Marks Tvens: Stāstu izlase

Ilgi braucām pa šauro kanālu, kam abās pusēs zeme — lēzeni pauguri, kas varētu būt apauguši un zaļi, bet izskatījās kaili. Toties krastos ieslēgtais ūdens bija skaists — ar zilajām un zaļajām joslām seklākajās vietās un plašiem tumši brūniem plankumiem tur, kur klintis pacēlās gandrīz līdz ūdens virsmai. Visi jutās tik labi, ka pat drūmajam, bālajam jauneklim (kuru visa saime kopā draudzīgā vienprātībā bija iedēvējusi par Ēzeli) dažs uzbilda kādu laipnu vārdu, jo ļauns jau viņš nebija.

Beidzot mēs ar pilnu tvaiku iestūrējām starp divām radzēm, kuru klinšu žokļi bija pavērti tā, ka kuģis tik tikko varēja izspraukties cauri, un tad mūsu skatienam pavērās uz nogāzēm un kalnu virsotnēm uzbūvētā Hamiltona ar tādu terašu arhitektūru, kādas laikam nav nekur citur pasaulē.

Bija svētdienas pēcpusdiena un piestātnē sapulcējies ap pāris simt bermudiešu — puse balto, puse melno, visi smalki ietērpti, kā teiktu dzejnieks.

No krasta pie kuģa piebrauca vairākas laivas, kas atveda sagaidītā­jus. Viens no saliniekiem bija noplucis sīks, vecs džentlmenis, kas devās tiešā gaitā pie mūsu visvecākā pasažiera, acīm īsti bērnišķīgā priekā zibot, apstājās, sakrustoja rokas uz krūtīm un, smaidīdams pār visu seju, jūsmā, uz kādu vien viņa vecā sirds bija spējīga, iesaucās:

— Tu mani vairs nepazīsti, Džon! Saki vien atklāti, atzīsties, ka nepazīsti!

Mūsu vecīgais pasažieris, gaužām pārsteigts, vērīgi nopētīja viņu, nopētīja nodilušo senlaicīga piegriezuma uzvalku, kas droši vien nezin cik gadu bija kalpojis par svētdienas kārtu, nopētīja apbrīnojamo gardibeni, kas bija vēl vecmodīgāka, ar aizkustinošu vecu, stīvu, aplamās vietās «švītīgi» ielocītu apmali, un gausi, kas norādīja uz intensīvu iekšēju piepūli atrast atmiņā vietu mīlīgajam, ērmotajam večukam, minstinājās:

— Jā-ā .. . pagaidiet.. . sasodīts … jūsos ir kaut kas .. . mm .. . mm … bet es neesmu Bermudās bijis divdesmit septiņus gadus un .. . hm . .. hm .. . nevaru tā uzreiz pateikt, bet kaut kā jūsos man kaut kas šķiet tik pazīstams, ka .. .

— Varbūt viņa cepure,— vientiesīgā, līdzjūtīgā interesē nomurmi­nāja Ēzelis.

Tā nu mēs ar mācītāju beidzot bijām nokļuvuši Hamiltonā, Ber- mudu salu lielākajā pilsētā. Brīnumaina balta pilsēta; balta kā baltākais sniegs. Balta kā marmors; balta kā milti. Un tomēr nelīdzinājās nevienai no minētajām vielām. Nekas, gan mums ienāks prātā īstais vārds, kā apzīmēt šo īpatnējo baltumu.

Tā bija uz nelielas pakalnu grēdas nogāzēm un virsotnēm sablīvēta pilsēta. Tās ārmalas pakāpeniski izkliedējās un izbeidzās ciedru mežos, gar krasta līci nebija vienlaidu meža nogabalu vai zaļu lapu ēnas virs virmainās, gleznainās jūras, visa apkārtne bija pieraibināta baltiem punktiņiem — puspaslēptām mājām, kas spīdēja cauri lapotnei. Cel­tnēm šai pilsētā piemita galvenokārt spāņu arhitektūras iezīmes, mantotas no kolonistiem, kas te iemitinājās pirms divarpus gadsimtiem. Šur tur rēgojās pa kokospalmai ar izpluinītu galotni, piešķirot salai tropisku izskatu.

Piestātne bija masīvi būvēta; nojumē sakrauts pāris tūkstošu mucu, kurās glabājās ražojums, kas Bermudu slavu aiznesis līdz daudzām zemēm, proti, kartupeļi. Un šur tur pa sīpolam. Pēdējais teikums nav ņemams nopietni, jo Bermudās uz vienu kartupeli izaug vismaz divi sīpoli. Tas ir šo salu dārgumu dārgums. Salinieku sarunās, dievvārdos, literatūrā sīpols ir visbiežāk sastopamais, vistēlainākais apzīmējums. Bermudiešu metaforās tas ir epitets visam pašam labākajam, absolūti pilnīgajam.

Bermudietis, apraudādams aizgājēju, nezina augstāka slavinājuma kā teikt: «Viņš bija īsts sīpols.» Dzīvu varoni bermudietis vairāk nekā ar vētrainiem aplausiem cildina ar vārdiem: «īsts sīpols viņš ir!» Palaizdams dēlu lielajā dzīvē, kur tam vajadzēs pašam uzdrošināties un visu izlemt, tēva labākais padoms, kvēlākais lūgums, dziļākā pārliecība un godkāre dēla labā izskan vārdos: «Esi īsts sīpols!»

Nokļuvuši līdzteku piestātnei un pabraukuši desmit vai piecpadsmit soļu tai garām, izmetām enkuru. Bija svētdiena, dzidra un saulaina. Ļaužu pulciņi piestātnē — vīrieši, jaunieši un puikas — bija gan baltie, gan melnie, puslīdz vienādā skaitā. Visi bija labi un glīti ģērbušies, daži atturīgi, daži modīgi. Domāju, ka vajadzētu tālu ceļot, iekams atrastu otru pilsētu ar divpadsmit tūkstošiem iedzīvotāju, kas spētu bez iepriekšējas sagatavošanās un īpašas piepūles demonstrēt tvaikoņa piestātnē tik reprezentablu publiku. Gan baltās, gan melnās sievietes un meitenes, kas nejauši gāja garām, bija glīti, daudzas pat eleganti un moderni tērpušās. Vīrieši, šķiet, daudz netiecās pēc vasaras ietērpa, bet meitenes un sievas gan, un bija tīkami noskatīties uz viņu baltajiem ģērbiem, kad acis tik ilgus mēnešus bija kavējušās pie tumšām krāsām.

Ap vienu nomaļus guļošu kartupeļu mucu bija sastājušies četri jaunkungi, divi tumšādainie, divi baltie, glīti uzcirtušies, katram rokā

slaids spieķītis, kura rokturis atspiests pret zobiem, katrs vienu kāju uzstutējis uz mucas sāna. Pienāca vēl viens jauns džentlmenis, uzmeta mucai ilgpilnu skatienu, bet redzēja, ka neatradīs vietu, kur atbalstīt kāju, un domīgs gāja tālāk pameklēt kādu brīvāku mucu. Viņš izstaigājās gan šurp, gan turp, taču velti. Uz mucām neviens nezvilnēja, kā to mēdz darīt slaisti citās zemēs, tomēr visas strēķos nesakrautās mucas bija aizņemtas. Kam vien atlika brīva kāja, uzstutēja to uz apgāztas mucas, ja vien vēl kāda neaizņemta atradās. Cilvēku parašas noteic apstākļi. Bermudieši slaistās ap mucām tādēļ, ka šeit nav laternu stabu.

Daudzi salinieki sanāca uz kuģa un uzsāka dzīvas sarunas ar matrožiem — man šķita, viņi apvaicājās par to, kas notiek krievu-turku karā. Tomēr, pamatīgāk ieklausoties, konstatēju, ka tā nemaz nav. Viņi jautāja: «Kādas turas sīpolu cenas?» vai «Kā pie jums paauguši sīpoli?». Skaidrs, ka tas viņiem pirmajā vietā; bet, tikko tas bija noskaidrots, viņi tūdaļ sāka interesēties par karu.

Izkāpām krastā un konstatējām ļoti patīkamu jaunumu: ne piestātnē, ne tās tuvumā nebija ne ormaņu, ne pajūgu, ne omnibusu, neviens nepiedāvāja savus pakalpojumus, nedz arī kā citādi uzplijās. Es ieteicos, ka šeit ir tik jauki kā debesīs. Reverends pārmetoši un diezgan dzēlīgi aizrādīja, lai tad nu es ari pasteidzoties to tagad izmantot. Mums bija kādas pansijas adrese, atlika vienīgi atrast cilvēku, kas mūs uz turieni aizved. Tūliņ ari uzgādījās mazs baskājis tumšādains puišelis, tik noplucis, ka nemaz neizskatījās pēc bermudieša. Viņa bikšeles pēcpusē bija tik brīnišķīgi noklātas ar krāsainiem četrstūriem un trijstūriem, ka gribējās gandrīz domāt — tās uzšūtas no ģeogrāfijas atlanta lapām. Spožajā saulē bija viegli viņam sekot, jo viņš mirdzēja kā jāņtārpiņš. Mēs viņu nolīgām un gājām viņam pa pēdām. Viņš pilotēja mūs no vienas gleznainas ielas otrā un laikā nodeva mūs pienācīgajā vietā. Par krāsaino karti viņš naudu neprasīja, palūdza vienīgi kādu nieku par pakalpojumu; reverends divkāršoja prasīto. Puišelis saņēma naudu ar atzinībā mirdzošām acīm, kas skaidri liecināja: «Šitais vīrs ir īsts sīpols.»

Mums nebija ieteikuma vēstuļu; mūsu uzvārdi pasažieru sarakstā bija izkropļoti; neviens šeit nezināja, vai esam godīgi cilvēki vai blēži. Tā mēs cerējām patīkami un netraucēti pavadīt laiku, ja vien neradīsim aizdomas ar savu izskatu un pansijas saimnieks mums neparādīs durvis. Viss izgāja gludi. Bermudiešiem nav pieredzes ar bezgožiem, viņi nav aizdomu tirdīti. Mums ierādīja lielas, gaišas istabas otrajā stāvā ar skatu uz plašu puķu un ziedošu krūmu izstādi — kallām un lilijām, lantānām, heliotropiem, jasmīniem, rozēm, neļķēm, pildī­tām ģerānijām, oleandriem, granātābelēm, milzīgiem ziliem tīteņu pulksteņiem un daudziem citiem augiem, kam nezinu nosaukuma.