Marks Tvens - Stāstu izlase

Vienā braucienā kapteinim uz kuģa pagadījās mācītājs, bet viņš par pasažiera amatu nekā nezināja, jo tādas ziņas pasažieru sarakstā netiek atzīmētas. Kapteinim cienīgtēvs misters Pīterss varen iepatikās, un viņš ar to ielaidās garu garās sarunās, stāstīja notikumus, aizraujošus atgadījumus no savas dzīves, izvīdams savus teiksmu stāstus ar košiem spēkavārdu pavedieniem, kas patiesi spēja atspirdzināt cilvēku, kurš pieradis pie garlaicīgas, pelēcīgas valodas. Viendien kapteinis noprasīja:

«Vai jūs, Pīters, Bībeli kādreiz lasāt?»

«Nu — jā.»

«Klausoties jūsu atbildē, man šķiet, ka ne pārāk bieži. Bet ķerieties vienreiz pie tā visā nopietnībā un redzēsiet, ka ir vērts. Tikai nezaudējiet pacietību, lasiet vien uz priekšu. Sākumā nekā nesapratī­siet, bet pamazītēm viss sāks noskaidroties, un jūs nelaidīsiet vairs to grāmatu ārā no rokām, ēdis vai neēdis.»

«Esmu dzirdējis, ka tā mēdzot būt.»

«Un tā tik tiešām ir. Nav nevienas grāmatas, kas stāvētu tai līdzi. Tā ir pārākā par visām, Pīters. Tur gan ir daža laba gaužām āķīga vieta, bet nelaidieties vaļā un izprātojiet visu pamatīgi, un, kad būsiet krietni iedziļinājies, viss taps skaidrs kā uz delnas.»

«Vai brīnumi arī, kaptein?»

«Jā, seri Brīnumi arīdzan. Itin visi. Tur, par piemēru, ir tas gabals par Baāla praviešiem. Tas gan māk ievest strupceļā, ko?»

«Jā — ā, īsti nezinu, bet.. .»

«Sakiet atklāti, tas jums nebija saprotams. Nu, es par to nebrīnos. Jums trūka pieredzes to visu izdibināt, tas jūsu prātam bija par grūtu. Vai gribat, lai jums izskaidroju, tad jūs to būšanu izpratlsiet?»

«Es labprāt paklausīšos, ja vien esat ar mieru, kaptein.»

Un kapteinis sāka:

«Darīšu to ar prieku. Pirmkārt, raugiet, arī es lasīju un lasīju, prātoju un prātoju, līdz sāku apjēgt, kādi vecajos Bībeles laikos tie ļaudis īsteni bijuši, un, kad izprātoju, tad vairs nebija nekāda grūtuma. Izdomāju, ka ar Izāku' un Baāla praviešiem lieta bijusi šāda. Tajos senajos laikos sabiedrisko darbinieku vidū bijuši daži varen asi vīri, un viens no tiem bija īzāks. Bija jau Izākam arī savas vainas, nav mans darbs Izāku aizbildināt; viņš visādi vazāja aiz deguna Baāla praviešus, un tas galu galā ir attaisnojams, ja ņem vērā, kā apgājās ar viņu. Nē, es saku tikai vienu: nekāda brīnuma tur nebija, un tagad es jums visu izskaidrošu, lai pats redzat.

Tā nu, raugi, praviešiem sāka klāties arvien plānāk un plānāk, tas ir, Izāka formāta praviešiem. Vietējā sabiedrībā bija četri simti piecdes­mit Baāla praviešu un tikai viens pats prezbiteriānis, tas ir, ja Izāks bija prezbiteriānis, un manim šķiet, ka bija, bet galvot neņemos. Skaidrs, ka Baāla pravieši nogrāba lauvas tiesu. Man domāt, īzāks jutās visai nelāgi, bet viņš bija maktens vīrs un, bez šaubām, nepadevās, un staigāja, pravietodams pa visu zemi, bet tas maz ko līdzēja; ar tādu pārspēku viņš nevarēja mēroties. Drīz vien viņam sāka mākties virsū izmisums; tad viņš domā, līdz visu izdomā — un ko viņš nu dara? Ar slēptiem mājieniem ļauj saprast, ka pretinieki esot tādi un šitādi — var­būt neko īsti noteiktu, tikai paklusām grauj viņu reputāciju. Valodas, zināms, izplatījās un pēdīgi nonāca līdz ķēniņam. Ķēniņš noprasīja Izākam, ko šis īsti ar savām nevalodām gribot sacīt. Izāks atteic: «O, neko īpašu, tikai diezin, vai viņi spētu lūdzoties panākt, lai altāris aizdegas ar uguni no debesīm. Tas jau, majestāt, nav nekas liels, bet vai viņi spēj to izdarīt? Tikai tas man bij prātā.» Ķēniņš visai satraucās, aizgāja pie Baāla praviešiem, un tie itin moži attrauca: ja vien altāris esot gatavs, viņi esot gatavi katrā laikā; ieteica vēl katram gadījumam altāri apdrošināt.

Tā nu otrā rītā visi Izraēļa bērni un viņu vecāki, un vēl liels citu ļaužu bars pulcējās vienkop. Sanāca lielais Baāla praviešu pulks un nostājās vienā pusē, bet Izāks staigāja viens pats šurp un turp gar otru pusi un darīja savu darāmo. Kad tas brīdis pienāca, Izāks rādījās jautrs un mierīgs, teikdams, lai otrējie sākot pirmie. Tie sāka arī — visi četri simti piecdesmit ņēmās ap altāri skaitīt lūgšanas, centās, cik spoži mācēja, un cerēja uz lielām lietām. Skaitīja stundu, skaitīja divas stundas — trīs stundas, un tā līdz pusdienlaikam. Nekā; neizdevās viņiem tas numurs. Viņi, protams, apkaunējās — tāds bars cilvēku visapkārt, kā tur lai nekaunas? Ko tagad darītu augstsirdīgs cilvēks? Izliktos neredzam? Zināms. Bet ko darīja Izāks? Ņēma Baāla pravie­šus uz zoba, kā vien varēja izdomāt. Tincināja: «Jūs runājat pārāk klusu; varbūt jūsu dievs aizmidzis vai, kazi, izgājis pastaigāties; jums vajadzētu pakliegt diktāk.. > tā vai mazliet citādi, īsti vārds vārdā neatminu. Saprotiet, negribu Izāku aizbildināt, nebija jau viņš bez trūkumiem.

Tā nu Baāla pravieši visu pēcpusdienu skaitīja pātarus, skaitīja, cik vien labi prata, taču neizšķīla ne dzirksteli. Beidzot, kad saule laidās uz rietu un mutes viņiem bija kaltin izkaltušas, viņi meta mieru un atkāpās.

Bet ko nu dara Izāks? Iziet priekšā un uzsauc pāris draugiem: «Uzlejiet altārim četras mucas ūdens!» Visi vai mēmi aiz brīnumiem; pretinieki bija skaitījuši pātarus pie sausa altāra, saprotiet, un nenieka nebija panākuši. Odeni uzlēja. Bet Izāks saka: «Lejiet vēl četras mucas!» Un pēc tam: «Vēl četras uzlejiet!» Varat iedomāties — kopā divpadsmit mucu. Ūdens straumēm plūda pār altāri un satecēja pamatīgā dumbrājā krietnas cisternas tilpumā. Man liekas, tik daudz tur, nudien, būs bijis. Daži no {aužu pulka jau grasījās ģērbties ciet un iet projām, jo rēķināja, ka Izāks kļuvis traks. Bet viņi Izāku nepazina. Izāks nometās uz ceļiem un arī sāka skaitīt lūgšanas: viņš tajās pieminēja visus, itin visus: aizlūdza par pagāniem tālās zemēs, par brāļu baznīcām, par zemi un valsti kopumā, par kungiem, kam vara valdībā, noskaitīja visu parasto programmu no sākuma līdz pašām beigām, līdz skatītāji jau bija paguruši un pievērsušies citām domām, un tad piepeši, kad neviens nemanīja, viņš izvelk sērkociņu un uzšvirkstina pie liela kaula, un — pff!— visa tā būšana uzliesmo kā milzu ugunsgrēks! Divpadsmit mucu ūdens? Petrolejas, ser, PETROLEJAS! Tā tas notika.»

«Petrolejas, kaptein?»

«Jā, ser. Tur taču visa zeme piesūkusies ar petroleju. īzāks to zināja. Palasiet vien Bībeli. Neraizējieties par neizprotamajām vietām. Tajās nav nekā neizprotama, ja vien tās labi izprātojat un, kā nākas, izgaismojat. Bībelē katrs pēdējais vārds ir patiess; vajag tikai ar bijāšanu ķerties pie darba un izskaitļot, kā viss darīts.»

Pulksten astoņos trešajā rītā pēc izbraukšanas no Ņujorkas parādī­jās zeme. Kāds pāri saules apmirdzētajiem viļņiem pie apvāršņa bija ieraudzījis tikko samanāmu tumšu svītru vai arī izlikās ieraudzījis, paļaudamies uz savu aso redzi. Pat reverends teicās to redzam, kas gan nebija ticams. Taču vēl neesmu sastapis cilvēku, kam pietiktu morālā spēka atzīt, ka viņš nespēj saredzēt zemi, ja citi apgalvo, ka to redz.

Drīz vien Bermudu salas tika skaidri saredzamas. Tālumā virs ūdens kā iegarens, tumšs blāķis ar lēzeniem pakalniem un ielejām gulēja lielākā sala. Taisni tai klāt netikām, mums vajadzēja sešpadsmit jūdžu attālumā no krasta apbraukt tai apkārt, jo salu apjož virspusē nesaredzams koraļļu rifs. Pēdīgi ieraudzījām vietvietumis peldam bojas un ieslīdējām šaurā kanālā starp tām, «pieveicām» rifu, iekļuvām seklā zilā ūdenī, pēc tam seklā zaļā ūdenī, kam tikai pa virsu ņirbēja sīki vilnīši. Bija situsi augšāmcelšanās stunda: kajītes atdeva savus kritušos. Kas ir šie bālie rēgi stāvajās cepurēs un zīda volānos, skumjā procesijā izniruši uz klāja? Tie ir pasažieri, kas Ņujorkas ostā iedzēra neapstrīda­mās zāles pret jūrasslimību, tad pa vienam vien pazuda un tapa aizmirsti. Bija arī divas trīs sejas, ko līdz šim brīdim vispār neviens vēl nav redzējis. Tā vien gribas pajautāt: «Kur tad jūs uzkāpāt uz kuģa7»