Marks Tvens: Stāstu izlase

— Turiet muti!— vecais jūrnieks viņam uzbrēca.

Rēciens visus pārsteidza, taču savu tas panāca, jo valodas neapsīka, bet raiti ritēja tālāk.

Sākās runas par briesmām uz jūras, un viens no jūras dzīves nepazinējiem izplūda parastajās blēņās par nabaga jūrasbraucēju, kas klīst pa tāliem okeāniem, vētru plosīts, nemitīgu briesmu apdraudēts; ik vējpūta, ik pērkona grandiens dzimtenes debesīs iesveļ viņa draugos, kas sēž pie sprēgājošas kamīna uguns, dziļu līdzjūtību pret nabaga jūrasbraucēju un rosina tos skaitīt lūgšanas, lai dievs viņam piešķir spēku. Kapteinis Baulings kādu brīdi to pacieta, bet tad atklāja pavisam jaunu aspektu.

— Pietiks, pietiks! Tādas blēņas visu mūžu esmu salasījies gana — dzejoļos un stāstos, un līdzīgos smērējumos. Žēl nabaga kapteiņal Līdzcietība nabaga kuģotājam! Viss jau būtu labi, tikai ne tādā vizē, kā izlikts dzejoļos. Līdzcietība kapteiņa sievai! Arī labi, tikai atkal ne tādā vīzē, kā raksta dzejnieki. Padomājiet! Kam ir visdrošākā dzīvošana pasaulē? Nabaga kapteinim. Palasieties statistikā, un paši redzēsiet. Tādēļ nav ko muļķoties ar līdzi jušanu nabaga jūrasbraucē­jam, nav ko daudzināt viņam draudošās briesmas, viņa grūto dzīvi un ciešanas. Lai to dara pantu kalēji. Paraugieties uz mirkli medaļas otrā pusē. Piemēram, šeit pat — kapteinis Breiss, četrdesmit gadus vecs, trīsdesmit gadus iet jūrā. Patlaban viņš gatavojas saņemt savā vadībā kuģi, kas no Bermudām dosies uz dienvidiem. Nākamnedēļ viņš jau būs ceļā: labi noteikumi; ērta kajīte; pasažieri; patīkama sabiedrība; darba tieši tik daudz, lai saglabātos možs gars un nebūtu jānogurdinās; karalis uz sava kuģa; valdnieks pār visu un visiem; trīsdesmit gadu pieredze, kas iemācījusi, ka viņa amats nepavisam nav bīstams. Un tad pametiet skatienu viņa mājā. Viņa sieva ir trausla sieviete; Ņujorkā viņai viss svešs; atkarībā no gadalaika viņa ieslodzīta sveloši karstā vai ledaini saltā mājā; gandrīz neviena paziņas; nekādas saviesības, tikai vientulība un viņas pašas domas; vīrs allaž pusgadu uz jūras. Viņa dzemdējusi astoņus bērnus; piecus no tiem apbedījusi, pirms vīrs tiem bija paguvis uzmest kaut skatienu. Garas naktis viņa sēdēja pie šo bērnu gultiņas, iekams tie nomira, bet viņš pa to laiku omulīgi kuģo pa jūru; viņa tos pavadīja uz kapiem, dzirdēja zemi krītam uz zārciņiem, un sirds viņai sāpēs lūza, bet viņš omulīgi kuģo pa jūru; viņa mājās sēroja — nedēļu pēc nedēļas, izjuzdama bērnu zaudējumu diendienā, ik mīļu stundu, bet viņš dzīvo vieglu dienu uz jūras, nekā par to nezinādams. Padomājiet par to kaut brītiņu — apsveriet to savā prātā un novērtējiet: svešu ļaužu vidū viņa dzemdē piecus bērnus, bet vīra, kam sirsnīgi pieglausties, nav klāt; viņa apbedī bērnus, bet vīrs, kas varētu viņu mierināt, ir svešumā. Padomājiet! Līdzjūtība briesmu apdraudētajam jūrasbraucējam ir blēņas; veltījiet savu līdzjūtību viņa sievas grūtajai dzīvei, tur tā būs vietā! Lasot dzejoļus, var domāt, ka sieva raizējas vienīgi par briesmām, kas draud vīram. Viņai gan ir daudz kas cits, nopietnāks, par ko raizēties. Dzejoļos vienmēr rakstīts par Iīdzjušanu nabaga jūrasbraucējam to briesmu labad, kas viņu apdraud uz jūras; labāk būtu lūkojuši ar līdzcietību iejusties jūrnieka naktī, kad viņš nomokās, nespēdams aizmigt, domājot par to, ka vajadzēja pamest sievu dzemdību sāpēs, vientuļu, bez tuviniekiem, pamest ar slimiem un mirstošiem bērniem. Ja vispār kaut kas pasaulē spēj mani saniknot līdz neprātam, tad tie ir nolādētie, slienainie dzejoļi par jūrasbraucējiem!

Kapteinis Breiss bija lēnīgs, maigas dabas, mazrunīgs cilvēks; viņa vēju ārdētajā sejā jautās kaut kas sāpīgs, kas līdz šim šķita noslēpu­mains, bet tagad, kad bijām dzirdējuši viņa dzīvesstāstu, kļuva saprotams. Astoņpadsmit braucienos viņš bija devies uz Vidusjūru, septiņos — uz Indiju, vienreiz ar ekspedīcijas kuģi bijis pie Ziemeļpola un «starplaikos» pabijis visos tālīnajos zemeslodes okeānos un jūrās. Viņš teica, ka pirms divpadsmit gadiem palicis krastā un ģimenes labad klejošanu izbeidzis. Un vai varat iedomāties, kā šis mūžīgais ceļotājs saprata palikšanu krastā un klejojumu izbeigšanu? Tas nozīmēja ik gadu divos piecus mēnešus ilgos braucienos kursēt starp Bostonu un Surinamu, pārvadājot cukuru un melisi.

Runājot šodien gan par šo, gan par to, gadījās arī dzirdēt, ka uz vaļu zvejas kuģiem nemēdz braukt līdzi ārsts. Kuģa ārsta pienākumus uzņemas kapteinis. Viņš ne tikai izsniedz zāles, bet kā prazdams saliek kopā lauztus locekļus vai ari tos nozāģē un pēc labi izdevušās amputācijas piededzina stumbeni. Kapteiņa rīcībā ir medikamentu skapis, kurā zāles netiek apzīmētas ar nosaukumu, bet gan ar numuru. Pastāv īpaša grāmata ar zāļu lietošanas instrukcijām. Tajā aprakstītas slimības ar piezīmi par ārstēšanas veidu: «Ik stundu 1 tējkaroti Nr. 9», «Ik pa pusstundai desmit Nr. 12 pilulu» utt. Vienam no mūsu kapteiņiem Klusā okeāna ziemeļos reiz trāpījies šķiperis, kas nonācis lielā neizpratnē. Tas sacījis:

«Ar to zāļu skapi kaut kas nav kārtībā. Viens no maniem puišiem saslima — tāpat vien, ne pārāk nopietni. Es atšķīru grāmatu, tur bija teikts: vienu tējkaroti Nr. 15. Paskatījos skapī un redzēju, ka Nr. 15 izbeigušās. Nospriedu kaut kā sakombinēt zāles, lai rēķins iznāk pareizs; iedevu tam puisim pustējkarotes Nr. 8 un pustējkarotes Nr. 7, un lai mani vai šodien uzvelk pie kāķa, ja viņš pēc piecpadsmit minūtēm nebij pagalam! Nē, tajā zāļu skapja sistēmā ir kaut kas tāds, kas manai saprašanai par augstu!»

Daudz jautru nostāstu saglabājies par Klusā okeāna veco kuģotāju «Orkāna Džounsu»— miers viņa pīšļiem! Divi trīs no klātesošajiem viņu pazina; es pats sevišķi labi, jo četri lāgi iznāca kopā ar viņu kuģot. Tas bija traki savdabīgs vīrs. Viņš bija piedzimis uz kuģa; izglītības druskas salasījis no kuģa ļaudīm; gaitas viņš sāka klāja priekšgalā, taču, soli pa solim uz augšu rausdamies, uzstrādājās līdz kapteiņa tiltiņam. Vairāk nekā piecdesmit gadu no nodzīvotajiem sešdesmit pieciem viņš nobrauca uz jūras. Tika izburājis visus okeānus, apredzējis visas pasaules zemes un pa druskai kaut ko aizguvis no katra klimata. Ja cilvēks pavadījis piecdesmit gadu uz jūras, viņa zināšanas par cilvē­kiem un par pasauli, protams, ir gaužām paviršas, viņš nezina nekā par pasaules dziļāko domu, nekā vairāk par ābeces gudrību, un pat šīs zināšanas ir neskaidras, lauztas nemācīta prāta prizmā. Tāds vīrs ir tikai bērns ar sirmu bārdu. Tieši tāds bija «Orkāna Džounss»— vien­kāršs, vientiesīgs, mīlams vecs bērns. Mierīgos brīžos viņš bija jauks un maigs kā meitene; taču, kad apskaitās, pārvērtās par tādu orkānu, ka pat viņa iesauka likās tikai īstās dabas bāla atblāzma. Kautiņā viņš kļuva briesmīgs, jo bija spēcīgi noaudzis un pār mēru drosmīgs. No galvas līdz papēžiem viņš bija apgleznots ar tetovētām zilām un sarkanām bildēm un pantiņiem. Mēs abi braucām uz viena kuģa, kad viņam notetovēja pēdējo brīvo vietiņu uz ķermeņa: šī neskartā vieta bija josliņa visapkārt kreisās kājas potītei. Trīs dienas viņš klumburoja pa kuģi ar kailu kāju un pietūkušu potīti, uz kuras neganti sarkans tušas raksts lektin lēca pretī: «Tikums ir viņa paša g . . .» (Vārds nebija pabeigts vietas trūkuma dēļ.) Viņš bija no visas sirds un dvēseles dievbijīgs, tomēr lādējās kā tirgussieva. Lādēšanos viņš par grēku neturēja, jo teica, ka jūrnieki nesapratīšot pavēles, ja tās neapskaidros ar kārtīgu lāstu. Viņš bija varens Bībeles zinātājs, vismaz pats sevi par tādu uzskatīja. Viņš ticēja itin visam, kas Bībelē rakstīts, bet pie šīs ticības nokļuva pats ar savām īpašām metodēm. Viņš piederēja pie «progresīvajiem» domātājiem un, iztulkojot jebkuru brīnumu, iekļāva to dabas likumos, apmēram līdzīgi tiem ļaudīm, kas sešas pasaules radīšanas dienas pārvērš par sešiem laikmetiem, un tādā garā joprojām. Pats to neapzinādamies, viņš bija izvērties par visai vērā liekamu zobgali modernajiem zinātniskajiem reliģijas aizstāvjiem. Šāds cilvēks kā tas, ko nupat attēloju, ir neganti kārs uz pētniecību un diskusijām; bet tas zināms katram bez teikšanas.