MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Es jums jautāju, vai vispār pastāv «vidējā tirgus cena» vai vienalga kāda cena, kas izteikta zeltā, briljantos, banknotēs vai valsts vērtspapīros, cena uz cilvēka dārgāko mantu, to mantu, bez kuras viņa dzīvei nav nekādas jēgas, — uz viņa brīvību?

Attiecībā uz priesteriem Jāzeps rīkojās augstsirdīgi — to es nevaru noliegt. Augstsirdīgi un diplomātiski. Garīdznieki to nav piemirsuši.

Nē, pateicos jums, pateicos no visas sirds, taču jūtu, ka man labāk palikt mājās, tāpēc ka es esmu pedantiski precīzs, hu­māns, ātrsirdīgs un neizcietīšu, ja jaunais misters Rokfellers, ko es tik augsti cienu, kāps katedrā un ņemsies izskaistināt Jā­zepu. Pieņemiet manus labākos novēlējumus.

Marks Tvens,

svētdienas skolas kurators.»

vai pasaule radīta cilvēka dēļ?

*LITERARY DIOEST»

«Mēs turpretī esam cieši pārliecināti, ka cilvēks, kas apdzīvo šo niecīgo Zemi, pēc savas būtības un iespējām ir visu pasaulī­gas izcelsmes radījumu augstākā forma — Dieva prieks un acuraugs

ČIKĀGAS «INTERIOR» (PREZB.)

ŠĶIET, ka es esmu vienīgais zinātnieks un teologs, kas vēl nav izsacījis savas domas šajā svarīgajā jautājumā: vai pa­saule radīta cilvēka dēļ vai ne? Jūtu, ka man pienācis laiks ru­nāt.

Es gandrīz piekrītu pārējiem. Viņi uzskata, ka pasaule ra­dīta cilvēka dēļ, es uzskatu par iespējamu, ka tā radīta cilvēka dēļ; pēc viņu domām, ir pierādījumi, galvenokārt astronomiski, ka tā radīta cilvēka dēļ; manuprāt, ir tikai liecības, nevis pie­rādījumi, ka pasaule radīta cilvēka dēļ. Ir vēl par agru formulēt spriedumu, mums nav zināmi visi statistikas dati. Kad tos sa­vāks, tad tie, pēc manām domām, parādīs, ka pasaule tika ra­dīta cilvēka dēļ, taču mēs nedrīkstam steigties, mums pacietīgi jāgaida, kamēr šie fakti visi būs kopā.

Cik var spriest pašreizējā momentā, astronomija ir mūsu pusē. Misters Volless to skaidri parādījis. Viņš skaidri parādī­jis divus faktus: ka pasaule radīta cilvēka dēļ un ka Visums radīts pasaules dēļ, — redziet, lai būtu tāds smuks līdzsvariņš. No astronomijas viedokļa jautājums izšķirts, tā ka tur nav ko pīkstēt pretī.

Tagad apskatīsim ģeoloģisko viedokli. Te nu gan visas lie­cības nav savāktas. Tās ienāk ik stundas, ik dienas, ienāk ne­pārtraukti, taču, kā jau ģeoloģijā parasts, piesardzīgi un gausi, un mēs nedrīkstam zaudēt pacietību, nedrīkstam uztraukties, mums rāmi jāsēž un jāgaida. No tā, ka mēs zaudēsim mieru, ģeoloģijai nebūs ne silts, ne auksts; ģeoloģiju nekas nespēj pa­steidzināt.

Lai pasauli sagatavotu cilvēkam, vajadzīgs ilgs laiks, tādu padarīšanu nevar veikt vienā dienā. Daži no lielajiem zinātnie­kiem, rūpīgi izanalizējot ģeoloģijas datus, nonākuši pie pārlie­cības, ka mūsu pasaule esot bezgala veca, un iespējams, ka viņiem taisnība, kaut arī lords Kelvins tam nepiekrīt. Lai izbēgtu no riska, viņš turas pie piesardzīga, konservatīva uzskata, proti, ka pasaule nav tik veca, kā citi domā. Tā kā lords Kelvins ir vislielākā autoritāte mūslaiku zinātnieku vidū, tad, manuprāt, mums viņa priekšā jāpiekāpjas un jāpieņem viņa viedoklis. Viņš nepiejauj, ka pasaule būtu vecāka par simt miljoniem gadu. Viņš uzskata, ka tā ir tieši tik veca, bet ne vecāka. Laiela do­mas bija, ka cilvēce uzradusies pasaulē pirms 31 000 gadu, Her­berts Spensers turpretī apgalvo, ka tas noticis pirms 32 000 ga­du. Lords Kelvins ir vienisprātis ar Spenseru.

Lieliski, saskaņā ar šiem skaitļiem bija vajadzīgi 99 968 000 gadu, lai pasauli sagatavotu cilvēkam, kaut gan Radītājs, bez šaubām, beidzās vai nost aiz nepacietības šo ūnikumu redzēt un apbrīnot. Taču tik milzīgs pasākums kā šis jāveic uzmanīgi, rūpīgi un loģiski. Bija paredzēts, ka cilvēkam būs vajadzīga austere. Tāpēc vispirms veica sagatavošanās darbus austeres taisīšanai. Bet, redziet, austeri taču nevar uzburt ne no kā, tā­pēc vispirms jāuztaisa austeres sencis. To nevar izdarīt vienā dienā. Jāsafabricē krietns pulciņš bezmugurkaulnieku — sākot ar belemnītiem, trilobītiem, jezuītiem, karmelītiem un tamlīdzī­giem moluskiem, — jāiemet tie, lai mirkst pirmatnējā okeānā, lai mirkst veseli, un vienā mierā jāgaida, kas tur iznāks. Daži, proti, belemnīti, amonīti un tamlīdzīgi mīkstmieši, sagādās vil­šanos; no tiem nekas neiznāks; deviņpadsmit miljonu gadu laikā, kas vajadzīgi eksperimentam, tie izmirs un pārvērtīsies par izrakteņiem, taču viss vēl nav zaudēts, jo jezuīti nonāks līdz finišam un pakāpeniski attīstīsies par kvadrantiem, seks­tantiem un intrigantiem vai arī par kaut ko citu, kamēr visas šīs milzum garās ēras lēnām sekos vienpakaj otrai un arhais­kais un kembrija periods sakraus savas diženās klintis pirmat­nējās jūrās, un beidzot pirmais prāvais pakāpiens pasaules sa­gatavošanā cilvēkam būs uztaisīts un austere gatava. Nav do­mājams, ka austerei piemistu lielākas sprieduma spējas nekā zinātniekam, un tāpēc ir tikpat kā skaidrs, ka šī austere uz kar­stām pēdām nosprieda, ka deviņpadsmit miljoni gadu bijuši sa­gatavošanās viņas radīšanai; un ko no austeres gan citu var gaidīt: tā taču ir visiedomīgākais dzīvnieks pasaulē, izņemot cilvēku. Un tanīs senajās dienās tā arī, patiesību sakot, neva­rēja zināt, ka ir tikai viena epizode visā plānā un ka ar to plāns nebūt nav izsmelts.

Kad nu austere bija uzradīta, nākamais, ko vajadzēja taisīt, sagatavojot pasauli cilvēkam, bija zivis. Zivis un ogles, lai būtu, uz kā tās cept. Tā nu senās Silūra jūras tika iekārtotas tā, lai tur varētu audzēt zivis, un tanī pašā laikā sākās lielais darbs veco, astoņdesmit tūkstošu pēdu augsto sarkanā smilšakmens kalnu celtniecībā, jo vajadzēja taču pagrabus, kur uzglabāt iz­rakteņus. Bez tiem nekādi nevarēja iztikt, jo ari turpmāk bija paredzamas neskaitāmas neveiksmes, neskaitāmi izmiršanas gadījumi — miljoniem šādu gadījumu, — un bija, protams, lē­tāk un ērtāk iekonservēt šos izrakteņus klintīs nekā vest par tiem uzskaiti kantora grāmatā. Skaidrs, ka ogļu nogulsnes un astoņdesmit tūkstošu pēdu augstus perpendikulārus senā sar­kanā smilšakmens kalnus īsā laikā neviens neuztaisīs — tas atkal prasīja divdesmit miljonus gadu. Pirmkārt, ogļu slāņa ierīkošana ir traki gauss, apgrūtinošs un garlaicīgs darbs. Jā­izaudzē purvainā vietā milzīgi kokveidīgo paparžu, niedru un kosu meži; tad jāiztaisa tā, lai upes tos applūdinātu, jo tie jā­apsedz ar vairāku pēdu biezu nogulu kārtu; nogulām savukārt vajag zināmu laiku, lai tās sacietētu un pārvērstos par klintīm; pēc tam virsū atkal jāuzaudzē jauns mežs, tas jāapplūdina, jā­noklāj ar otru nogulu slāni un jāļauj tam sacietēt; tad atkal nāk mežs un atkal klintis, slānis uz slāņa, trīs jūdžu dziļumā, — jā, pareizi izgatavot ogļu nogulas, nudien, ir ilgs un apnicīgs darbs!

Tā nu gadu miljoni velkas uz priekšu kā gliemeži, un pa to laiku zivju kultūra nīkst un vārgst pa jūru, ka riebjas virsū skatīties. Jūs esat iztaisījis no austeres desmittūkstoš zivju pa­veidu, bet, kad nu paskatās vērīgāk, tad iznāk, ka jūs esat izau­dzējis vienīgi izrakteņus, neko citu kā vienīgi pārakmeņojušās grabažas. Dzīvi un attīstības spējīgi palikuši labi ja pāris ga- noīdu un varbūt pusducis asteroīdu. Ar to pat kaķis paliktu pusēdis.

Tomēr tam nav lielas nozīmes; laika vēl ir diezgan, un gan jau attīstīsies arī kas garšīgs, pirms radīsies cilvēks, kas to apēdīs. Sai ziņā var paļauties pat uz ganoīdu, ja vien to neliks galdā, pirms būs aizritējuši sešdesmit miljoni gadu.