Marks Tvens: Stāstu izlase

— Bija tikai viens vienīgs mirklis, kad plostu no kuģa varēja saredzēt, viens vienīgs. Ja šis īsais mirklis būtu aizritējis neizmantots, jūrnieku liktenis būtu bijis izlemts. Tik smalki dievs visu izkārtojis kopš pašiem pasaules pirmsākumiem. Kad saule tovakar pie apvāršņa grasījās slīdēt jūrā, kapteinis sēdēja uz klāja, lasīdams lūgsnu grāmatu. Neviļus tā viņam izkrita no rokām; viņš noliecās, lai to paceltu, un nejauši paraudzījās uz sauli. Tai mirklī tālīnais plosts uz sekundi iezīmējās pret sarkano ripu, sīkais, adatai līdzīgais airis un mazītiņā signālzīme asā melnumā iekrāsojās pret košo fonu, bet jau nākamajā mirkli no jauna iegrima pakrēsli. Taču tieši šis kuģis, šis kapteinis un šis gaismas mirklis paveica savu mūžības pirmlaikos nolemto uzde­vumu, un atklāsme nevarēja nenotikt. Dieva hronometrs nekad nekļūdās!

Uz brīdi iestājās dziļš, apcerīgs klusums. Tad ierunājās drūmais, bālais jauneklis:

— Kas tad ir tas dieva hronometrs?

Virs galda nekāda pārjūma; debesis dzidras, saule spoža, zilā jūra tikai pavisam viegli iekrokota: kas gan noticis ar četriem precēto ļaužu pāriem, trim vecpuišiem un možo, laipnīgo dakteri no Pensilvānijas lauku apvidiem? Kad izbraucām no Ņujorkas ostas, viņi taču visi bija uz klāja. Izskaidrojums ir šāds. Citēju ierakstus savā piezīmju grāma­tiņā.

Ceturtdien, 3.30 pēcpusd. Braucam garām Baterijai. Paprāvā grupa, kurā ir četri precēti pāri, trīs vecpuiši un možs, jautras dabas dakteris no Pensilvānijas džungļiem, liekas, ceļo kopā. Visi, izņemot dakteri, gozējas atpūtas krēslos uz klāja.

Braucam garām galvenajam fortam. Dakteris ir viens no tiem cilvēkiem, kuri ceļā mēdz paņemt līdzi neapstrīdamus līdzekļus pret jūrasslimību; citu pēc cita viņš apstaigā savus draugus, cienā tos ar šīm zālēm, teikdams: «Nebīstieties nenieka; sitās zāles es zinu; absolūti drošas; tās tika gatavotas manā tiešā uzraudzībā.» Arī pats viņš bezbailīgi iebauda savas zāles.

4.15 pēcpusd. Par spīti «neapstrīdamībai», divas dāmas uzdeva. Viņas nogāja lejā. Otras divas ari sāk izskatīties savārgušas.

5.00. Pazūd viens precētais virs un viens vecpuisis. Arī viņos vēl bija ieņemtā «neapstrīdamo» zāļu porcija, kad viņi uzsāka atkāpšanos; kāpņu galā viņos tās vairs nebija.

5.10. Dāma Nr. 3, divi vecpuiši un viens precētais virs nokāpa lejā, kad viņiem jau bija savs personisks spriedums par «neapstrīdamajām».

5.25. Braucam garām Karantīnas kuģim. «Neapstrīdamās» pieveiku- šas visu kompāniju, izņemot skota sievu un drausmīgā ārstniecības līdzekļa autoru.

Tuvojamies Bākai. Atbalstījusi galvu pret stjuartes plecu, pazūd skota sieva.

Iebraucam atklātā jūrā. Pazūd dakteris!

Sagrāve, šķiet, ir ilgstoša; tādēļ sabiedrība pie galda skaitā tik neliela. Mūsu kapteinis ir dziļi nopietns, glīts Herkuls, gadus trīsdesmit piecus vecs; viņam ir brūnas rokas — tādu kolosālu apmēru, ka negribas ne ēst, skatoties un tās apbrīnojot, un apcerot, vai ar viena kazlēna vai telēna ādu pietiktu, lai pašūdinātu tām cimdu pāri.

Kopīgu sarunu nav; galdabiedri paklusām sarunājas pa pāriem. Gadās ieklausīties pa kādam teikumam no katras sarunas. Piemēram, bermudietis, kas nav bijis mājās trīspadsmit gadu, saka: «Sieviešu dabā ir uzdot nenozīmīgus, nesakarīgus, mokošus jautājumus, tādus, kas, izteikti par neko, jūs nomāc un dzen meklēt patvērumu nekurienē.» Bermudietis, kas dzimto pusi nav redzējis divdesmit septiņus gadus, atbild: «Tiešām. Un tad vēl daži domā, ka viņām ir loģisks, analītisks saprāts un piemīt spēja argumentēt. Viņas taču kļūst kā negudras, ja kaut kur gaisā saož argumentu.» Viņi abi droši vien ir filozofi.

Kopš esam izbraukuši no ostas, mūsu kuģa mašīnas divi lāgi ir uz dažām minūtēm apklusušas. Tagad tās klusē atkal. Bālais jauneklis apcerīgi saka:—Tā! Mašīnists atkal apsēdies atpūsties.

Kapteinis uzmet runātājam bargu skatienu; viņa varenie žokļi pārstāj darboties, un uz dakšiņas uzdurtais kartupelis paliek pusceļā uz pavērto, sastingušo muti. Tad viņš rāmi ierunājas:

— Vai jums liekas, ka šā kuģa mašīnists stumj kuģi uz priekšu, pašrocīgi darbinādams kādu kloķi?

Bālais jauneklis dzirdēto brītiņu pārdomā, tad nevainīgām acīm paveras kapteinī un atjautā:

— Vai tad tā nav?

Ar to pašu visas sarunas pārtrūkst, un pusdienas līdz pašām beigām turpinās pilnīgā klusumā, kurā vienīgā skaņa ir jūras rāmie šļaksti un ēdāju klusinātā zobu šņakstināšana.

Izpīpējuši pa pīpei un izstaigājušies pa klāju, kur nepietiek vietas sajaukt soli, iedomājamies, ka derētu izspēlēt kādu vista partiju. Pajautājam ņiprajai, apsviedīgajai īru stjuartei, vai uz kuģa varētu sameklēt kārtis.

— Var, dārgais, var, kāpēc ne. Jāteic, kavā gan nav visu kāršu, bet trūkst tik maz, ka to nemaz nevar pamanīt.

Par laimi, atcerējos, ka man pašam čemodānā ir safjānādas futrālis ar gluži jaunu kavu, ko biju tur ielicis aiz pārskati,šanās, noturēdams par kādu flakonu vai kaut ko tamlīdzīgu. Tā mēs, neliels pulciņš, pieveicām vakara vienmuļību, izspēlējot dažas partijas, un sešos zvanos, pēc jūrnieku laika rēķina, kad uz kuģa nodzēš gaismu, bijām gatavi likties pie miera.

Šodien pēc otrajām brokastīm augšējā klāja smēķētāju kajītē iznāca krietni ilga tērzēšana, galvenie runātāji bija vecie vaļu zvejas kuģu kapteiņi. Varen valodīgs bija kapteinis Toms Baulings. Viņam piemita notikumu atstāstītājiem zīmīgā pievēršanās visiem sīkumiem; tā rakstu­rīga cilvēkiem, kas dzīvo savu fermu vientulībā vai ilgi kuģo pa jūru, kur darba nav daudz un laiks nav ierobežots. Viņš sāka stāstu un, kad bija sasniedzis kulmināciju, pēkšņi sacīja:

— Nu jā, kā jau teicu — stūre bija draņķīga, vētra dzina kuģi uz priekšu, taisni virsū aisbergam, visi stāvēja kā sastinguši, elpu aizturē­juši, galvenais hempers nedarbojās, buras saplosītas driskās, masti lūza — vispirms v.iens, tad otrs — bums!— brīks!— brāksl Ierauj tikai galvu plecos un gaidi! Un piepeši nāk Džonijs Rodžers, vinčas stieni rokā, acis mežonīgi spīd, mati izpluinīti… nē, pag, tas nebija Džonijs Rodžers… pa, pa, kā nu bija .. . laikam jau Džonijs Rodžers toreiz nemaz nebrauca kopā ar mums; vienā braucienā viņš bija gan, to atminu skaidri, bet toreiz . . . man liekas, papīrus viņš tam braucienam parakstīja… bet vai uzkāpa uz kuģa vai palika krastā, vai kaut kas atgadījās…

Un tā tālāk, un tā joprojām, līdz satraukums norima un nevienu vairs neinteresēja, vai kuģis toreiz sadūrās ar aisbergu vai ne.

Stāstīdams viņš aizrunājās līdz asai kritikai par Jaunanglijas kuģu būvētāju izdaudzinātajiem nopelniem. Viņš sacīja:

— Jūs saņemat kuģi, kas būvēts kaut kur Menā, teiksim, Bātā; un kāds iznākums? Pirmais darbs jums ir iebraukt to dokā un remontēt — tāds ir iznākums. Tā gan, ser, kuģis nebūs vēl mircis ne nedēļu, kad pa šuvju starpu suns varēs izskriet. Nolaidiet tādu kuģi ūdeni, un kāds būs iznākums? Pakulas samirkst jau pirmajā braucienā. Prasiet, kam gribat, vai tā nav. Bet ļaujiet, lai jums kuģi uzbūvē mūsu ļaudis — no Ņūbedfordas puses. Un kāds būs iznākums? Nu, ser, to kuģi jūs varat iegremdēt ūdenī un noturēt zem ūdens pusgadu, un tas ne asaru nenoraudās.

Visi, ari tie, kas jūrā neiet, prata saskatīt smalko attēlojumu un aplaudēja, kas veco viru varen iepriecēja. Bet jau nākamajā mirkli agrāk pieminētā bālā jaunekļa pazemīgais skatiens lēnām cēlās pret vecā kapteiņa seju un pazemīgās lūpas jau vērās…