MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Ievērojiet, ka Hudzons to neuzskatīja par Faktu, bet par Brīnumu. Kā es to zinu? Tāpēc, ka viņš tic pāris jūrniekiem uz vārda. Viņš zina, ka tie redzējuši nāru, jo viņš neraksta, ka tie sakās to redzējuši, viņš pilnā pārliecībā apgalvo, ka tie nāru redzējuši. Labi. Ja to uzlūko par brīnumu, tad ar jūrnieku teik­šanu pilnīgi pietiek, patiesību sakot, pietiek atliku likām un pa­liek vēl pāri; labāk nopamatota brīnuma vēsturē neatradīsim. Turpretī doktoram Ešeram, mūsdienu komentētājam, kas uz­skata, ka Hudzons ierakstījis šo notikumu žurnālā kā faktu, šāda liecība ir tikai bumbiņu pienesēja liecība un tātad galīgi nepietiekama. Viņš piezīmē: «Iespējams, ka tas bija ronis.»

— Tātad starpība .. .

— Tieši tā. Starpība starp Brīnumu un Faktu ir vienāda ar starpību starp nāru un roni. Grūti atrast labāku izskaidrojumu.

— Lieliski. Kā tad nu tādā gadījumā būtu jānovērtē Ziemeļ­pola atklāšana? Kuru ceļu jūs ieteiktu izvēlēties institūtam un Roberta Fultona biedrībai?

— Manuprāt, šo. Ja gribat balstīties uz hipotēzi, ka tas ir Brīnums, tad dariet to un virzieties tik ar pilnu tvaiku uz priekšu, liecība ir vairāk nekā pietiekama. Turpretī, ja jūs vēla­ties pamatoties uz hipotēzi, ka tas ir Fakts, tad pagaidiet, ka­mēr ieradīsies doktors Kuks, kas varēs to sīki un skaidri pie­rādīt. Izdarīt secinājumus priekšlaicīgi būtu aplam.

H. Dz. Vokers, sekretārs

Indianopolisā 1909. gada 3. septembrī

kristīgā zinātne pirmĀ nodaĻa

Vīnē 1899.

labojis savu veselību un ēstgribu un patlaban devos atpakaļ uz Vīni, es mijkrēslī novēlos no klints un salauzu pāris roku, kājas un šo to citu, bet laimīgi pagadījos ceļā kādiem zemniekiem, kas bija pazaudējuši ēzeli, un viņi aiznesa mani uz tuvāko cil­vēku mitekli: vienu no šai nostūrī bieži sastopamajām garajām, zemajām, salmiem apjumtajām lauku mājām ar bēniņu istabām visai ģimenei un jauku, mazu balkoniņu, kas slēpās dziji zem čukura un bija izrotāts ar spilgtu puķu kastēm un kaķiem; pir­majā stāvā atradās liela un gaiša viesistaba, ko šķērssiena šķīra no govju apartamentiem; durvju priekšā stalts un skaists slējās mājas lepnums un bagātība — mēslu čupa. Sis teikums ir vā­cisks un parāda, ka es patlaban sekmīgi apgūstu šīs valodas gara un stila meistarības, kas cilvēkam ļauj cauru dienu jādelēt pa vienu teikumu, nenokāpjot no zirga.

Jūdzes atstatumā atradās ciemats, kur dzīvoja kāds zirgu dakteris, taču no ķirurga nebija ne vēsts. Izredzes šķita bēdīgas, jo man noteikti bija nepieciešama ķirurģiska palīdzība. Tad kāds atcerējās, ka šai ciematā vasaras atpūtā uzturoties lēdija no Bostonas, kas esot kristīgo zinātņu doktore un spējot izārstēt ikvienu kaiti. Tā nu aizsūtīja pēc viņas. Pa šo laiku bija satum- sis, un izrādījās, ka augsti mācītā dāma baidās tik vēlu doties ceļā. Viņa tikai bija likusi pateikt, ka ārsta personiskā klātbūtne neesot svarīga, steigties nevajagot, šovakar viņa ārstēšot mani «neklātienē», bet rīt ieradīšoties pati; pagaidām viņa lūdzot mani nomierināties, iekārtoties ērtāk un atcerēties, ka man ne­kas nekaišot. Domāju, ka noticis kāds pārpratums.

— Vai jūs viņai teicāt, ka noripoju no septiņdesmit piecas pēdas augstas klints?

— Jā.

— Un apakša uzkritu uz akmens un tiku atsviests atpakaļ?

— Jā.

— Un tad atsitos pret otru akmeni un atkal tiku atsviests atpakaļ?

— Jā.

— Un pec tam triecos pret trešo un atkal mani atsvieda atpakaļ?

— Jā.

— Un saberzu druskas visus akmeņus?

— Jā.

— Tad ir skaidrs: viņa doma par akmeņiem. Kapec jus viņai neteicāt, ka es arī esmu cietis?

— Es teicu. Pastāstīju viņai tieši to, ko jūs likāt: ka jūs tagad esat nesakarīga sarežģītu lūzumu virkne, kas stiepjas no čupra līdz papēžiem, un ka asas kaulu šķautnes, kuras izspiežas uz visām pusēm, padara jūs līdzīgu cepuru pakaramajam.

— Un pēc tam viņa izteica man novēlējumu paturēt prātā, ka man nekas nekaiš?

— Tie bija viņas vārdi.

— Nesaprotu. Laikam viņa šajā gadījumā nav pietiekami rūpīgi uzstādījusi diagnozi. Vai viņa izskatījās kā persona, kas lido augstās teorijas sfērās, vai arī kā cilvēks, kas pats_ kritis bezdibeņos un abstraktai zinātnei ņem palīgos personiskās pie­redzes faktus?

— Kāpēc?

— Viņa teica, ka jums it nekā nevajadzēšot.

— Bet es esmu izsalcis un izslāpis un mokos drausmīgas sāpēs.

— Viņa sacīja, ka jums būšot gan šādas iedomas, bet lai jūs nepievēršot tām uzmanību. Viņa īpaši lūdza jūs paturēt prātā, ka tādas izjūtas kā izsalkums, slāpes un sāpes nemaz ne­eksistējot.

— Ak tā viņa no tiesas lūdza?

— Tādi bija viņas vārdi.

— Vai viņa izskatās pēc cilvēka, kurš pilnīgi spēj kontrolēt sava intelektuālā mehānisma darbību?

— Bitte?

— Vai viņai ļauj brīvi skraidīt apkārt, vai tur viņu ķēdē pie­sietu?

— Ķēdē piesietu?

Protams, tā bija mokpilna nakts, vismaz man šķiet, ka tā tāda bija, jo tai piemita visi attiecīgie simptomi, taču beidzot tā pagāja, atnāca kristīgā zinātniece, un mans gars k]uva možs. Viņa bija pusmūža gados, liela auguma, kaulaina, taisna kā olekti norijusi, ar bargu seju, noteiktu zodu un romiešu knābi; viņa bija atraitne trešajā pakāpē, un viņas vārds bija Fullere. Man neizsakāmi gribējās ātrāk nokļūt pie mērķa un rast atvieglo­jumu, bet viņa bija gausa līdz ārprātam. Viņa izņēma savas adatas, atraisīja āķus un pogas, citu pēc cita noģērba uzmet- ņus un apmetņus, ar rokas vēzienu izgludināja krokas, pēc tam visus drēbju gabalus akurāti pakāra; novilka cimdus un kārtīgi nolika sānis; padabūja no rokas somiņas grāmatu, tad pievilka krēslu pie gultas malas, nesteigdamās atsēdās, un es izbāzu mēli. Iecietīgi, taču mierīgi un vēsi viņa norādīja:

— Atvelciet to atpakaļ pienācīgajā vietā. Mūs interesē tikai gars, nevis tā mēmie kalpi.

Nevarēju viņai piedāvāt pārbaudīt pulsu, jo šīs locītavas man bija salauztas, taču viņa nemaz neļāva man ietērpt savu aizbildināšanos vārdos un ar noraidošu galvas mājienu norā­dīja, ka pulss tāpat esot mēms kalps, ko viņa nekādi nevarot likt lietā. Tad es nodomāju, ka jāapraksta viņai visi simptomi un jāpastāsta, kā jūtos, lai viņa zinātu uzstādīt diagnozi, taču atkal izrādījās, ka esmu bāzies ar savu gudrību, kur mani ne­lūdz; viņai tā nebija vajadzīga; vēl vairāk, mana piezīme, kā jū­tos, izrādījās valodas kļūda, nepareizi lietots termins.

— Cilvēks nemaz nejūt, — viņa paskaidroja, — jūtas vis­pār neeksistē: tāpēc runāt par nereālu lietu kā par reālu ir pret­runa. Matērija nepastāv; pastāv vienīgi gars; gars nevar izjust sāpes, tas var tikai radīt tās iztēlē.

— Bet ja nu tik un tā sāp …

— Nesāp. Tas, kas nav reāls, nevar veikt reālā funkcijas. Sāpes ir nereālas, tāpēc sāpēt nekas nevar.

Plaši atvēzēdama roku, lai parādītu, ka aizgaiņā no prāta sāpju ilūziju, viņa uzdūrās kniepadatai, kas bija izlīdusi no kleitas, iekliedzās: — Au! — un mierīgi turpināja savas pamā­cības. — Nekad nav jāļauj sev runāt par to, kā jūs jūtaties, kā arī nav jāļauj, lai citi izprašņā, kāda jums sajūta; nekad neva­jag atzīties, ka esat slims, kā arī nevajag ļaut citiem savā klāt­būtnē runāt par slimībām, sāpēm, nāvi vai līdzīgām neesošām lietām. Tādas runas tikai mudina garu nodoties tā tukšajām fantāzijām.