuratoru sanāksme un ka mani lūdz tur ierasties, kā arī uzstāties. Ja es esot aizņemts, vai es nebūtu tik laipns un neuzrakstītu vēstuli, kuru tad sanāksmē varētu nolasīt?