Marks Tvens - Stāstu izlase

Ceļu līdz Ņujorkas karantīnai pieveicām trijās dienās un piecās stundās un būtu varējuši stūrēt tieši uz piestātni pilsētā, ja vien mums būtu bijusi sanitārā atļauja. Taču sanitārās atļaujas pēc septiņiem vakarā vairs neizsniedz, daļēji tādēļ, ka kuģi iespējams apskatīt un maksimāli rūpīgi pārmeklēt vienīgi dienasgaismā, un daļēji tādēļ, ka sanitārie ierēdņi vakara gaisā viegli var saaukstēties. Jūs, protams, varat arī nopirkt sanitāro atļauju, piemaksājot īpaši vēl piecus dolārus, un inspektors pārbaudi izdarīs nākamnedēļ. Mūsu kuģis ar visiem pasažieriem nonīka pazemojošā gūstā visu nakti sīkajam rāpulim, kura uzdevums ir ar modru «inspekciju» pasargāt Ņujorku no sērgām, pašā degungalā. Šis impozantais iestādījums iedvesa visiem svinīgu bijību pret mūsu valdības gādīgo modrību, un dažs labs nodomāja, ka nevienā citā valstī droši vien nepastāv vēl cildenāki labiekārtojumi.

No rīta mēs visi, pirkstgalos pastiepusies, gribējām noskatīties interesanto kuģa pārbaudes ceremoniju. Taču tā mums sagādāja dziļu vilšanos. Sanitārā ierēdņa laiva uz mirkli pieslīdēja pie mūsu kuģa, mūsu ekonoms nolaida lejā likumā pieprasītos trīs dolārus samaksai par sanitāro atļauju, sanitārā ierēdņa palīgs žuburota koka galā uzsniedza mums salocītu papīriņu, un prom viņi bija. «Inspekcija» neilga ne trīspadsmit sekundes.

Sanitārā inspektora amats gadā viņam ienes simttūkstoš dolāru. Viņa pārbaudes sistēma ir ideāla, tādēļ tai nekādi uzlabojumi nav nepieciešami; bet naudas ievākšanas sistēmu, manuprāt, gan varētu uzlabot. Nostāvēt veselu nakti bezdarbībā lielam kuģim nozīmē zaudēt daudz dārgā laika; pasažieriem, kam nakts jānonīkst kopā ar kuģi, rodas tikpat liels zaudējums, turklāt vēl jāpārcieš tāds niknums un sarūgtinājums, ko nespētu mazināt pat skats, ja viņi ieraudzītu uz liekšķeres sanitārā inspektora pelnus. Vai nebūtu daudz labāk un vienkāršāk ļaut kuģim netraucētam iet savu ceļu, bet ar naudu un sanitārajām atļaujām pārmīties reizi gadā pa pastu?

Kad sākās lielie nemieri, Rietumos cilvēki pirmajos mēnešos bija pagalam apjukuši un nedroši svārstījās — vispirms uz vienu, tad uz otru pusi, tad atkal uz citu pusi. Mums bija gaužām grūti atrast pareizo nostāju. Varu minēt šādu piemēru. Tai laikā, kad pienāca vēsts, ka Dienvidkarolīna 1860. gada 20. decembrī izstājusies no Ūnijas, es strādāju par loci uz Misisipi tvaikoņiem. Mans pārinieks — otrais locis — bija ņujorkietis. Viņš stāvēja un krita par Ūniju, tāpat kā es. Bet viņš pret mani izturējās ļoti neiecietīgi; viņa skatījumā mana lojalitāte nebija ņemama par pilnu, jo manam tēvam, raug, piederējuši vergi. Lai kaut kā mazinātu šā drūmā fakta smagumu, es pastāstīju, ka biju dzirdējis tēvu dažus gadus pirms viņa nāves runājam, ka verdzība ir liels ļaunums un viņš atbrīvotu vienīgo nēģeri, kas viņam toreiz piederēja, ja neuzskatītu par netaisnību tādā veidā vēl vairāk satricināt ģimenes jau tā nenozīmīgo īpašumu. Mans biedrs attrauca, ka vēlēšanās vien neesot nekas — katrs varot izlikties, ka grib darīt labu, un turpināja noniecināt manu pieķērību Ūnijai un zākāt manus senčus. Pēc mēneša Misisipi lejtecē valdošais saspringums bija krietni sabiezē­jis, un es kļuvu par dumpinieku; viņš ari. Mēs abi atradāmies Ņūorleānā 26. decembri, kad no Ūnijas izstājās Luiziāna. Viņš savu dumpigumu izkliedza skaļā balsi un pilnā apmērā, bet visiem spēkiem pretojās, kad es gribēju darīt to pašu. Viņš apgalvoja, ka esmu cēlies no sliktiem vecākiem — no tēva, kas gribējis atbrīvot vergus. Nākamajā vasarā viņš vadīja Federācijas armijas lielgaballaivu un atkal pilnā balsī skandināja Ūnijas lozungus, bet es dienēju Konfederācijas armijā. Savā laikā viņš pret parādzīmi bija no manis aizņēmies naudu. Viņš bija viens no godīgākajiem cilvēkiem, kādus jebkad esmu pazinis, bet šoreiz kategoriski atsacījās parādu atdot, jo es esot dumpinieks un vergu īpašnieka dēls.

Tai pašā 1861. gada vasarā pirmais kara vilnis atvēlās līdz Misūri krastiem. Mūsu štatā ielauzās Ūnijas karaspēks. Tas ieņēma Sentluisu, Džefersona barakas un vēl dažus stratēģiski svarīgus punktus. Guberna­tors Kleibs Džeksons izlaida uzsaukumu un aicināja piecdesmit tūkstoš vīru iestāties zemessargos, lai padzītu iebrucējus.

Es patlaban ciemojos Hanibalā, pilsētiņā Marionas apriņķī, kur biju pavadījis bērnību. Kopā ar dažiem draugiem naktī slepus sapulcējā­mies kādā klusā vietā un paši izveidojām kaujinieku vienību. Tomu Laimenu, jaunu puisi, gudru un gaišu galvu, tomēr bez jebkādas pieredzes kara mākslā, ievēlējām par savu kapteini; mani iecēla par otro leitnantu. Pirmā leitnanta mums nebija; nezinu, kādēļ. Tas viss notika tik sen. Sanāca piecpadsmit cilvēku. Paklausot kādam vientie­sim, kas piedalījās organizēšanā, nolēmām saukties par Marionas vieglo kavalēriju. Cik atceros, nevienam nebija nekādu iebildumu pret šādu nosaukumu. Vismaz man ne. Man likās, ka tas skan visai braši. Puisis, kas šo nosaukumu izdomāja, var noderēt par lielisku paraugu tam materiālam, no kāda mēs visi bijām taisīti. Viņš bija jauns nejēga, lādzīgs, labsirdīgs, nenozīmīgs, turklāt romantiķis, kam patika lasīt romānus par bruņiniekiem un dziedāt salkanas mīlas dziesmiņas. Viņam piemita aizkustinoša, lēta nosliece uz aristokrātismu, un viņš dziļi nicināja savu uzvārdu — Denlaps; daļēji nicināja tādēļ, ka tajā novadā šis uzvārds bija gandrīz tikpat parasts kā Smits, bet galvenokārt tādēļ, ka viņa ausīs tas skanēja neciešami plebejiski. Tā nu viņš centās uzvārdu padarīt dižciltīgāku, parakstoties d'Unlap. Tas gan priecēja viņa aci, bet nespēja apmierināt ausi, jo visi, izrunājot jauno uzvārdu, gluži tāpat kā izrunājot veco, uzsvēra pirmo zilbi, nepiešķirot vērību mainītajam uzsvērumam. Tad viņš izdarīja drosmīgāko gājienu, kādu vien var iedomāties, kaut ko tādu, kas dzen tirpas pār muguru, atceroties, cik asi sabiedrībā izturas pret visiem šāda veida viltojumiem un nepelnītiem tīkojumiem: viņš sāka rakstīt savu uzvārdu šādi — d'Un Lap. Pacietīgi viņš panesa visus uzbrukumus, kas šo mākslas darbu apmētāja ar zobgalības dubļiem, uzvārds tika pieņemts, un pat cilvēki, kas viņu pazina no bērna kājas un kam jau četrus gadu desmitus visa Denlapu dzimta bija tik ierasta un zināma kā saule un lietutiņš, tagad sāka uzvārdu izrunāt ar uzsvaru uz pēdējās zilbes. Drosme, kas spēj pacietīgi gaidīt, allaž vainagojas ar uzvaru. Viņš teicās dažās vecās franču hronikās atradis, ka sākotnēji un pareizi uzvārds rakstāms d'Un Lap, un piebilda, ka angļu tulkojumā tas nozīmētu Pītersons: lap latīniski vai grieķiski, viņš sacīja, nozīmējot akmeni vai klinti, kas franciski būtu pierre, citiem vārdiem — Pīters, d' franču valodā norādot izcelšanos: no kā, un — esot viens jeb tas, tātad: d'Un Lap jeb no klints, tas ir, Pītera, tā sakot: viens, kas ir klints dēls — Pītersons 1 . Mūsu zemessaragu draudze nebija diezin cik skolota, un izskaidrojums puišus stipri samulsināja, tādēļ viņi šo turpmāk sauca par Pītersonu Denlapu. Vienā ziņā viņš mums bija noderīgs, jo sagudroja nosaukumus visām mūsu nometnēm un parasti mēdza izdomāt, kā puiši sacīja, «šikus» nosaukumus.

Tas bija viens no mūsējiem. Otrs bija Eds Stīvenss, pilsētiņas juveliera dēls — slaids, glīts, graciozs un tīrīgs kā kaķis; gaišu galvu, izglītots, bet visu uzskatīja par joku. Viņam dzīvē nekas nešķita nopietni ņemams. Pēc viņa domām, šī mūsu militārā ekspedīcija bija tikai parasts pikniks. Jāteic gan, ka apmēram puse mūsējo domāja tāpat — varbūt gan ne apzināti, nē, darīja to pilnīgi neapzināti. Mēs vispār nedomājām; nebijām spējīgi domāt. Pats par sevi varu teikt, ka jirtos bez jēgas priecīgs, ka nu kādu laiku netikšu rauts ārā no gultas pusnaktī vai četros no rīta, lai stātos sardzē, jutos pateicīgs par pārmaiņu, par to, ka nu būs jaunas ainas, jauni piedzīvojumi, jaunas intereses. Tas bija viss, par ko toreiz domāju; sīkumos neiedziļinājos, bet to jau arī divdesmit četru gadu vecumā parasti nedara.