MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Biju aizņemts līdz kaklam ar citām darīšanām, tāpēc atvai­nojos un aizsūtīju šādu vēstuli:

«1906. gada 14. martā Misteram Edvardam M. Futam, sanāksmes priekšsēdētājam.

Godātais draugs un kolēģi!

No sirds vēlētos būt personiski klāt mistera Rokfellera svēt­dienas skolas kuratoru sanāksmē (jo skolai izdarīto pakalpo­jumu dēļ skaitos to saimes loceklis), taču padomājis nolēmu pa­likt mājās. Cēlonis visam ir Jāzeps. Saruna ik mirkli var skart Jāzepa problēmu, un tad ir beigas, jo mēs ar misteru Rokfelleru esam par šo jautājumu dažādās domās. Pirms astoņiem gadiem es visai nopietni un izsmeļoši izanalizēju Jāzepa dzīves stāstu Pirmās Mozus grāmatas četrdesmit septītās nodaļas gaismā un ievietoju žurnālā «North American Review» par to īpašu eseju, ko vēlāk publicēja manu kopoto rakstu XXII sējumā. Biju pār­liecināts, ka esmu ar Jāzepu reizi par visām reizēm ticis galā, ka temats izsmelts, un mierīgi ķēros pie citām problēmām.

Taču jutos sāpīgi pārsteigts, kad no laikrakstiem uzzināju, ka misters Rokfellers nolēmis atkal celt Jāzepu gaismā, acīm redzot, nemaz neaptverdams, ka ar to vairs galīgi nav ko no­ņemties, jo visus jautājumus, kas skar Jāzepu, esmu jau pilnībā noskaidrojis.

Tas, ka misters Rokfellers runā par Jāzepu, liecina, ka viņš šo personu neizprot. No tā izriet, ka viņš manu rakstu nav lasī­jis. Par to nav ko šaubīties, jo viņa vērtējums attiecībā uz Jā­zepā raksturu atšķiras no manējā. Nekas tamlīdzīgs nenotiktu, ja viņš būtu izlasījis manu rakstu. Viņš uzskata Jāzepu par nevainīgu jēriņu — un tie ir maldi. Jāzeps bija . .. starp citu, palasiet manu rakstu, un jūs uzzināsiet, kas viņš bija.

Ilgus gadsimtus Jāzepa problēma ir bijusi un palikusi viena no sarežģītākajām un āķīgākajām problēmām. Visiem, tikai ne man. Jo es atšķirībā no citiem teologiem spriežu par Jāzepu, balstīdamies uz noteiktiem faktiem. Turpretī viņi, par visu varu cenzdamies sasniegt iepriekš nodomāto mērķi, faktus izskais­tina. Dažus viņi pavisam notušē, to vietā uzmālēdami citus, pie­vilcīgākus, kas ir viņu fantāzijas auglis. Viņu raksti par Jāzepu atgādina pārskatus, ko banku pārvaldnieki izlaiž bankrota priekšvakarā, pūlēdamies apvest ap stūri revidentus. Cenzda­mies slēpt iztrūkumu, baņķieri ieraksta atskaitē neesošus no­guldījumus. Nedomājiet, ka es fantazēju. Paklausieties, ko aiz- pagājušās nedēļas «Times» lappusēs paziņoja augsti mācītais un gudrais doktors Silvermens:

«Zemnieki, laukstrādnieki un lopkopji, kuru eksistence at­karīga no zemes augļiem, vairāk par visiem cieta no neražas. Lai viņi nenomirtu bada nāvē, Jāzeps visus Ēģiptes lauku iedzī­votājus no viena robežu gala līdz otram nometināja pilsētās (Pirmā Mozus grāmata, četrdesmit septītā nodaļa) un deva vi­ņiem pārtiku.

Kamēr viņiem bija nauda, Jāzeps samaksai ņēma to; kad naudas vairs nebija, viņš sāka ņemt ķīlā lopus — zirgus, avju barus un ēzeļus; kad pietrūka arī to — ņēma zemi. Un tie, kas valdīja pār ļaudīm, paši baroja avju barus, zirgus un citus lopus, kuri citādi būtu nosprāguši badā.

Vēlāk zemi atdeva agrākajiem saimniekiem (vai īpašumā?). Viņiem deva sēklas, ar ko apsēt tīrumus, kā arī tik daudz vēršu, zirgu, avju utt., cik bija vajadzīgs, un samaksā no viņiem pra­sīja tikai vienu piektdaļu ražas un lopu pieauguma, kas bija jā­ziedo faraonam.

Jāzepa rīcība liecina, ka viņš bijis liels valstsvīrs un humāns cilvēks. Viņa pasākumi atstāja spēcīgu iespaidu uz faraonu un tā padomniekiem, un tāpēc nav jābrīnās, ka Jāzepu iecēla par Ēģiptes vicekarali. Jāzeps satrieca lupatās augļotājus un spe­kulantus, kas kopš senseniem laikiem bija raduši neražas laikā aplaupīt nabaga ļaudis, nolemjot tos ubaga tarbai un bada nāvei. Zemi un lopus viņš paņēma no trukumcietejiem tikai ķīla, vēlāk atdodams atpakaļ (vai īpašumā?).

Par pārtiku, ko viņš tiem deva, jāmaksā bija tikai vidējā tir­gus cena. Ja viedais Jāzeps iepriekš neparūpētos par sabiedrisku noliktavu celšanu, cilvēki būtu pazaudējuši savu mantu, visa zeme iestigusi nabadzībā un daudzi tūkstoši gājuši bojā, kā bieži vien noticis bada gados.»

Tāds ir doktora Silvermena itin glīti sastādītais, ar zelta apmali izpušķotais, revidentiem domātais bankas pārskats.

Turpretī bībelē teikts šādi (kursīvs mans):

«Un pa visām zemēm nebija maizes: jo bads bija ļoti grūts, tā ka Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē aiz bada nevarēja glāb­ties.

Un Jāzeps sakrāja visu naudu, kas atradās Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē par to labību, ko tie pirka, un Jāzeps to naudu nesa Vāraus namā.

Kad nu tā nauda Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē bija pagalam, tad visi Ēģiptieši nāca pie Jāzepa un sacīja: dod mums maizes, kādēļ mums tavā priekšā būs mirt, kad naudas vairs nevaid?

Tad Jāzeps sacīja: dodiet savus lopus; tad es jums došu par jūsu lopiem, kad naudas nevaid.

Tad tie veda savus lopus pie Jāzepa, un Jāzeps tiem deva maizes par zirgiem un par sīkiem lopiem, un par vēršiem, un par ēzeļiem, un viņš tos to gadu izmitināja ar maizi par visiem viņu lopiem.

Kad tas gads bija galā, tad tie otrā gadā pie viņa nāca un uz viņu sacīja: mēs neapslēpsim priekš sava kunga, ka ne vien tā nauda ir beigta, bet arī tie lopi mūsu kungam ir kļuvuši, un nekas nav atlicis priekš mūsu kunga kā vien mūsu miesas un mūsu tīrumi.

Kādēļ mums būs bojā iet priekš tavām acīm, mums un mūsu tīrumiem?

Pērc mūs un mūsu tīrumus par maizi, tad mēs ar savu tīrumu Vāraum būsim par kalpiem, un dodi sēklu, ka mēs dzīvojam un nemirstam, un mūsu zeme nepaliek tukša.

Tad Jāzeps visus Ēģiptiešu tīrumus pirka priekš Vāraus, jo Ēģiptieši pārdeva ikviens savu tīrumu, tāpēc ka bads tiem bija grūts.

Tad ta zeme kļuva Varaus roka, un viņš tos ļaudis parcela pilsētās, no viena Ēģiptes robežu gala līdz otram galam.

Tikai priesteru tīrumus viņš nepirka, jo priesteriem bija sava da]a no Vāraus, un tie ēda no savas dajas, ko Vāraus tiem deva, tādēļ tie savu tīrumu nepārdeva.

Tad Jāzeps sacīja uz tiem ļaudīm: redzi, es šodien jūs un jūsu tīrumus esmu pircis Vāraum, redzi, še jums sēkla, ka jūs tīrumus apsējat.

Bet ar augļiem tas tā būs, ka jūs piekto tiesu dodat Vā­raum, un četras daļas jums piederēs, tīrumus apsēt un par pār­tiku jums un tiem, kas jūsu namā, un par pārtiku jūsu bērni­ņiem. i

Un tie sacīja: tu mūs esi uzturējis dzīvus; lai žēlastību at­rodam sava kunga acīs, tad mēs būsim Vāraus kalpi.

Tad Jāzeps to iecēla par likumu pār Ēģiptiešu tīrumiem līdz šai dienai, ka Vāraum tā piektā tiesa nāktos, — tikai priesteru zeme vien nekļuva Vāraum.»

Es neatrodu te ne mazākā norādījuma uz «ķīlu». Attiecībā uz Jāzepa rīcību tas ir skaidrs jauninājums. Patīkams jauninā­jums, es pat teiktu, iepriecinošs jauninājums!

Bet kur tam pamats?

Es personiski neredzu tam ne mazāka pamata. Kur te sacīts, ka Jāzeps, ņemdams ķīlā tīrumus un lopus, izsniedzis šiem ne­laimīgajiem zemniekiem aizdevumus?

Redzu, ka viņš sagrābis no tiem visu zemi līdz pēdējam ak­ram un visus lopus līdz pēdējam ragam un nagam.

No kā tad izriet, ka Jāzeps par šo nabaga ļautiņu izbarošanu prasījis «tikai vidējo tirgus cenu»?

Es personiski uzskatu, ka viņš aptīrījis tos līdz pēdējam gra­sim, līdz pēdējam zemes stūrītim, līdz pēdējai aitai, bet pēc tam «par vidējo tirgus cenu» ieguvis no tautas tās brīvību un tiesī­bas, dodot pretī maizi un verdzības važas.