Marks Tvens - Stāstu izlase

Mēs redzējām desmitu desmitiem tumšādaino fermeru rokamies pa saviem kartupeļu un sīpolu laukiem, sievas un bērni viņiem palīdzēja, visi, ja acs neviļ, priecīgi un pilnīgi apmierināti. Ne reizes mēs šajā saulainajā salā nesastapām nevienu viru, sievieti vai bērnu, kas izskatītos trūcīgs, neapmierināts vai par kaut ko nobēdājies. Tāda vienmuļība beigu beigās kļuva apnicīga, dažreiz vēl ļaunāk. Skats, ka vesela nācija gozējas apmierinātībā, var cilvēku padarīt traku. Mums likās, ka šajā kopienā kaut kā trūkst — kaut kā nenosakāma, nenotve­rama, bet tomēr trūkst. Pamatīgi apcerējuši, beidzot izdomājām — trūkst klaidoņu. Vajadzētu tos pārcelt šurp, visu baru. Te ir īsti jaunavīga augsne. Jebkurš īstens Amerikas patriots labprāt ziedos biļešu iegādei. Mēs spējam atteikties no veselām šo būtņu armijām, piecietīsim viņu trūkumu savā sabiedrībā un savos vēlēšanu apgabalos; šeit viņi atradis brīnišķīgu klimatu un sastaps labestīgus ļaudis. Kartupeļu un sīpolu te pietiek visiem, būs sirsnīga sagaidīšana pirmajai partijai un elegantas kapavietas otrajai.

Pašlaik cilvēki raka Agrās rozes šķirnes kartupeļus. Vēlāk būs otra raža — šķirnei, ko dēvē par Garnetu. Mēs pērkam viņu kartupeļus (mazumtirdzniecībā) par piecpadsmit dolāriem mucā; šejienes tumš­ādainie fermeri pērk mūsējos pusparvelti un pārtiek no tiem. Havana varētu tikpat izdevīgā veidā ieviest cigāru apmaiņu, ja prastu tiktāl aizdomāties.

Gājām garām kādam ceļmalas veikalam, pie kura bija izlikts uzraksts «Vajadzīgi kartupeļi». Droši vien kāds nejēga svešzemnieks. Viņš taču nevarētu paiet ne trīsdesmit soļu, nesastapis kartupeļus lielā daudzumā.

Vairākos tīrumos patlaban nāca gatavas bultsaknes. Kad pasaulē vēl tik plaši nelietoja ugunsieročus, Bermudās no savām bultsaknēm ik gadu ievāca krietnu peļņu.

Sala nav liela. Vienā vietā tās iekšienē mums pa priekšu brauca kāds vīrs, kura zirdziņš klidzināja soli pa solītim. Ieminējos, ka mums vajadzētu pabraukt viņam garām, bet mūsu kučieris atteica, ka tāda nieka ceļa gabaliņa dēļ neesot vērts. Gaidīju, kas notiks, jo brīnījos, ka mūsējais ir tik pārliecināts. Drīz vien priekšā braucējs patiesi iegriezās sānceļā. Es jautāju:

— Kā jūs zinājāt, ka viņš nogriezīsies?

— Es taču šito vīru pazīstu un^ zinu, kur viņš dzīvo.

Es ironiski apvaicājos, vai viņš varbūt pazīst visus saliniekus; viņš bez izbrīna vienkārši atbildēja, ka pazīstot gan. Tāda atbilde ļauj cilvēkam izveidot nemaldīgu priekšstatu par salas izmēriem.

Sentdžordžas galvenajā viesnīcā meiča ar jauku, nopietnu sejiņu apgalvoja, ka nevarot mūs pabarot ar pusdienām, jo mēs neesot iepriekš pieteikušies, tālab nekas neesot sagatavots. Taču līdz pusdie­nām vēl bija vesela stunda. Mēs uzstājām, viņa nepiekāpās, mēs lūdzām, viņa palika nepielūdzama. Viesnīca nebija gaidījusi tādu pārpludināšanu — divus cilvēkus, un tā vien likās, ka mums būs jābrauc mājās bez pusdienām. Es sacīju, ka nemaz neesam izsalkuši; mums pietiktu ar zivi. Mūsu meitenīte atteica, ka šodien neesot bijis zivju tirgus. Nu situācija jau kļuva nopietna; taču īstā brīdī ienāca pansionārs, kas atbalstīja šo viesnīcu un, kad viņam apstākļi bija apstāstīti, bija gatavs piedalīties. Tā mums sanāca pie galdiņa patīkama patērzēšana par Sentdžordžas galveno rūpniecības nozari — bojātu kuģu remontu; pa to laiku mums atnesa zupu, kurā kaut kas garšoja pēc viņsaules, bet izrādījās, ka tie ir tikai kādas īpašas, traki dzēlīgas šķirnes pipari. Tad galdā tika celta vista, kas bija brīnišķīgi sagatavota, tikai nepareizā veidā. Cepšana nebija īstais paņēmiens, kā to pieveikt. To būtu vajadzējis izlaist caur akmeņu smalcinātāju un tad vārīt līdz mūsu atnākšanai. Mēs, ap to noņemoties, dabūjām krietni pasvīst, tomēr apēšanai tik daudz neiznāca, lai mēs justos kā uzvarētāji. Bet tas nekas; dabūjām kartupeļus un saldu pīrāgu, turklāt patīkami un saviesīgi pavadījām laiku. Pēc tam izklaiņojāmies pa pilsētiņu, kas ir visai neparasta — ar interesantām līkām ieliņām un līkām gatvēm, un šur tur kādu putekļu kripatiņu. Šeit, tāpat kā Hamiltonā, dzīvojamām mājām bija visai īpatnēji veidoti slēģi. Tie nebija divviru, sānos ar eņģēm piestiprināti, bet gan viens plats slēģis, kam eņģes augšmalā — to var pavērt no apakšmalas un nostiprināt, kādā leņķī vien grib atkarībā no saules vai paša vēlēšanās.

Visā salā kalnu nogāzēs redzamas platas, baltas iedobes. Tur zemes kārta nokasīta, koraļļu slānis atklāts un noglazēts ar cieto balsinājumu. Daži no šiem iedobumiem ir ceturtdaļakra lieli, tie uztver lietusūdeni un novada to uz rezervuāriem; aku nav daudz, un arī ūdens tajās maz, bet dabisku strautu un avotu uz salas nav.

Stāsta, ka klimats Bermudās esot maigs un mērens, ka tur nekad neesot ne sniega, ne ledus un cilvēki visu gadu varot staigāt pavasara drānās un justies labi. Mums maijā iegadījās brīnum jauks, īsti vasarīgs laiks ar svelošu sauli, kad varēja tērpties visvieglākajās drēbēs, tomēr visu laiku pūta spirgts vējš, tādēļ karstums nenogurdināja. Četros piecos pēcpusdienā dzīvsudraba stabiņš sāka slīdēt lejup un vajadzēja saģērbties siltāk. Sentdžordžā es no rīta izgāju, apģērbies visplānākajā linu uzvalkā, bet pievakarē nokļuvu mājās ar diviem mēteļiem mugurā. Stāsta, ka naktis tur pastāvīgi esot stindzinoši dzestras. Mums bija līdzi moskītu tīkli, un mācītājs sūdzējās, ka moskīti viņu pagalam nomokot. Bieži vien dzirdēju viņu ar plaukstām sitam iedomātos odus tik dedzīgi, it kā tie patiešām būtu īsti. Maijā Bermudās nav neviena moskīta.

Pirms vairāk nekā septiņdesmit gadiem dzejnieks Tomass Mūrs dažus mēnešus bija pavadījis Bermudās. Viņš tika turp nosūtīts par Admiralitātes reģistratoru. Man nav gluži skaidrs, kādas ir Admiralitā­tes reģistratora funkcijas Bermudās, bet laikam jau viņa pienākums ir turēt kārtībā uzskaiti par visiem tur dzimušajiem admirāļiem. Es vēl painteresēšos. Ar admirāļiem šeit nekāda lielā darba nebija, Mūram apnika, un viņš no šejienes aizbrauca. Tomēr kāda lielā godā turēta relikvija vēl joprojām ir viens no salas lielākajiem dārgumiem. Es nedroši cerēju, ka tas būs bijis kāds kauss, bet visi mani divdesmit divi mēģinājumi aiziet to apskatīt tika aizkavēti. Taču galu galā tas arī nebija diez cik svarīgi, jo vēlāk uzzināju, ka tas nav nekas vairāk kā krēsls.

Bermudās, protams, ir arī «ievērojamas vietas», bet no to apmeklēša­nas var itin viegli izvairīties. Tā salīdzinājumā ar ceļojumiem pa Eiropu ir liela priekšrocība. Bermudās ir īstā vieta, kur nomocītam cilvēkam «atvilgt». Tur nav nekādu satraukumu; šās zemes dziļais miers un klusums ielīst miesā un kaulos, noremdina sirdsapziņu un apmērdē tos neredzamo sīko velniņu leģionus, kas nemitīgi ber sarmu jūsu matos. Diezgan daudz amerikāņu brauc uz šejieni marta pirmajās dienās un uzkavējas, līdz agrais pavasaris pašu mājās savas negantības iztrakojis.

Bermudieši cer drīzumā nodibināt telegrāfa sakarus ar pārējo pasauli. Taču pat tad, kad šis lāsts būs pār viņiem kritis, Bermudās būs jauks zemes stūrītis, kur pavadīt atvaļinājumu, jo apkārtējā jūrā izkaisītas daudzas burvīgas saliņas, kur cilvēks var justies drošs no traucējumiem. Telegrammu iznēsātājam vajadzēs piebraukt ar laivu, un nebūs grūti viņu nogalināt tai brīdī, kad viņš grasīsies izkāpt krastā.

Bijām Bermudās pavadījuši četras dienas — trīs saulainas, dzīvojot pa lauku, un vienu lietainu istabā, juzdamies pievilti, ka nedabūjām jahtu izbraukumam; nu mūsu atvaļinājums ir galā, un mēs no jauna kāpām uz kuģa, lai dotos mājup.