Marks Tvens: Stāstu izlase

Marks Tvens

Stāstu izlase

i

Visos ceļojumos, kādi man līdz šim gadījušies, esmu devies tikai kaut kādu darīšanu dēļ. Šoreiz jaukais maija laiciņš solīja kaut ko pavisam jaunu, proti, braucienu tīrai izklaidei un atpūtai, nedomājot par dienišķās maizes riecienu. Reverends teica, ka ari viņš braukšot: viņš ir labs cilvēks, viens no pašiem labākajiem, kaut arī mācītājs. Vienpadsmi­tos vakarā mēs ieradāmies Ņūheivenā un uzkāpām uz kuģa, lai dotos uz Ņujorku. Nopirkām biļetes un sākām klaiņot pa kuģi, apstājāmies gan šur, gan tur, izbaudīdami tīkamo burvību, bezdarbību un laimīgo sajūtu, ka slīdam aizvien tālāk projām no pasta un telegrāfa iestādēm.

Pēc brīža aizgāju uz savu kajīti un noģērbos, bet vakars bija pārāk burvīgs, lai tūliņ liktos gulēt. Mēs pašlaik braucām cauri līcim, un bija gaužām patīkami stāvēt pie loga, just svaigo, dzestro nakts vēsmu un vērot krastā mirguļojošās ugunis. Patlaban tieši zem loga piesēda divi paveci vīri un uzņēma valodas. Man gar viņu sarunu patiesi nebija nekādas daļas, tomēr bija tik labs prāts pret visu un visiem, ka laika kavēkļa labad ieklausījos. Drīz vien konstatēju, ka šie abi ir brāļi no neliela ciemata Konektikutā un jautājums, ko viņi pašreiz pārspriež, zīmējas uz kapsētu. Viens sacīja:

— Tad nu redzi, Džon, mēs visu savā starpā pārrunājām un tagad paklausies, kā to nodarījām. No vecās kapsētas, saproties, visi riktējās projām, mūsējie tur palika, kā teikt, vieni kā tādi koki. Tu jau pats zini, cik tur biezs; tur jau vairs ne apgriezties, ne pakustēt; un pērn, kad Setam nomira sieva, bezmaz vai nebija, kur ierakt. Šī tādu strēķīti iebrauca diakona Šorba gruntē, un viņš, ko domā, apskaitās ir uz šo, ir uz mums visiem pārējiem. Tā nu ņēmāmies pārrunāt un pārspriest, un es ieteicu, ka vajadzētu pārcelties uz jauno kapsētu kalnā. Mūsējie bij ar mieru, ja vien pārāk dārgi neizmaksāšot. Tad, raugies, abas labākās un prāvākās gruntēs bija numur astoņi un numur deviņi — gatavi nogabali; ērti, smuki, vietas tur pietiek kādiem divdesmit sešiem — tas ir, divdesmit sešiem lieliem, pieaugušiem miroņiem; bet padomā, ka būs jau arī pa kādam bērnelim un vienam otram paīsākam, izrēķini caurmēru un skaties vien — itin rūmlgi varēs ieguldīt savus trīsdesmit, varbūt pat trīsdesmit divus, varbūt pat visus trīsdesmit frīs bez lielas spiešanās.

— Tas ir ko vērts, Viljam, un kuramo tad tu paņēmi?

— Tiksim, notiksim arī līdz tam, Džon. Nu redzi, numur astoņi maksāja trīspadsmit dolārus, numur deviņi — četrpadsmit. ..

— Skaidrs. Tu paņēmi astoto.

— Tad nesteidzies jel! Es paņēmu numur deviņi. Un tūdaļ pateikšu, kālab. Pirmkārt, jau tālab, ka diakons Šorbs to gribēja nogrābt. Bet pēc tam, kad viņš tā bija izgānījies par to, ka Seta sieva iegūlusies šā robežās, man bija skaidrs, ka viņam to grunti nedabūt, pat ja man vaidzētu pārmaksāt visus divus dolārus, ko tur vēl runāt par vienu. Tā man bij ap dūšu, un tā es biju noņēmies. Kas tas dolārs pavisam ir — tā es saku sev. Dzīves ceļš ir īss — es saku; mēs esam šeitan viesi — es saku sev,— tikpat nekā līdzi nepaņemsim — es saku. Un es to gabalu — caps!, jo zinu, ka die's par krietniem darbiem ļaunu prātu netur, un izrēķināju, ka ar laiku dabūšu to atpakaļ. Bet tur bij vēl otrs āķis, Džon. Numur deviņi ir pati parocīgākā gruntē visā kapsētā, vislabākajā vietā. Tā stāv pašā kalna galā, pašā kapsētas vidū; no turienes var saredzēt Milportu un Tresiju, un Hopera kalnu un nezin cik lauku māju, un vēl visu ko. Varenāka skata nav ne no vienas kapsētas visā štatā. Tā saka Si Higinss, un viņam nu gan vaidzētu zināt. Bet arī tas vēl nav viss. Skaidrs, ka Šorbam nu vaidzēja paņemt numur astoņi — citur nebij, kur dēties. Numur astoņi ir blakus numur devītajam, bet, raugies, tas ir kalna slīpumā, un katru reizi, kā uznāk lietutiņš, tā viss ūdens tek uz leju pie Šorbiem. Si Higinss teic — kad diakonam tā stundiņa pienākšot, tad vaidzēšot savus kauliņus apdroši­nāt i pret uguni, i pret ūdeni.

īss, čakstošs smiekliņš no divām mutēm apliecināja, ka abi runātāji ar iznākumu gaužām apmierināti.

— Nu tad redzi, Džon, es te uz papīra esmu šā tā uzmetis, kā tā gruntē dalāma. Te, šeku, augšā, kreisajā stūrī saguldījām aizgājušos; izrakām no vecajiem kapiem un sastutējām cieši citu pie cita pēc miršanas laika, neko nešķirodami: sākām ar vectēvu Džounsu, jo tā iegadījās, un pēc tam jukujukumis līdz pat Seta dvīņiem. Beigu galā varbūt tā pabiezāk iznāca, bet mēs domājām, ka nebūs smuki dvīņus atšķirt nost. Un tad nāk dzīvie. Te, kur atzīmēts «A», guldīsim Marjaru un viņējos, kad tiem stundiņa pienāks. «B» ir brālim Hosejam un šamējiem; «C»— Kelvinam un viņa ciltij. Tad nu paliek pāri šitie divi laukumiņi — pašas jaukākās vietiņas visā gruntē un ar vissmukāko skatu — tie būs man ar manējiem un tev ar tavējiem. Kurā no Sitamiem tu labāk gribētu tikt ierakts?

— Tu, zin, to traki negaidot noprasīji, Viljam! Man tīri tirpulis pārskrēja. Es te skatos, skatos, kā visus ērtāk iekārtot, bet par paša bērēm ne prātā neienāca.

— Dzīve ir īsa kā maza bērna krekliņš, Džon,— ne velti sakām­vārds tā māca. Tikpat jau agrāk vai vēlāk mums visiem tas ceļš staigājams. Galvenais — aiziet ar tīru sirdi, Džon. Tas ir vienīgais, pēc kā vērts censties, Džon.

— Tā jau viņš ir, Viljam, tā viņš ir. No tā neviens neizbēgs. Kuru no tiem pleķīšiem tu man ieteiktu?

— Tas atkarīgs gan no šā, gan no tā, Džon. Vai tevi īpaši interesē skaista ainava?

— Neteikšu, ka interesē, Viljam, un neteikšu, ka ne. Nudien, nevaru pateikt. Bet labāk jau nu gribētos gan dienvidu pusē.

— Tas ir pavisam vienkārši, Džon. Abi pleķi iznāk dienvidu pusē. Mums būs saulīte, Šorbiem — ēna.

— Un kāda tur tā zemīte, Viljam?

—«D» ir smiltainē, bet «E» mālainākā vietā.

— Nu tad dod man «E», Viljam; smilšu zeme vairāk sagulst, un tad būs izdošanas par jaunas zemes pievešanu.

— Kārtībā. Uzraksti savu vārdu te zem «E», Džon. Un, ja tu man tagad, kad akurāt par to runājam, samaksāsi savu tiesu no tiem četrpadsmit dolāriem, Džon, tad viss būs nodarīts uz goda.

Kad brāļi labu brīdi bija neganti stīvējušies un kaulējušies, nauda tika noskaitīta, Džons novēlēja brālim arlabunakti un aizgāja. Brītiņu zem loga valdīja klusums; tad viens palikušais Viljams klusu iegrudzinā- jās un nopurpināja — Vai tikai man nebūs misējies? Nevis «E», bet «D» pleķī ir tā mālainā zeme. Beigu beigās Džons tomēr pierakstījās uz smilšu zemi.

Vēl īss, kluss smiekliņš, un arī Viljams aizgāja likties pie miera.

Nākamā diena Ņujorkā bija ļoti karsta. Mēs tomēr centāmies, cik iespējams, izklaidēties. Pēcpusdienā ar visu bagāžu uzkāpām uz stabilā tvaikoņa «Bermudas» klāja un meklējām kādu ēnaināku vietiņu. Līdz pusceļam izbraukumā no ostas valdīja svelmīgi karsta vasara. Pēc tam es aizpogāju svārkus līdz kaklam; vēl pēc pusstundas sameklēju pavasara mēteli un aizpogāju arī to. Kad braucām garām Bākai, uzvilku visam pāri vēl vienu mēteli un apsēju lakatiņu ap apkakli, lai tā ciešāk piekļautos. Tik drīz bija pagājusi vasara un atkal iestājusies ziema!

Naktij pienākot, mēs jau bijām tālu jūrā, zemi nevarēja saredzēt. Nu mūs vairs nesasniegs ne telegrammas, ne vēstules, ne avīžu ziņas. Tā bija doma, kas sirdi darīja vieglu. Vēl tīkamāk bija iztēloties tos miljonus izvārgušo cilvēku, ko bijām pametuši aiz sevis tālajā krastā un kas mocījās joprojām.