Marks Tvens: Stāstu izlase

Devāmies garā pēcpusdienas pastaigā un itin drīz izpētījām, ka šī koši baltā pilsēta celta no baltiem koraļļu klinšu blokiem. Bermudas ir koraļļu salas, kur koraļļu slāni sedz sešas collas bieza augsnes kārtiņa un katram iedzīvotājam ir pašam savs koraļļu karjers. Ejiet, kurp iedami, un visur redzēsiet kalnu sānos vertikālus nošķēlumus, ko nebojā neviens atlūzums, neviena plaisa, un jūs varbūt iedomāsieties, ka māja šeit izaugusi no zemes, viengabalā izcelta no iedobes. Tā domājot, jūs maldāties. Bet būvmateriāls mājai gan iegūts no kalna. Koraļļu klinti cērt tieši uz leju vajadzīgajā dziļumā — desmit līdz divdesmit pēdu — un izceļ ārā lielus, kantainus blokus. Atskaldīšanai lieto vai nu kaltu divpadsmit līdz piecpadsmit pēdu garā kātā, un to izmanto, kā mēs izmantojam lauzni, vai arī tādu kā ķērnes lāpstiņu, ko lieto, kuļot sviestu. Tik mīksts ir šis materiāls. Tad ar parastu zāģi bloku sazāģē glītos, prāvos ķieģeļos, kas ir divas pēdas gari, pēdu augsti un apmēram sešas collas biezi. Aptuveni mēnesi tos notur skraji sakrautus, lai nocietē; pēc tam sāk celt māju. Māju būvē no šiem ķieģeļiem un apjumj ar collu biezām, lielām koraļļu plātnēm, ar ik nākamo daļēji pārklājot iepriekšējo, lai izveidojas it kā lēzeni terases pakāpieni; arī skursteņi darināti ar koraļļu blokiem un izzāģēti graciozās, dai(ās formās; apakšstāva veranda izbruģēta ar koraļļu klints blokiem; tāpat celiņš uz dārza vārtiem; žogs veidots no masīviem koraļļu paneļiem ar platu virsnojumi un resniem vārtu stabiem, taču visam ar zāģi piešķirts tīkams, iznesīgs vieglums. Pēc tam virsū uzklāj gluda, cieta balsinājuma kārtu īkšķa naga biezumā — žogam, mājai no augšas līdz apakšai, jumtam, skursteņiem — visam; debesīs iznirst saule un apmirdz šo skatu, un jums pienācis brīdis miegt nepieradušās acis ciet, pirms tās apžilbst gluži aklas. Tas ir baltākais no visiem baltumiem, kādus varat iedomāties, un arī visžilbinošākais. Bermudu māja neizskatās pēc marmora celtnes; tās baltums ir daudz intensīvāks; piedevām tās veidolā ir kaut kas glezns, vārdā nenosaucams, kas liedz to noturēt par marmoru. Mēs ilgi vērojām un daudz spriedām, cenzdamies atrast epitetu, kas pareizi raksturotu Bermudu mājas unikālo baltumu, un beidzot uztrāpījām īsto. Tas ir kūku glazūras baltums ar glazūras vieglo, tikko jaušamo vizmu. Marmora baltums salīdzinājumā ar šo ir vienkāršs un neuzkrītošs.

Kad māja ietērpta cietajās apšuvuma bruņās, vairs nav atklājama neviena plaisiņa, neviena šuve, neviena bloku savienojuma vieta no pamatiem līdz pat skursteņa augšmalai; izskatās, it kā ēka būtu izcirsta no viengabala akmens, kurā pēc tam izzāģētas durvis un logi. Balta marmora celtnei ir salts, kapenēm līdzīgs, nedraudzīgs izskats, tā cilvēku nomāc un sasaldē vārdus tam lūpās. Ar Bermudu māju ir pavisam citādi — tās dzīvīgais baltums, uz kura rotājas saules mirdza, uzmundrina, pat uzjautrina. Ja mājai turklāt vēl ir skaistas formas un graciozas kontūras, kādas ir daudzām bermudiešu mājām, tā jūs

savaldzina tik stipri, ka nespējat nolaist no tās skatienu, līdz acis sāk sāpēt. Viens pats no šiem brlnum jaukajiem, skaisti izzāģētajiem skursteņiem — pārāk šķīsts un balts šai grēku pasaulei — ar vienu saules apspīdētu un otru liegā ēnā iegrimušu pusi spēj saistīt apburto skatienu vai veselu stundu. Nezinu nevienu citu zemi, kur var apbrīnot skursteni un mielot acis ap to. Šāda sniegaini balta, puspaslēpusies māja, kas tikai mazliet pavīd caur za|o lapotni, ir viens brīnumjauks skats; un, ja tas jūs pārsteidz pēkšņi, negaidot atklādamies aiz asa lauku ceļa pagrieziena, esmu pārliecināts, ka jūs sajūsmā iekliegsieties.

Kurp vien ejat — lai tas būtu uz laukiem vai pilsētā, visur jūs redzat šīs sniegainās mājas, turklāt visām apkārt kuplo milzums puķu, bet nekur gar sienām nevijas vīnstīgas; tās nespēj pie gludā, cietā balsinājuma pieķerties. Kurp vien ejat — pa pilsētas ielu vai lauku ceļu, starp nelieliem kartupeļu lauciņiem vai gar lepnām kungu mājām, katrā pagriezienā jūs sagaida šie baltie mājokļi, uz kuriem neredz neviena traipiņa. Pats mazākais namiņš ir tikpat nevainojami balts kā vislepnākā savrupmāja. Nekur nav netīrumu, nav nelabas smakas, dubļu, nav cūku laidaru, nolaidības, nekārtības, nekur nav pietrūcis rūpju un kopšanas. Ceļi, ielas, mājokļi, cilvēki, viņu apģērbs — viss, kas veras pretim uz katra soļa, ir spodrs un glīts. Tā ir spodrākā zeme pasaulē. Visspodrākā.

To visu apsverot, neviļus radās jautājums: kur dzīvo trūcīgie? Atbildi neatradām. Tādēļ nolēmām ļaut par šās mīklas atminējumu izstrīdēties nākotnes valstsvīriem.

Kādu tīkamu izbrīnu melnajā Londonā radītu viena šāda mirdzoši balta lauku pils ar brūnajiem logu pārsegiem un palodzēm, ar zaļajiem aizvirtņiem un apstādījumu pārbagātību! Un cik brīnumains pārstei­gums tā būtu arī jebkurā Amerikas pilsētā!

Ceļus Bermudās veido, vispirms izcērtot blīvajā, baltajā koraļļu klintī eju dažu collu dziļumā, bet daudzu pēdu dziļumā tur, kur jāizcērtas cauri pakalnam, pēc tam nogludinot ceļa gultni. Tas ir vienkāršs un viegls process. Koraļļu klints ir graudaina un poraina, ceļa gultne šķiet izveidota no cieta, balta cukura. Ceļš ir tik tīrs un balts, ka vienā ziņā no tā ceļas arī nelabums: saule to jums acīs atstaro tik intensīvi, ka jums visu laiku nāk šķavas. Vecajam kapteinim Tomam Baulingam bija cita bēda. Viņš piebiedrojās mūsu pastaigā, bet ik pa mazam brītiņam nemierīgi tenterēja uz ceļa malu. Beidzot viņš atzinās, sacīdams:

— Traki gan, es, šeku, zelēju tabaku, bet ceļš it tik sasodīti tīrs.

To pēcpusdien mēs nostaigājām vairākas jūdzes neprātīgajā saules, balto ceļu un balto ēku kvēlajā mirdzā. Acis neganti sūrstēja. Pēkšņi glāsmaina, labestīga ēna uzvēdīja vāru vēsumu. Mēs, tīkami pārsteigti, pacēlām acis un ieraudzījām, ka ēnu met milzīgs melns nēģeris, kas gāja garām. Atņēmām viņa militāro sveicienu un mirkli izbaudījām

viņa klātbūtnes radīto vēsumu, pēc tam no jauna ienirām nežēlīgajā baltajā svelmē.

Tumšādainās sievietes, ko pa ceļam sastapām, deva labdienu; bērni tāpat. Nēģeru vīrieši sveicināja militārā modē. To viņi, bez šaubām, patapinājuši no karavīriem; Anglijai šajās salās kopš paaudžu paaudzēm stāv garnizons. Man šķiet, arī jauno vīriešu paradums dižoties ar tieviem spieķīšiem aizgūts no karavīriem, jo tie allaž nēsā spieķus — tiklab Bermudās, kā visos citos plašajos Britānijas valdīju­mos.

Lauku ceļi izlokās un izvijas visburvīgākajos līkumu līkumos, ik jaunā pagriezienā paverot jaunus pārsteigumus: viļņojošas oleandru birzis, kas šķiet ceļamies aiz tālīniem pauguriem kā rieta mākoņi; vietumis uzviļņo piepeša dzīvība un rosme, taču mazliet tālāk tikpat piepeši paveras tumšs meža mijkrēslis un klusums; garām slīd ainas ar baltiem cietokšņiem un signāltorņiem, kas iezīmējas pret debesīm vientuļās kalnu virsotnēs; šur tur pazib uz īsu mirkli notverts un tūliņ pagaisis skats uz mirguļaini zaļu jūru starp zemesragiem; tad atkal meži un vientulība; un drīz vien ceļš bez brīdinājuma apliec jaunu līkumu un atklāj okeāna līci visā tā godībā, izskaistinātu ar daiļi iekrāsotiem krastiem un izrotātu ar cēli slīdošām burām.

Ejiet, pa kuru ceļu iedams, es tomēr droši ņemos apgalvot, ka vairāk par pusjūdzi jūs uz tā nonoturēsieties. Jūsu ceļš ir tieši tāds, kādam ceļam jābūt: gar malām apaudzis ar svešatnīgiem apstādījumiem un puķēm; tas ir ēnains un tīkams vai ari saules apspīdēts un tomēr tīkams; tas jūs ved garām vismājīgākajiem mitekļiem, cauri mežu joslām, kas dažkārt tumst dziļā pakrēslī, dažkārt trīc putnu dziesmās; tas lokās līkumu līkumos, nemitīgi kaut ko solot, turpretī taisnie ceļi atklāj skatienam visu uzreiz un nokauj interesi. Visas šīs īpašības piemīt jūsu ceļam, un tomēr jūs uz tā nenoturēsieties ne pusjūdzes tādēļ vien, ka uz abām pusēm no tā pastāvīgi zarojas nelielas, kārdinošas, noslēpumai­nas takas, un, tā kā ari tās ir līkumiem līkumotas, jūs nespējat pretoties kārdinājumam pamest izraudzīto ceļu, lai izpētītu kādu no tām. Un parasti tiekat pienācīgi atalgots; jaunais ceļš, vezdams uz salas iekšieni, allaž izvērtīsies par vislīkumaināko, vijumis savijušos, bezmērķīgāko un interesantāko ceļu, kādu vien cilvēks spēj iedomāties. Daudzveidī­bas netrūkst. Brīžiem jūs nonākat līdzenumā, kur vienā pusē aizstiep­jas dumbrājs ar desmit pēdu augstiem meldriem, bet otrā — kartupeļu un sīpolu lauki; bet jau aiz nākamās ieloces jūs nokļūstat paugura virsotnē, un jums visapkārt plešas okeāns un salas; tad pēkšņi ceļš ielokās dziļā klinšu cirsmā, un abās pusēs tam slejas trīsdesmit vai četrdesmit pēdu augstas sienas, iezīmētas ar visdīvainākajiem, negaidī­tākajiem slāņojuma rakstiem, parādās ekscentriski veci slāņu izcirtumi, vietumis parotāti ar kādu pārdrošu puķi vai vīnstīgu; un drīz vien ceļš jūs aizved uz jūras krastu, un jūs varat noraudzīties dzidrajā ūdenī, pāris asu dziļumā vērot it kā dimantos dzirkstošo gaismas rotaļu uz klintīm un jūras dibena smiltīm, līdz nogurstat — ja esat tā veidots, ka no tādiem skatiem spējat nogurt.