Marks Tvens - Stāstu izlase

Vēl viens paraugs bija Smits, kalēja māceklis. Šim lielajam ēzelim netrūka drosmes; pēc dabas viņš bija gauss, bet labu sirdi; viņš varēja ar pliku roku nogāzt zemē saniķojušos zirgu, bet citreiz, pēc mājām sailgojies, rūgti apraudājās. Taču viņam ir viens tāds nopelns, kāda nav nevienam no mums: viņš palika karot un galu galā krita kaujā.

' Son — dēls (angl.).

Un vēl viens — Džo Bauerss, milzīgs lamza, labsirdīgs, linu baltiem matiem, slinks, sentimentāls, nekaitīgs lielībnieks, pēc dabas ņerkstīgs; pieredzējis, nenogurdināms, godkārīgs un brīžam ar patiesi ievērojamu iztēli apveltīts melis, tomēr šai ziņā ne visai veiksmīgs, jo viņam nebija tādam nolūkam nepieciešamās inteliģences un bija trūcis prasmīgas vadības talanta attīstīšanā. Dzīve viņam nebija nekāda jautrā un arī ne vienmēr apmierinoša. Bet kopumā viņš bija lāga vīrs, un visi puiši viņu ļoti labi ieredzēja. Viņu iecēla par seržantu, Stīvensu — par kaprāli.

Ar šiem paraugiem vajadzētu pietikt — tie ir visai raksturīgi. Šāds ganāmpulks devās karot. Ko no tādiem varēja gaidīt? Viņi darīja, ko prata un spēja, bet ko, godīgi runājot, varēja no viņiem gaidīt? Es teiktu — nekā. Un nekā viņi arī nepaveica.

Gaidījām tumšu bezmēness nakti, jo bija nepieciešams ievērot piesardzību un slepenību: tad ap pusnakti pa pāriem no dažādām pusēm zagāmies uz Grifita fermu ārpus pilsētas; no turienes visi kopā kājām devāmies tālāk. Hanibala atrodas Marionas apriņķa galējā dienvidaustrumu stūrī Misisipi upes krastā; mūsu ceļamērķis bija desmit jūdžu attālā Ņūlondonas pilsētiņa Rolza apriņķī.

Pirmā stunda pagāja vienā jautrībā, nieku melšanā un smieklos. Taču ilgi tā nevarēja turpināties. Ieilgušais gājiens sāka likties līdzīgs darbam, tas bija zaudējis rotaļīgo jaukumu, puišiem smagi uzgūla meža klusums un nakts tumsa, un sarunas mazpamazām apsīka, katrs nodevās pats savām domām. Otrās stundas pēdējā pusstundā neviens neuzbilda ne vārda.

Mēs pienācām pie lauku mājas, kas bija būvēta no guļbaļķiem un kur saskaņā ar to, ko bijām dzirdējuši, atradās sargpostenis — pieci Ūnijas kareivji. Laimens pavēlēja apstāties un tur, nokareno zaru tumsas aizsegā, čukstus sāka izklāstīt plānu, kā uzbrukt mājai; to dzirdot, nakts šķita kļūstam vēl tumšāka. Bija pienācis izšķirošs mirklis; mēs pēkšņi saltā atskurbumā sapratām, ka joki beigušies — mēs bijām aci pret aci sastapušies ar īstu karu. Lēmums bija vienprātīgs. Nevilcinādamies un nesvārstīdamies atbildējām: ja Laimens grib iepīties kādā jezgā ar šiem kareivjiem, lai iet laimīgs, be*, ja gaida, ka mēs viņam sekosim, tad dabūs ilgi gaidīt.

Laimens skubināja, pierunāja, lūdzās, mēģināja mūs kaunināt, bet velti. Mēs skaidri zinājām, ko darīsim: apiesim māju no flanga — ar iespējami lielāku līkumu. Un to mēs arī izdarījām.

Devāmies dziļāk mežā, un nekas vairs negāja jēdzīgi: klupām pār saknēm, sapināmies mežvīna stīgās, saskrāpējāmies pret ērkšķiem. Pēdīgi sasniedzām klajāku vietu, kur briesmas vairs nedraudēja, piekusuši un nokarsuši apsēdāmies atpūsties un mazliet apkopt iemanto­tās skrambas un zilumus. Laimens dusmojās, bet visi pārējie bija jautrā omā; mēs bijām flangā apgājuši māju, bijām sekmīgi paveikuši savu pirmo militāro operāciju; mums nebija jākaunas, tieši otrādi — jutā­mies itin lepni. Sākām atkal zirgoties un smieties, pārgājiens no jauna pārvērtās par izpriecu.

Pēc tam vēlreiz sekoja divas stundas ilgs neinteresants gājiens nomāktā klusēšanā; sāka jau svīst gaismiņa, kad ieklamzājām Ņūlon- donā — nobridusies, tulznās noberztām kājām un nelielajā pārgājienā pagalam nomocījušies; visi, izņemot Stīvensu, bijām saīguši un kašķīgi un klusībā nolādējām karu. Savas vecās, sagrabējušās šautenes noli­kām Meksikas kara veterāna pulkveža Rolza šķūnī un tad visi pie viņa paēdām brokastis. Pēc brokastīm viņš mūs aizveda uz attālu pļavu, kur koka paēnā noklausījāmies viņa gaužām vecmodīgo runu, pilnu pulvera smakas un kara slavas, pilnu raibum raibu metaforu, skanīgu īpašības vārdu un pacilātas deklamācijas, kas tajos senajos laikos mūsu tālumnieku kaktā tika uzskatīta par daiļrunību; tad viņš mums lika, ar roku uz Bībeles, nodot uzticības zvērestu Misūri štatam un solījumu padzīt visus iebrucējus no šīs zemes, vienalga, no kurienes tie nāktu un zem kāda karoga soļotu. Tas mūs gaužām apmulsināja, un mēs vairs nesapratām, kurai pusei esam zvērējuši; bet pulkvedi Rolzu, pieredzē­jušo politikāni, kas veikli prata žonglēt ar frāzēm, nemocīja ne mazākās šaubas; viņš ļoti labi zināja, ka iesaistījis mūs cīņā par Dienvidu Konfederācijas lietu. Svinīgo sanāksmi nobeidzot, viņš man apjoza zobenu, ko viņa kaimiņš pulkvedis Brauns bija valkājis pie Buenavistas un Molinodelrejas; to izdarījis, viņš teica vēl otru patētisku runu.

Pēc tam izveidojām kaujas ierindu un nosoļojām vēl četras jūdzes līdz ēnainam, tīkamam mežam plašas, puķēm apaugušas prērijas malā. Tā bija brīnišķīga arēna karam — tādam karam, kādu mēs to iedomā­jāmies.

Izlūkojām mežu pusjūdzes robežās un ieņēmām stabilas pozīcijas, nodrošinot aizmugurē zemus, akmeņainus paugurus un mežu; frontā­lajā daļā burbuļoja dzidra upīte. Puse komandas tūliņ metās izpeldēties, bet pārējie sāka zvejot. Ēzelis ar francisko uzvārdu izdomāja šīm pozīcijām romantisku nosaukumu, bet tas bija pārāk garš, tādēļ puiši to saīsināja un vienkāršoja, nosaucot pozīcijas par Rolza nometni.

Šajā pļavā ļaudis kādreiz agrāk bija nodarbojušies ar kļavu cukura ieguvi. Pussatrunējušās siles, kurās tika savākta sula, vēl joprojām atradās turpat, pieslietas pie kokiem. Garš šķūnis, kas bija piebāzts ar kukurūzu, noderēja bataljonam par kazarmām. Pa kreisi, pusjūdzi tālāk atradās Meisona ferma un dzīvojamā māja, un fermeris bija konfederātiem labvēlīgi noskaņots. Drīz pēc pusdienlaika no visām pusēm sāka nākt kopā fermeri, kas atveda mums zirgus un mūļus, kurus aizdeva lietošanai līdz kara beigām, kam, pēc viņu domām, vajadzēja pienākt pēc mēnešiem trim. Dzīvnieki bija ļoti dažāda auguma, visdažādākajās krāsās un dažādu šķirņu. Lielākā daļa bija jauni, neiejādīti, un neviens no mūsējiem nespēja tiem ilgi noturēties mugurā, jo mēs visi bijām pilsētnieki un ar zirgiem apieties nepratām. Man iegadījās maza auguma mūlis, tomēr tik varen straujš un žiperīgs, ka bez mazākajām grūtībām varēja mani nosviest zemē un darīja to ikreiz, tiklīdz uzrausos tam mugurā. Un kad tas vēl sāka brēkt… kaklu izstiepis, ausis atglaudis un žokļus atplētis tā, ka varēja tam ieskatīties vēderā. Tas bija caurcaurēm nejēdzīgs lops. Ja es to paņēmu aiz iemauktiem un mēģināju aizvest no ganībām, tas gluži vienkārši apsēdās, un neviens to nevarēja izkustināt no vietas. Tomēr gluži ne­zinātājs kara lietās es nebiju un pamazām iemācījos viņam šo spēlīti sa­bojāt, jo savā laikā tiku redzējis vienu otru upes tvaikoni uzsēžamies uz sēkļa un zināju dažu labu paņēmienu, ko ari šāds stūrgalvīgs mūlis bija spiests respektēt. Pie šķūņa atradās aka, es pie iemauktiem piesēju trīsdesmit asis garu virvi un, griezdams akas vinču, pārvedu viņu mājās.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, varu pastāstīt, ka, dažas dienas pavingrinājušies, mēs visi iemācījāmies jāt, kaut arī īsti labi jātnieki no mums neiznāca. Mēs nespējām iemīlēt savus lopiņus; nebijām jau paši tos izraudzījušies, un gandrīz katram no tiem piemita šādi vai tādi nelāga niķi. Vajadzēja, piemēram, Stīvensam tikai mazliet novērst uzmanību, kad zirgs viņu jau bija aiznesis līdz ozoliem, noberzis gar raupjo mizu un izmetis no segliem; Stīvenss vairākkārt sāpīgi apdauzī­jās. Seržanta Bauersa zirgs bija varen liels, slaidām, augstām kājām un izskatījās kā dzelzceļa tilts. Lielais augums viņam deva iespēju aizsniegt ar purnu jebkuru ķermeņa daļu; tādēļ viņš allaž koda Bauersam lielos. Pārgājienos Bauerss saulītē bieži vien iesnaudās, un, tiklīdz zirgs to pamanīja, tas pagrieza galvu atpakaļ un iekoda Bauersam lielā. Bauersa lieli bija vienos zirga kodumu zilumos. Zirgs bija vienīgais, kas spēja Bauersu piespiest lādēties, bet pēc katra kodiena viņš to darīja ikreiz; un katru mīļu reizi, kad Bauerss sāka lādēties, Stīvenss, kuru smīdināja pēdīgais nieks, ņēmās smieties ari par to, lāgiem smiedams tik nevaldīgi, ka pazaudēja līdzsvaru un novēlās no zirga; tad Bauerss, jau tā sāpīgā kodiena saērcināts, smagi saskaitās par Stīvensa smiešanos un sāka lamāt arī viņu; tā šis zirgs kļuva par nebeidzamu ķīviņu cēloni mūsu komandā.