Marks Tvens: Stāstu izlase

Pasažieru vidū bija kāds drausmīgi izkāmējis un vārgs invalīds, kura slimīgais izskats un pacietīgās acis visos modināja draudzīgu interesi un dziļu līdzjūtību. Kad viņš runāja — gan visai reti, viņa balsī skanēja tāds maigums, kas ikvienu klausītāju padarīja par viņa draugu. Ceļojuma otrā vakarā — mēs tobrīd visi sēdējām smēķētāju kajītē — arī viņš mazpamazītēm iesaistījās sarunās. Vārds pa vārdam, un pēc kāda laiciņa viņš sāka runāt par savu dzīvi, un mēs noklausījāmies šādu, gaužām neparastu stāstījumu.

Pēc izskata man var dot sešdesmit gadu un nodomāt, ka esmu precējies, bet pie tā vainīgs vienīgi mans vārgums un manas ciešanas, jo īstenībā esmu vecpuisis un tikai četrdesmit vienu gadu vecs.' Jums droši vien būs grūti noticēt, ka es — vairs tikai ēna — pirms nieka diviem gadiem biju veselīgs un spēcīgs vīrs — īsts spēka mitriķis un atlēts — tomēr tā ir svēta patiesība. Taču vēl ērmotāks nekā šis fakts ir tas, kā es pazaudēju veselību. Es to pazaudēju tālab, ka saltā ziemas naktī palīdzēju nosargāt ar šautenēm piekrautu lādi divsimt jūdžu garā braucienā pa dzelzceļu. Bet arī tā ir patiesība, un es jums visu izstāstīšu.

Esmu no Klīvlendas, Ohaio štatā. Kādā ziemas vakarā pirms diviem gadiem atgriezos mājās, kad jau bija satumsis un plosījās sniega vētra; pirmais, ko atgriezies uzzināju, bija vēsts, ka iepriekšējā dienā nomiris mans labākais puikas dienu draugs un skolasbiedrs Džons B. Hekits un ka ar pēdējiem vārdiem viņš lūdzis, lai es viņa mirstīgās atliekas aizvedot viņa nabaga tēvam un mātei uz Viskonsinu. Biju satriekts un pagalam nobēdājies, bet šis nebija brīdis, kad drīkstēja zaudēt laiku jūtu izplūdos; vajadzēja tūliņ doties ceļā. Paņēmu birku ar adresi: «Diakonam Lēvijam Hekitam Betlēmē, Viskonsinā» un cauri vētras auriem steidzos uz dzelzceļa staciju. Tur nokļuvis, bez pūlēm atradu gareno priedes koka lādi, kā man bija sacīts. Ar pāris nagliņām piesitu kastīti pie lādes un lādi rūpīgi nogādāju bagāžas vagonā, pēc tam iesteidzos bufetē, kur nodrošinājos ar pāris sviestmaizēm un cigāriem. Kad atgriezos, ieraudzīju, ka mana zārka lāde atkal iznesta ārā un ap to rosās jauns puisis ar birku, nagliņām un āmuru rokā! Es biju pārsteigts un sašutis. Viņš sāka naglot klāt birku, bet es skriešus metos uz bagāžas vagonu, pārskaities un sagatavojies pieprasīt paskaidro­jumu. Taču — nekā: mana lāde stāvēja bagāžas vagonā sveika un vesela; neviens to nebija aizticis. (Proti, neradot man ne mazākās aizdomas, bija noticis neiedomājams pārpratums. Es biju licis ienest vagonā ar šautenēm piekrautu lādi, un jauneklis bija atsūtīts uz staciju, lai parūpētos par tās nogādāšanu kādai strēlnieku daļai Peorijā, Ilinoisas štatā, bet viņam lādē bija mans mironis!). Tai pašā mirklī noskanēja konduktora sauciens: «Iekāpt!», es ielēcu preču vagonā un ērti ierīkojos uz spaiņu ķīpas. Vagonā rosīgi rīkojās pavadonis — ga­dus piecdesmit vecs vīps ar vienkāršu, godīgu, labsirdīgu seju, visnotaļ jautrs un varen darbīgs. Kad vilciens jau sāka kustēties, vagonā ielēca vēl viens vīrišķis un novietoja lielu saini ar brangi nostāvējušos, augstvērtīgu Limburgas sieru uz zārka, tas ir, uz plinšu lādes gala. Jāpiebilst, ka tagad es zinu, ka tas bija Limburgas siers, bet toreiz es vēl nekad nebiju nekā dzirdējis par tādu ražojumu, nedz arī man bija nojausma par tā īpašībām. Tā nu mēs traucāmies uz priekšu aukainajā naktī; ārā plosījās neganta vētra, bet man mācās virsū nepārvaramas skumjas, sirds kļuva arvien smagāka, smagāka, smagāka. Vecīgais pavadonis izteica pāris īsu piezīmju par vētru un arktisko aukstumu, ar troksni aizdarīja un aizbultēja bīdāmās durvis, cieši nodrīvēja logu, tad sāka rosīties pa vagonu, piekārtodams mantas, un apmierināts visu laiku klusā balsī un bieži nojaukdams meldiņu dungoja «Dusi, bērniņ, dusi». Pēkšņi jutu, ka saltajā gaisā sāk izplatīties nelāga, uzmācīga smaka. Tas manu prātu nomāca vēl smagāk, jo es to, protams, atvedināju uz savu nabaga nelaiķa draugu. Bija neizsakāmi skumji, ka viņš nu saglabāsies man atmiņā šādā nejēdzīgi sāpīgā veidā, un man kļuva grūti novaldīt asaras. Turklāt tas mani satrauca vecā pavadoņa dēļ, es baidījos, ka arī viņš to var pamanīt. Taču viņš mierīgā garā turpināja dungot un neko neizrādīja; jutos par to viņam pateicīgs. Pateicīgs gan, bet tomēr neomulīgi; un drīz vien es sāku justies ar katru minūti neomulīgāk un neomulīgāk, jo smaka ar katru minūti pieņēmās spēkā, kļuva aizvien uzmācīgāka un grūtāk panesama. Pēdīgi, sakārtojis visu pēc sava prāta, pavadonis salasīja malkas pagales un iekūra krāsniņā pamatīgu uguni. Tas mani satrieca vairāk, nekā vārdos spēju izteikt, jo neizbēgami jutu, ka tas ir aplami darīts. Biju pārliecināts, ka siltumam būs drausmīgs iespaids uz manu nabaga nelaiķa draugu. Tompsons — pavadoni sauca par Tompsonu, kā, naktij tālāk ritot, vēlāk uzzināju, sāka atkal apstaigāt savu vagonu, piedrīvēdams visas plaisas, kādas vien varēja atrast, piebilzdams, ka, vienalga, kāds negaiss trako ārā, viņš gribot, lai mēs justos omulīgi. Es neatbildēju, tomēr man likās, ka viņš nav izraudzījies īsto ceļu. Pa to laiku viņš joprojām savā nodabā dungoja; un krāsniņa pa to laiku nokvēloja arvien karstāka, un vagonā kļuva arvien smacīgāk. Es jutu, ka pamazām nobālu, man sametās gaužām nelaba dūša, bet es cietu klusēdams un nebildu ne vārda. Pēc brīža ievēroju, ka «Dusi, bērniņ, dusi» skan vārgāk; drīz dungošana pārtrūka pavisam un iestājās klusums, kas nekā laba nevēstīja. Dažus mirkļus vēlāk Tompsons ieteicās: ■

«Pū! Kanēli es laikam vis nebūšu šitamajā krāsnī sabāzis!»

Viņš pāris reižu ar troksni ievilka elpu, tad piegāja pie zār —, pie plinšu kastes, mirkli pastāvēja tai galā, kur atradās Limburgas siers, tad atgriezās, apsēdās man blakus un izskatījās pagalam nomākts. Bridi apcerīgi pasēdējis, viņš, ar roku pamādams uz lādes pusi, sacīja: «Jūsu draugs?» «Jā,» es nopūzdamies atteicu. «Laikam krietni nostāvējies, ko?»

Pāris turpmākajās minūtēs vairāk nekas netika runāts, domājām katrs savas domas; tad Tompsons ierunājās klusā, bijīgā balsi:

«Dažreiz nav īsti droši zināms, vai viņi patiesi aizgājuši vai ne … saprotiet, šķietas aizgājuši — miesa silta, locekļi ļengani — un tā, kaut ari jūs domājat, ka viņi aizgājuši, jūs tomēr skaidri vis nezināt. Tā man jau šai pašā vagonā gadījies. Tas patiesi ir briesmīgi, jo jūs nezināt, kurā mirkli viņi sliesies sēdus un sāks uz jums blenzt!» Tad pēc brītiņa, ar elkoni viegli norādīdams uz lādi: «Bet viņš gan neguļ transā! Nē, ser, par viņu es varu galvot!»

Kādu brītiņu sēdējām apcerīgā klusumā, klausīdamies vēja auros un vilciena klaboņā; tad Tompsons dziļā aizkustinājumā sacīja:

«Jā, jā, tas ceļš mums visiem ejams, no tā nevienam neizbēgt. «Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo īsu laiku,» kā Svētos rakstos teikts. Skatieties, no kuras puses gribat, tā ir makten nopietna un barga lieta: nevienam no tā neizbēgt; visiem, itin visiem mums ceļš apakš kājām, katram vienam, kā mēdz teikt. Šodien cilvēks dzīvs un sveiks …» viņš pietrausās kājās, izsita logam vienu rūtīti un uz pāris mirkļiem izbāza degunu ārā, tad atkal apsēdās, bet nu arī es pieslējos un izbāzu degunu ārā, tā mēs pēc tam ik pa brīdim pārmijus turpinājām, un tad: «. .. bet rīt viņš krīt kā zāle laukā, un tās vietas, kas viņu pazinušas, vairs viņu nepazīst — kā daždien Svētajos rakstos teikts. Jā, patiesi, tā ir makten nopietna un barga lieta: bet visiem mums būs jāaiziet, citam agrāk, citam vēlāk, nevienam no tā neizbēgt.» Ilga pauze, tad: «Ar ko t'viņš nomira?» Atteicu, ka nezinu. «Cik ilgi viņš jau ir pagalam?»