Marks Tvens: Stāstu izlase

Nākamā diena mūs aiznesa Atlantijas okeāna vientuļajos plašumos, no dūmaini pelēkām dzīlēm neizmērojamā zilumā; visā plašajā okeānā neredzēja neviena kuģa; vienīgā sabiedrība mums bija vētrasputni, kas saules mirdzumā joņoja, lēca pār viļņiem, skardami tos ar spārnu galiem. Pasažieru vidū bija vairāki pieredzējuši jūrasbraucēji, un sarunas risinājās galvenokārt par kuģiem un jūrniekiem. Viens ieteicās, ka salīdzinājums «nekļūdīgs kā kompasa adata» nekam nederot, jo adata gandrīz nekad nenorādot uz polu. Viņš apgalvoja, ka kuģa kompass ļoti reti norādot vajadzīgo punktu un esot cilvēkiem untu­mains un nodevīgs palīgs. Tas pastāvīgi mainoties. Tas mainoties ik dienu augu gadu; tādēļ vajagot izskaitļot katras dienas variācijas un ņemt tās vērā, citādi jūrnieks aizbraukšot diezin kurp. Kāds cits ieminējās, ka milzu bagātība gaidot to ģēniju, kurš izgudros kompasu, ko dzelzs kuģis nespēs ietekmēt. Viņš sacīja, ka esot tikai viens vēl untumaināks priekšmets par koka kuģa kompasu un tas esot dzelzs kuģa kompass. Kāds padižojās ar plaši zināmo faktu, ka pieredzējis jūrnieks spēj paskatīties jaunuzbūvēta dzelzs kuģa kompasā tūkstošiem jūdžu no kuģa dzimtās vietas un noteikt, kurp rādījusi adata tai laikā, kad kuģis būvēts.

Tad vecs vaļu zvejas kuģa kapteinis sāka stāstīt, kādas komandas uz kuģiem bijušas viņa jaunības laikos. Viņš sacīja:

— Dažkārt mums pagadījās koledžu studenti. Ērmīga tauta. Nejē­gas? Ko nu par to, viņi neprata atšķirt kethedu no galvenās brases. Bet, ja iedomājaties, ka viņi bija muļķi, tad smagi maldāties. Vienā mēnesī viņi iemācījās vairāk nekā parasts jūrnieks pa visu gadu. Mums uz «Mariannas» arī reiz trāpījās viens tāds — uzkāpa uz kuģa ar zelta brillēm uz deguna. Turklāt no galvas līdz kājām ieģērbies glaunākajās drēbēs, kādas jel kad uz mūsu kuģa bija redzētas. Un līdzi viņam bija vēl vesela lāde ar žaketēm un smalkvadmalas uzvalkiem, un samta vestēm: viss, saprotiet, uz to glaunāko. Un vai sālsūdens padarīja viņu tām nepiedienīgu? Nu, nepavisam! Kad izbraucām jūrā, matrozis lika šim rāpties un palīdzēt izpurināt priekšējā masta trešo augšējo zēģeli. Šis brilles no deguna nenoņēmis, raušas augšā, bet nepaiet ne minūte, kad ir atpakaļ lejā un izskatās itin apvainots. Matrozis noprasa: «Ko līdi lejā?» Puisis atteic: «Jūs varbūt neesat ievērojuši, ka tur augšā nav kāpņu.» Mums, proti, priekšējā masta augšgalā nebija vanšu. Puiši rēca, vēderus turēdami. Otrā vakarā — bija nejēdzīgi tumšs, lietus lija aumaļām, matrozis tam pašam puisim atkal liek rāpties pēc kaut kā augšā, un, nudien — lai zibens mani nosper uz vietas, ja viņš nepaņēma līdzi lietussargu un lākturi! Bet beigu beigās jāteic — brau­ciens vēl nebija galā, kad viņš jau bija jūrnieks uz goda, un mums nu vajadzēja pameklēt ko citu, ja gribējām izsmieties. Daudz gadu vēlāk, viņš man sen vairs prātā nestāvēja, es vienreiz, kad braucu par stūrmani, iegadījos Bostonā un kopā ar otro stūrmani piekāpām

Reverhauzā pamēģināt, ko lielajā ēdamzālē mūsējiem cels priekšā apnikušās sālītās gaļas vietā. Turpat mums blakām sarunājās citi viesi, un viens saka: «Re, kur sēž Masačūsetsas jaunais gubernators — tur pretī pie tā galdiņa — ar dāmām.» Mēs ar biedru arī pametam acis uz to pusi, jo ne viens, ne otrs nekad nebijām vaigā redzējuši dzīvu gubernatoru. Es skatos uz šo, skatos, un piepeši man kā ar āmuru pa pieri! Bet es ne vārda. Tikai ieminos: «Paklau, vecīt, man gribētos piekātot pie viņa un sasveicināties.» Manējais biedrs atteic: «Kā tad, kā tad, Tom, varu gan iedomāties, ka tieši tā tev būtu jādara.» Bet es: «Vecīt, es to runāju nopietni.» Viņš: «Vai nu citādi! Gribēsi varbūt vēl saderēt, Tom, ka tu tiešām to izdarīsi?» Nu atkal es: «Man nav žēl saderēt uz piecnieku.» Viņš saka: «Tad tik liec galdā!» Un es uzmetu naudu galdā, sacīdams: «Lai iet!» Viņš trakoti nobrīnījās. Taču mierīgi liek pretī un diezgan ironiski piebilst: «Vai tu vēl nesagribēsi mazliet iekost kopā ar gubernatoru un tām dāmām, Tom?» Es atsaku: «Ja labi apdomā — kādēļ gan ne?» Šis saka: «Nu, zini, Tom, tu tiešām esi aptaurēts.» Es atkal: «Varbūt esmu, varbūt ne; bet galvenais jautā­jums — vai esi ar mieru riskēt divarpus naudiņas, ka es to izdarīšu?» Šis uzstāj: «Noapaļo līdz pieciem dolāriem.» Es: «Lai iet!» Es cēlos un gāju, bet šis spurdz un aiz labsajūtas pliķē sev pa cisku. Es slāju zālei pāri, atspiežos ar rokām pret galdiņu un stāvu, cieši skatīdamies gubernatoram acīs. Kādu minūti tā pastāvējis, saku: «Mister Gārdner, vai jūs mani nepazīstat?» Viņš skatās uz mani, es uz viņu, viņš uz mani. Tad pēkšņi iedziedas kā cīrulis: «Toms Baulings, pie visiem svētajiem! Cienītās, tas ir vecais Toms Baulings, par kuru jums esmu stāstījis, mans biedrs no «Mariannas».» Viņš piecēlās un no sirds paspieda man roku, es mazliet pametu skatienu pāri zālei un redzēju, ka manam biedram acis kā timpas, bet gubernators jau saka: «Sēdi nost, Tom, sēdi nost! Tev jāizmet enkurs un jāiekož kāds nieks kopā ar mani un dāmām!» Es apsēdos gubernatoram blakus un pablīnēju uz biedra pusi — šim iluminatori spiežas vai no pieres laukā un mute tā atkritusi vaļā, ka jūs tur būtu varējuši iemest veselu šķiņķi, un viņš to ir pamanījis nebūtu.

Kad vecais kapteinis bija savu stāstu beidzis, uzbrāzmoja vareni aplausi; tad pēc īsa klusuma ierunājās drūms, bāls jauneklis:

— Vai jūs gubernatoru bijāt pirms tam kādreiz sastapis?

Vecais kapteinis bridi noskatīja jautātāju, tad piecēlās un, ne vārda neatbildējis, aizgāja. Pasažieri cits pēc cita slepus palūkojās uz jaunekli, taču, ne pie kādas skaidrības netikuši, nelikās vairs gar viņu ne zinis. Bija krietni jāpapūlas, lai pēc šī starpgadījuma atkal raiti ieritinātu valodas; beidzot tomēr sākās saruna par ļoti svarīgo un kā aci pierē sargāto instrumentu — kuģa hronometru, tā smalko, izcilo precizitāti, un par kuģu katastrofām un bojāejām, ko izraisa šķietami nenozīmīgas atkāpes no pareizā laika; kad bijām nonākuši tiktāl, sarunas pavedienu sāka ritināt mans ceļabiedrs reverends, viņš runāja tēlaini un tekoši. Turklāt atstāstīja patiesu notikumu — par kapteiņa Rounsvila kuģa bojāeju, patiesu līdz pēdējam sīkumam. Viņš tātad stāstīja:

— Kapteiņa Rounsvila kuģis, uz kura bija arī viņa sieva ar diviem bērniņiem, nogrima Atlantijas okeāna vidū. Kapteinim Rounsvilam un septiņiem matrožiem izdevās izglābt kailo dzīvību, bet vairāk arī nekā. Astoņas dienas par viņu vienīgo patvērumu kļuva neliels, visai nemākulīgi būvēts plosts, viņiem nebija ne pārtikas, ne ūdens, piede­vām viņi bija puskaili; vienīgais svārks piederēja kapteinim. Tas gāja no rokas rokā, jo laiks bija ļoti auksts. Tiklīdz kāds aiz saltuma pavisam sagura, viņam uzvilka svārkus un divi biedri ieņēma viņu vidū un ar saviem ķermeņiem atsildīja viņu pie dzīvības. Starp matrožiem bija viens portugālis, kas neprata angliski. Viņš, likās, nepavisam nedomāja par savu postu, bet bēdājās vienīgi par kapteiņa nelaimi un zaudējumu. Dienā viņš mēmā līdzjūtībā nenolaida skatienu no kap­teiņa sejas, bet naktī, ūdens šļakatās un lietū, viņš meklēja iespēju piekļūt kapteinim tuvāk un, uzlikdams roku tam uz pleca, centās to mierināt. Kādu dienu, kad bads un slāpes jau grasījās pieveikt vīru miesu un garu, tālumā pavīdēja peldoša muca. Tas šķita varens atradums, jo tajā, bez šaubām, būs kaut kas ēdams. Viens drosminieks no puišiem aizpeldēja pie mucas un pēc ilga un grūta cīniņa beidzot uzdabūja to uz plosta. Visi dedzīgi metās to atlauzt. Mučelē bija magnēzijs! Piektajā dienā viņi ieraudzīja viļņos šūpojamies sīpolu. Atkal viens matrozis metās peldus un to satvēra. Kaut pats beidzās vai nost aiz izsalkuma, viņš tomēr atradumu ielika kapteinim rokā. Nostāsti par jūrasbraucējiem māca, ka avarējušu kuģu izbadējušos jūrnieku vidū savtīgums sastopams reti, tur valda gluži brīnumaina augstsirdība. Sīpols tika brālīgi sadalīts un, dievu teicot, apēsts. Astotajā dienā tālumā parādījās kuģis. Nelaimīgie mēģināja pievērst tā uzmanību, uzkarot uz izslieta aira par signālu kapteiņa Rounsvila svārkus. Darbs vedās gausi, jo vīri bija novājējuši par īstiem ģindeņiem un spēka tiem nebija nemaz. Beigās airi tomēr uzslēja, taču signāls glābiņu neatnesa. Kuģis aizbrauca savu ceļu, atstādams vienīgi izmi­sumu. Drīz pēc tam parādījās otrs kuģis — tik tuvu, ka nelaimīgie jau pateicīgiem skatieniem vērās pretī laivai, kas tiks nolaista viņu glābšanai. Bet ari šis kuģis pabrauca garām, pamezdams vīrus neizsakāmā neizpratnē un mulsumā veramies citcita pelnu pelēkajās sejās. Tai pašā dienā tālumā tika redzams vēl viens kuģis, bet viņi šausmās noprata, ka tas iet pa kursu, kas to nepievedīs viņiem tuvāk; dzīvības dzirkstelīte viņos vairs tik tikko plēnēja; astoņas dienas slāpes ciešot, lūpas un mēle viņiem bija satūkušas, izkaltušas un saplaisājušas; ķermeņi badā izvārguši; un tur nesasaucams aizslīdēja viņu pēdējais glābiņš; nākamās dienas saullēktu viņiem vairs nepiedzīvot. Jau pirms dienām divām vīri bija zaudējuši balsi, tomēr kapteinis šai brīdī čukstus izdvesa: «Lūgsim dievu!» Portugālis atkal vārgi paplikšķināja viņam pa plecu, tā izrādīdams izjustu atzinību. Visi nometās ceļos ap uzslieto signālairi un nolieca galvu. Jūra viļņoja; saule kā sarkana ripa bez stariem karājās rietumos pie paša apvāršņa. Kad viri pēdīgi pacēla galvas, viņi būtu gavilēs klieguši: aleluja!, ja vien balss klausītu: buras šļaugani karājās pie mastiem, kuģis tuvojās! Tas beidzot būtu glābiņš, un ari tam atlicis pats pēdējais mirklis. Nē, tas vēl nebija glābiņš, tā bija tikai tuva iespēja. Sarkanā ripa nogrima aiz apvāršņa, un tumsa noslēpa kuģi. Taču drīz vien atskanēja brīnumains troksnis — duļļos čīkstēja airi. Tuvāk, aizvien tuvāk — soļus trīsdesmit, ne vairāk, bet saredzēt nekā nevarēja. Tad dobja balss: «Heijā!» Avarējušie nespēja atsaukties; pietūkušās mēles liedzās kļausit. Laiva braukāja plostam apkārt vien, tad sāka irties projām -— ak, drausmas!— taču atgriezās, piebrauca pavisam tuvu klāt, ievilka airus, bez šaubām, klausījās. Atkal dobjā balss: «Heijā! Biedri, kur jūs esat?» Kapteinis Rounsvils čukstēja savējiem: «Dvesiet, puiši, ko spējat! Nu — reizē!» Astoņas mutes aizsmakušā čukstā unisonā atsaucās: «Šeit!» Šis čuksts nozīmēja dzīvību, ja to sadzirdēs, bojāeju — ja nedzirdēs. Pēc šī pārvarlgā mirkļa kapteinis Rounsvils vairs nejuta nekā un atguva samaņu tikai tad, kad jau atradās uz glābēja kuģa.— Stāstu reverends nobeidza, sacīdams: