Marks Tvens - Stāstu izlase

Pēc tam iegājām mājā, kur mūs apbēra ar neskaitāmiem jautāju­miem, un drīz vien noskaidrojās, ka mums nav ne jausmas, no kā un kādēļ esam laidušies lapās; vecais saimnieks runāja atklātu valodu un sacīja, ka mēs gan esot ļoti neparasti karotāji un droši vien panākšot, lai karš beidzas paredzētajā laikā, jo nevienam nebūšot pa spēkam segt izdevumus par mums pakaļ dzenoties noplēstajiem apaviem. «Mario­nas vieglā kavalērija»\ Varens nosaukums, dieva vārdsl Viņš gribēja arī zināt, kādēļ mēs neesot nostādījuši sargkareivjus tur, kur ceļš no meža izved prērijā, un kādēļ neesot izsūtījuši izlūkus izpētīt ienaidnieka kustību, izzināt tā spēkus un tā joprojām, bet pa galvu, pa kaklu uz nepamatotu baumu pamata atkāpušies, pametot labas pozīcijas un tā tālāk, un tā tālāk, līdz jutāmies daudz nožēlojamāk nekā sadursmē ar suņiem, kuri mūs vismaz sagaidīja jūsmīgi. Gulēt aizgājām apkaunoti un nospiestā garastāvoklī — visi, izņemot Stīvensu. Stīvenss drīz vien sāka balsī apcerēt Bauersam ietērpu, kas automātiski atklātu kaujās iegūtās brūces pateicīgu skatītāju acīm, bet noslēptu tās skauģiem — at­karībā no apstākļiem; taču Bauerss nebija tādā noskaņojumā, lai to uzklausītu, viņi sakāvās, un pēc tam Stīvensam pašam bija dažas kaujā iegūtas brūces, ko aprūpēt.

Tad drusku pagulējām. Bet izrādījās, ka pēc visa pārciestā mūsu tās nakts pārbaudījumi vēl nebeidzās, jo apmēram pulksten divos naktī izdzirdām gatves galā brīdinājuma saucienu un tam par atbildi suņu kori; nākamajā mirklī visi bija kājās un ārā uzzināt trauksmes cēloni. Trauksmi bija sacēlis jātnieks, kas paziņoja, ka no Hanibalas tuvojoties Ūnijas kareivju bataljons, kam pavēlēts saķert visas mūsējai līdzīgas bandas un pakārt visus, kam vien var sadzīt pēdas, un piebilda, ka mēs nedrīkstot zaudēt ne minūti. Šoreiz arī fermeris Meisons bija ļoti uztraukts. Trakā steigā viņš mūs izvadīja no mājām un iedeva mums par pavadoni vienu no saviem nēģeriem, lai tas parāda, kur apmēram jūdzi attālā gravā paslēpties pašiem un kur nobēdzināt ieročus, kas mūs uzreiz nodošot. Arā neganti lija.

Sākumā gājām pa ceļu, tad pāri akmeņiem nosētām ganībām, kas bija brīnum piemērotas klupšanai; rezultātā visu laiku kāds no mūsējiem ievēlās dub|os, un ikreiz tas, kas klupa, nolādēja karu, visus, kas karu bija sākuši un kam ar to jel kāds sakars, bet visvairāk pats sevi, ka bijis tāds muļķis un ielaidies kara būšanās. Beidzot sasniedzām ar kokiem aizaugušo ieeju gravā, kaut kā ierīkojāmies zem kokiem, no kuriem straumēm tecēja ūdens, un aizsūtījām nēģeri atpakaļ uz mājām. Likās, ka lietus mūs noslīcinās, vēja gaudas un pērkona dārdi padarīs kurlus, bet žilbinošie zibšņi laupīs mums acu gaismu. Tā patiesi bija šaušalīga nakts. Bija pietiekami drausmīgi būt izmirkušam līdz ādai, bet vēl drausmīgāka bija doma, ka cilpa var izbeigt mūsu dzīvi, pirms būs pienācis rīts. Domājot par karu, mums nekad nebija ienākusi prātā iespēja piedzīvot tādu apkaunojošu galu. Tā nolaupīja mūsu karagājie­nam visu romantismu un mūsu sapņus par slavu pārvērta nežēlīgā lietuvēna murgā. Nevienam no mums pat neienāca prātā apšaubīt, ka tāda barbariska pavēle tiešām izdota.

Pēdīgi rītausma tomēr pieveica šo bezgala garo nakti, atnāca nēģeris ar vēstīm, ka trauksme acīmredzot bijusi bez pamata un brokastis drīz būšot galdā. Nomāktība izgaisa kā nebijusi, pasaule atkal bija gaiša un dzīve cerību un solījumu pilna — mēs taču toreiz bijām jauni. Cik sen tas bija! Pagājuši divdesmit četri gadi.

Mūsu filoloģijas bandubērns nokristīja nakts paslēptuvi par Izmi­suma nometni, un neviens pret to ne vārdiņa neiebilda. Meisoni mūs pacienāja ar īstām Misūri laucinieku brokastīm lielā pārpilnībā, un mums tās patiesi bija nepieciešamas: ar karstiem biskvītiem, karstu kviešu karašu, kurai augšējā garoza izrakstīta skaistiem režģu rakstiem, karstiem kukurūzas plācenīšiem, ceptām vistām, speķi, kafiju, pienu un paniņām, un daudz ko citu; visā pasaulē nav iespējams sagatavot tādas brokastis, kādas taisa Dienvidos.

Meisonu fermā nodzīvojām vairākas dienas, un vēl pēc tik daudziem gadiem atmiņas par garlaicību, klusumu un stingumu, kas valdīja šajā pusaizmigušajā fermā, man saglabājušās prātā ar nomā­cošu nāves un sēru noskaņu. Tur nebija nekā, ko darīt, nekā, par ko domāt; dzīve šķita zaudējusi jēgu. Saimes vīrieši visu dienu pavadīja tīrumos; sievietes noņēmās ar saimniecību un nebija manāmas; pilnīgs klusums, izņemot vērpjamā ratiņa nebeidzamo, žēlo dūkšanu kādā tālā istabā, visvienmuļāko skaņu pasaulē, skaņu, kas vairāk nekā jebkura cita liek izjust ilgas pēc mājām un tukšumu dzīvē. Tiklīdz satumsa, visa ģimene gāja pie miera, un, tā kā neviens mūs neuzaicināja ieviest jaunus tikumus, mēs darījām to pašu. Jauniešiem, kas nav raduši likties gultā pirms pusnakts, šīs naktis likās simt gadu garas. Vārtījāmies nomodā — nelaimīgi, nespēdami līdz divpadsmitiem iemigt, klusajā mūžībā gaidīdami nositam pulksteni. Šī nebija pilsētas puišiem piemē­rota vieta. Tādē) vēsts, ka ienaidnieks atkal esot mums uz pēdām, kļuva gandrīz par tādu kā priecas vēsti. Juzdami sevī atdzimstam veco karotāju garu, naski sastājāmies ierindā un devāmies atpakaļ uz Rolza nometni.

Kapteinis Laimens bija ņēmis vērā Meisona vārdus un tagad nostādīja sargkareivjus, pavēlēdams sargāt nometni no pārsteigumiem. Man uzdeva nostādīt posteni ceļa atzarojumā, kas veda uz Haida prēriju. Pienāca tumša, draudīga nakts. Liku seržantam Bauersam doties turp un stāvēt sardzē līdz pusnaktij, un, kā jau biju gaidījis, viņš atteica, ka neiešot. Izmēģinājos pierunāt citus, bet tikpat nesekmīgi. Daži aizbildinājās ar laika apstākļiem, bet pārējie bija pietiekami atklāti, lai atzītos, ka neies, vienalga, kāds laiks. Tagad šādas atbildes liekas dīvainas un neiespējamas, bet toreiz tās nevienu nepārsteidza. Tieši otrādi, tās šķita pilnīgi dabiskas. Misūri štatā bija izveidojies desmitiem šādu nelielu nometņu, kur viss notika uz mata tāpat. Nometnes sastāvēja no jaunekļiem, kuriem kopš dzimšanas bija ieaudzināta stūrgalvīga neatkarība un kuri nezināja, ko nozīmē paklausīt Tomam, Dikam vai Harijam, ar kuriem viņi visu mūžu bijuši pazīstami un dzīvojuši kopā vienā ciematā vai fermā. Ļoti iespējams, ka gluži tas pats norisinājās visos Dienvidos. Džeimss Redpāss izprata šo viedokli un, lai to atbalstītu, pastāsta šādu epizodi. īsu laiku uzturoties Austrumtenesijā, viņam bija gadījies piedzīvot, ka zemes­sargu pulkveža teltī, kamēr viņi runājušies, ienācis liela auguma ierindnieks un sacījis pulkvedim:

— Paklau, Džim, es sadomāju aiziet pāris dienu uz mājām.

— Kālab?

— Nu, tāpat vien, neesmu krietnu strēķi bijis, gribētos apskatīt, kā viņiem tur iet.

— Cik ilgi tu domā palikt?

— Tā — nedēļas divas.

— Nu tad ej ar, tikai nepaliec ilgāk un, ja vari, nāc drīzāk atpakaļ.

Tas bija viss, un zemessargu pulkvedis atsāka sarunu no tās vietas,

kur ierindnieks bija to pārtraucis. Tas viss, protams, notika kara pirmajos mēnešos. Mūsu pusē, Misūri štatā, nometņu pavēlnieks bija brigādes ģenerālis Tomass H. Hariss. Viņš bija mūsu novadnieks, ļoti iemīļots komandieris, bet mēs viņu labi pazinām no tiem laikiem, kad viņš bija vienīgais telegrāfists ar pieticīgu algu mūsu pilsētiņas telegrāfā, kur viņam parasti iznāca nosūtīt vienu telegrammu nedēļā, bet sastrēguma reizēs — divas. Tādēļ, kad viņš pirmoreiz ieradās pie