MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Tā kā nu bija sasniegta paleolitiskā laikmeta robeža, tad vajadzēja pāriet uz nākamo pakāpi pasaules sagatavošanā cil­vēkam, atklāt mezozoisko ēru un noorganizēt dažu rāpuļu ra­šanos. Jo rāpuļi cilvēkam būs vajadzīgi. Ne ēšanai, bet lai no tiem attīstītos. Tā kā šī bija vissvarīgākā plāna daļa, tad ar laiku neskopojās un piešķīra — trīsdesmit miljonus gadu. Kādi nu sākās brīnumi! No pārpalikušajiem ganoīdiem, asteroīdiem un alkaloīdiem, tos pamazām rūpīgi un neatlaidīgi kopjot, iz­veidojās milzīgi lielas ķirzakas, kuras viņās senās dienās mē­dza ložņāt pa karstos tvaikos tīto zemi, sacēlušas savas čūskām līdzīgās galvas četrdesmit pēdu augstu gaisā un vilkdamas sev pakaļ sešdesmit pēdu garo ķermeni un asti, kas dauzījās kā nelabā. Ak dievs, tagad tās visas ir beigtas, visas mirušas, iz­ņemot mazu saujiņu arkanzauru, kurus tagad nez kāpēc dēvē par Arkanzasas štata pilsoņiem un kuri, vientuļi un kā no lai­vas izmesti, mīt šajā bezgala tālajā laika posmā mūsu vidū.

Jā, vajadzēja trīsdesmit miljonu gadu un divdesmit miljonu rāpuļu, lai iegūtu ko tādu, kas būtu pietiekami izturīgs un at­tīstītos par ko citu, tā ievirzot plāna izpildi jaunā posmā.

Tad visā savā iespaidīgajā svinīgumā un krāšņumā pasaules skatuvē uznāca pterodaktils, un visa Daba redzēja, ka kaino- zoiskā laikmeta slieksnis pārkāpts un priekšā paveras jauns periods, līdz ar to sākas jauna stadija zemeslodes sagatavošanā cilvēkam. Varbūt pterodaktils bija pārliecināts, ka trīsdesmit miljoni gadu domāti viņa taisīšanai, jo pterodaktils savā bez­galīgajā muļķībā var iztēloties nezin ko, bet tā bija kļūda, tas viss bija sagatavošanās cilvēkam. Pterodaktils, bez šaubām, pievērsa sev lielu uzmanību, jo pat vissliktākajam novērotājam bija redzams, ka viņš slēpj sevī putna iedīgļus. Un tā arī izrā­dījās patiesībā. Kā arī zīdītāja iedīgļus, tikai tie attīstījās vē­lāk. Viens mums gan jāsaka pterodaktila labā: gleznainībā viņš bija sava laikmeta kalngals, apbrīnojams, spārniem un zobiem greznots, iestīvināts visādu pasugu maisījums, kurā varēja sa­skatīt attālu radniecību ar Kiplinga jūrnieku:

Tā kā no kājniekiem, tā kā no kuģa — gudrs īsti nevar tikt;

Pa druskai no viena, pa druskai no otra — zini nu tādu, kur likt!

Sākot no šā brīža, gandrīz atkal trīsdesmit miljonu gadu sagatavošanās darbi virzījās it raiti. No pterodaktila attīstījās putns, no putna ķengurs, no ķengura citi somainie, no šiem savukārt mastodonts, megaterijs, milzu sliņķis, īru alnis un viss bars, no kuriem var iegūt visai vērtīgus un pamācošus izrakte­ņus, bet tad nāca pirmais lielais ledus pārklājs, un tā priekšā visi minētie radījumi atkāpās^ devās pa tiltu pāri Bēringa jūras līcim, izklīda pa Eiropu un Āziju un nosprāga. Nosprāga visi, izņemot nedaudzus, kam iepriekš bija nolemts turpināt saga­tavošanās darbus. Seši ledus laikmeti ar divus miljonus gadu ilgiem starpbrīžiem trenkāja šos nabaga bārus no vienas ze­meslodes malas uz otru, no viena klimata uz otru — no tropis­kas svelmes polu rajonā uz arktisku aukstumu ekvatorā un

atkal atpakaļ, un pēc tam no jauna šurp un turp, tā ka nelai­mīgie nekad nezināja, kāds laiks būs rit, un, pat ja kādreiz kaut kur apmetās, viss kontinents bez jebkāda brīdinājuma pēkšņi iegrima ūdenī, un šiem burvīgajiem radījumiem vajadzēja mai­nīties vietām ar zivīm un slapjiem līdz ādai rāpties turp, kur agrāk bija atradušās jūras; un, kad citādi viss būtu bijis mie­rīgi, sāka darboties kāds vulkāns, kas izkvēpināja viņus no jeb­kuras vietas, kur tik viņi bija apmetušies. So nemierīgo un ner­vozo dzīves veidu viņi piekopa divdesmit piecus miljonus gadu, pa pusei ķepurodamies ūdenī, pa pusei žāvēdamies uz sausze­mes, nepārstādami brīnīties, kam tas viss vajadzīgs, jo viņiem, protams, nebija ne mazākās jausmas, ka tā ir sagatavošanās cilvēkam un ka tieši tā tam jābūt, jo citādi pasaule, kad šīs ra­dības kronis tajā ieradīsies, nebūs viņam piemērota un pietie­kami harmoniska.

Beidzot uzradās arī pērtiķis, un nu bija skaidri noprotams, ka nav vairs tālu no cilvēka. Un patiesi, tā arī bija. Pērtiķis ņēmās attīstīties apmēram piecus miljonus gadu un tad, sprie­žot pēc visa ārējā izskata, pārvērtās par cilvēku.

Tāda ir cilvēka vēsture. Sis radījums dzīvo pasaulē 32 000 gadu. Fakts, ka bija vajadzīgi simt miljoni gadu, lai sataisītu viņam te vietu, liecina, ka zemeslode radīta neviena cita kā viņa dēļ. Tā es vismaz domāju. Pavisam labi es gan to nezinu. Ja, piemēram, Eifeļa tornis simbolizētu pasaules vecumu, tad krā­sas kārta uz torņa smailes attēlotu cilvēka vietu tajā, un ikviens tūlīt noprastu, ka tornis celts tieši šīs krāsas kārtas dēļ. Es vis­maz uzskatu, ka tas tūlīt noprotams, pavisam labi es nezinu.

oficiāls ziņojums ilzi

BūDAMS Indianopolisas Lietišķo zinātņu institūta sekretārs, esmu uzskatījis par savu pienākumu izpētīt, cik reāli iespējama ir Ziemeļpola atklāšana, kā arī izklāstīt sava darba rezultātus augsti godājamai padomei.

So pienākumu pildot, esmu uzskatījis par pietiekamu uzzināt vispāratzītā Salīdzināmās zinātnes un Teoloģijas speciālista profesora Hirama Bledsona viedokli, tālāk tad arī vairs nemek­lējoties.

Es profesoram jautāju, vai, pēc viņa domām, mums iepriekš minētā pola atklāšana jāuzskata par neapstrīdamu faktu un

tādā sakarībā svinīgi jāatzīmē, tāpat kā atzīmē citus ievēroja­mus devītniekus — 1609., 1809., un 1909., līdz ar to novietojot uz viena izpušķota plosta cilvēku, kas pārstāvētu Henriju Hu- dzonu, uz otra — cilvēku, kas pārstāvētu Robertu Fultonu, un uz trešā pašu doktoru Frederiku Kuku. 1

Profesors Bledsons lūdza, lai ļauj viņam jautājumu dažas minūtes apdomāt. Tad viņš sacīja:

— Apstiprinoša vai noliedzoša atbilde ir pilnīgi atkarīga no tā, kā atbild uz jautājumu: vai doktora Kuka sasniegumu uz­skata par Faktu vai par Brīnumu.

— Kāpēc tā?

— Redziet, ja tas ir Brīnums, tad pietiks ar jebkuru liecību, ja turpretī tas ir Fakts, tad nepieciešami neapgāžami pierādī­jumi.

— Vai tā ir vienmēr?

— Jā. Tas ir negrozāms likums. Nekādas novirzes nav pie­ļaujamas. Sinī jautājumā visai trāpīgi izteikusies Vestminsteras avīze, norādot, ka «golfa spēlētājam, ar lielu punktu pārsvaru uzvarot ienaidnieku, jādabū uz savas kartītes kompetentu cil­vēku paraksti, turpretī doktoram Kukam šādu parakstītāju nav bijis; ir gan divi eskimosi, kas galvo, ka darbs tiešām veikts, taču Kukam viņi bijuši tas pats, kas golfa spēlētājam zēni bum­biņu pienesēji, un tādas liecības golfā neskaitās». Te nu jums viss izklāstīts kā uz delnas. Ja doktora Kuka varoņdarbu uzlūko par Faktu, tad ar viņa divu bumbiņu pienesēju liecību nepie­tiek; ja to uzlūko par Brīnumu, tad ar vienu bumbiņu pienesēju pietiek atliku likām.

— Vai tiešām citas atšķirības starp Faktu un Brīnumu nav?

— Jā, to pierāda vēsture — gadsimtiem ilga vēsture. Nav bijis Brīnuma, kas kaut cik jūtami atgādinātu Faktu. Ilustrēšu to ar piemēru. Misters Dženvjers citē šādu izvilkumu no Hen­rija Hudzona kuģa žurnāla — Hudzons rakstījis to četrpadsmit mēnešus pirms upes atklāšanas:

Sinī rītā viens no mūsu komandas ieraudzīja aiz borta nāru, un, kad viņš pasauca kādu citu matrozi nāru apskatīt, tad tas arī pienāca, un tanī brīdī viņa piepeldēja pie kuģa malas un nopietni raudzījās vīros. Pēc mirkļa

uznāca liels vilnis un apsvieda viņu apkārt. No nabas vietas augšup viņas krūtis un mugura bija tādas kā sievietes, bet augums tik liels kā mums, vīriešiem. Ada viņai ļoti balta, bet mati nokarājas uz muguras gari un melni. Kad viņa ienira ūdenī, matroži redzēja asti; tādu kā delfīnam un ar raibu­miem kā makrelei. Tos matrožus, kas viņu redzēja, sauc par Tomasu Hilu un Robertu Reineru.