Marks Tvens - Stāstu izlase

Varat iet pa lauku ceļiem, apcerē iegrimis, netraucēts vērot tīrumus un sētas, jo ne pa vieniem vārtiem negaidot neizbrāzīsies suns, nobiedējot jūs līdz nāvei ar mežonīgām rejām, kaut arī šī ir civilizēta kristīgu ļaužu zeme. Mēs Bermudās redzējām vairāk nekā miljons kaķu, bet attiecībā uz suņiem ļaudis šeit ir ļoti atturīgi. Divus trīs vakarus izstaigājāmies pa salu krustu šķērsu, bet ne reizes mums neuzmācās neviens suns. Cik brīnišķīgi ir nonākt šādā zemē! Kaķi, ja vien saprātīgi sadalīti, nav nekāds traucēklis, tikai, sakrituši kaudzē, gan aizkavē satiksmi.

Kad mēs tajā svētdienas pievakarē sasniedzām ārpilsētu, apstājāmies kādā sētā un lūdzām padzerties. Saimnieks, pusmūža vīrs ar labestīgu vaigu, aicināja mūs piesēst un atpūsties. Viņa cienīgā atnesa krēslus, un mēs sasēdām koku pavēnī durvju priekšā. Misters Smits — viņu nesauca Smits, bet šim vārdam nav nekādas vainas — iztaujāja mūs par mums pašiem, par mūsu zemi, un mēs, bez šaubām, atbildējām viņam visu patiesību un savukārt iztaujājām viņu. Viss ritēja ļoti vienkārši, patīkami un saviesīgi. Un bija kā daždien uz laukiem, jo turpat tuvumā ganījās noenkurota cūka, mazs ēzelītis un vista: katrs ar auklu piesiets aiz kājas, zāļainā vietā. Pēc brīža garām aizslāja sieviete, un, kaut ari viņa gāja, salti klusēdama, tomēr pārsvieda mūsu sarunu citā gultnē. Misters Smits sacīja:

— Vai ievērojāt, ka viņa pat nepaskatījās uz mums? Viņa ir mūsu tuvākā kaimiņiene vienā pusē, un viena cita ģimene dzīvo mums kaimiņos otrā pusē, bet attiecības kļuvušas gaužām vēsas, mēs nesaru­nājamies. Taču šīs trīs ģimenes jau paaudžu paaudzēm dzīvojušas cieši blakus un simt piecdesmit gadu satikušas kā cimds ar roku.

— Tai gan vajadzēja būt lielai nelaimei, kam pietika spēka sagraut tik senu draudzību?

— Tiesa, tas bija drausmīgi, bet līdzēt riekā nevarēja. Viss notika tā: apmēram pirms gada vai mazliet senāk mūsu māju bija nežēlīgi apsēdušas žurkas, un es dibensētā uzstādīju slazdu. Abēji mani kaimiņi bija vareni kaķmīļi, tāpēc es viņus brīdināju par slazdu, jo kaķi šeit allaž klejo pa "naktīm apkārt un varēja iekļūt nepatikšanās, ja es netiktu pabridinajis. Tā nu viņi uz laiciņu savus kaķus ieslodzīja mājā. Bet vai tad jūs nezināt, kādi ir cilvēki — aizmāršīgi un nolaidīgi, un vienu nakti misis Džounsas lepnākais runcis iekūlās slazdā un pagalam bij. No rīta atnāk misis Džounsa ar to mironi rokās, raud un vaimanā, it kā būtu zaudējusi bērnu. Tam kaķim bija vārdā Jelvertons — Hek- tors Dž. Jelvertons, un viņš bija nejēdzīgs vecs ādainis, jēgas no viņa nēbij nē tik, cik vistas kājā gaļas, bet vai tad viņai to varēja iestāstīt? Mierināju viņu, kā vien cilvēks spēj otru mierināt, bet nekas nelīdzēja — man jāsamaksājot. Taču es sacīju, ka netaisos ieguldīt naudu kaķos, un viņa piepūtusies aizgāja, aizstiepdama nelaiķi līdzi. Tā beidzās mūsu saiešanās ar Džounsiem. Misis Džounsa pārgāja uz citu baznīcu un aizvilka visu savu cilti līdzi. Viņa sacīja, ka nepalikšot vienā draudzē ar slepkavniekiem. Un pēc laiciņa pienāca misis Braunas kārta — tā bija viņa, kas nupat pagāja garām. Viņai- piederēja pretīgs dzeltens kaķis, kuru viņa mīlēja ne tikai kā vienu bērnu, bet kā dvīņus; vienu nakti šis pielaikoja slazdu savam kaklam, un tas šim tik labi piegulēja un laikam bija tik tīkams, ka runcis turpat saritinājās un palika guļam. Tāds gals piemeklēja Seru Džonu Boldvinu.

— Vai tam kaķim tā bija vārdā?

— Tā gan. Pie mums kaķiem sadoti tādi vārdi, ka jums būtu nenobrīnlties. Marij (to viņš sievai), kāds bija vārds tam kaķim, kurš pie Hūpera aiz pārskatīšanās izēda muciņu žurkuzāļu, tad slāja uz mājām, bet pa ceļam viņam trāpīja zibens, viņš sāka ģenģerēt, iekrita akā un bija galīgi beigts, pirms viņu no akas izķeksēja?

— Tas bija diakona nēģera Džeksona kaķis. Atceros vairs tikai vārda beigu daļu, tā bij tāda: Turiet-fortu-jo-es-nāku-Džeksons.

— Ko niekus! Tas nebij tas kaķis. Tas izēda veselu bundžu Zeidlica pulvera' un pēc tam gluži kā neprātīgs sadzērās virsū ūdeni. Runāja, ka esot bijis aplam vērtīgs runcis, bet man gan tā nelikās. Lai nu paliek vārdi. Tātad misis Brauna izturējās visai saprātīgi, bet misis Džounsa viņu sakūdīja. Pierunāja viņu iesūdzēt mani tiesā un pieprasīt zaudējuma atlīdzību. Viņa tiešām aizgāja uz tiesu, un viņai pietika pieres pieprasīt septiņarpus šiliņus. Troksnis sacēlās liels. Tiesā saskrēja visi kaimiņi. Citi manā pusē, citi — viņas. Beigās visi tā sagāja matos, ka trīssimt jardu apkārtnē pajuka draudzības, kas bija ilgušas no paaudzes uz paaudzi.

Tiesā es ar vienpadsmit lieciniekiem pierādīju, ka tam kaķim bij riebīgs raksturs, zema izcelšanās un ka salīdzinājumā ar pārējo apkārtnes kaķu līmeni viņš nav bijis ne izbrāķētas pastmarkas vērts; tomēr es prāvu zaudēju. Ko gan es citu varēju gaidīt? Te pastāv caurcaurēm aplama sistēma, kas vienā jaukā dienā novedīs līdz revolūcijai un asinsizliešanai. Viņi, proti, maģistrātam maksā tikai bada algu un tādējādi dod viņam vaļu izspiest no cilvēkiem atalgojumu un izdevumu apmaksu, lai sagrabinātu iztikai. Un kāds ir dabiskais iznākums? Kādēļ viņš nekad — nevienu pašu reizīti necenšas kādu lietu izspriest taisnīgi? Viņš, raug, domā tikai par to, vai klients ir naudīgs. Tā ari šoreiz — visas maksāšanas, visus izdevumus uzkrāva man. Es, paši redzat, varēju samaksāt skaidrā naudā, un viņš gaužām

' Pulveris — dzeramas sodas, vīnskabes un cukura sajaukums putojoša dzēriena izgatavošanai. (Tulk.) labi zināja — ja piespriedīs maksāt misis Braunai, viņam viss būs jāsaņem valūtā.

— Valūtā? Vai tad Bermudām ir sava valūta?

— Kā tad — sīpoli. Un tie stāvēja četrdesmit procentu zem cenas, tālab ka sezona jau bija trīs mēnešus kā beigusies. Tā es prāvu zaudēju. Man vajadzēja par to kaķi samaksāt. Taču visļaunākais bija brēka, ko prāva sacēla. Tika sabojāts tik daudz labu attiecību. Kaimiņi vairs cits ar citu nesarunājās. Misis Brauna bija vienam savam bērnam ielikusi manu vārdu. Bet nu viņa tūdaļ nosauca to citā vārdā. Viņa ir baptiste. Nu, un, kad bērnu pa otram lāgam mērca kristīt, tas noslīka. Sākumā es cerēju, ka pēc kāda laika viņa atkal kļūs ar mani draudzīga, bet bērna noslīkšana, protams, visu sabojāja. Cik daudz sirdēstu un ļaunošanās būtu aiztaupījies, ja viņa būtu to bērnu kristījusi sausā veidā.

Es redzēju, ka viņš runā skaidru patiesību. Lielie uztraukumi, zaudēta uzticēšanās tiesas godīgumam, kad taisnīgi jāizspriež prāva par septiņarpus šiliņiem un vienu kaķi! Tas kaut kā šķita parādām salas «formātu».

Šai mirklī ievērojām, ka simt jardu tālāk pie kādas mājas tiek uzvilkts Anglijas karogs pusmastā. Es pats un mani biedri tūdaļ sākām gudrot, kādas augstas amatpersonas nāve rosinājusi tik liela goda parādīšanu. Tad vienā un tai pašā mirklī mūs trāpīja kā zibens, jo vienlaikus bijām nonākuši pie vienāda secinājuma: gubernators bija aizbraucis uz Angliju; sēru karogs uzvilkts britu admirālim!

Taču tad karogu pamanīja arī misters Smits. Viņš aizkustināts sacīja:

— Tā ir pansija. Laikam aizgājis kādas pansijas viesis.

Pa to laiku pusmastā noplīvoja vēl ducis karogu.

— Skaidrs, kāds no pansionāriem.

— Vai tad šeit pansionārus godina ar karogu, mister Smit?

— Protams — ja viņi ir miruši.

Arī tas apliecināja šās zemess formātu.