Marks Tvens - Stāstu izlase

mums un ļoti militārā manierē uzsauca militāru komandu, neviens nejutās pārsteigts par ierindā nostādīto kareivju atsaucīgo atbildi:

— Nu ko tu, Tom Harisl

Tas izklausījās gluži dabiski. Un neviens nekļūdīsies, pieņemdams, ka mēs bijām nekur nederīgs materiāls karam. Tādi neprašas mēs tiešām bijām, tomēr mūsu vidū bija arī puiši, kas vēlāk šo sūro amatu apguva, iemācījās paklausīt kā automāti un kļuva par krietniem karavīriem, izkarojās līdz galam un iemantoja godam nopelnītu slavu. Viens no tiem pašiem puišiem, kas tovakar atteicās stāties sardzē un nosauca mani par ēzeli, ja es uzskatot viņu par muļķi, kurš tik stulbā kārtā pakļausies briesmām, tika apbalvots par drošsirdību vēl tai pašā gadā.

Tonakt es sardzi tomēr nostādīju — gan ne ar pavēli, bet ar diplomātijas palīdzību. Piedabūju Bauersu iet uz sargposteni, apsolo­ties uz sardzes laiku apmainīties dienesta pakāpēm un nostāvēt kopā ar viņu sardzes stundas kā viņa padotais. Nostāvējām divas nejēdzīgas stundas piķa melnā tumsā un lietū, un nekas cits nekuplināja drūmo noskaņojumu kā vienīgi Bauersa vienmuļā verkšķēšana par karu un nejēdzīgo laiku; tad mums sāka klanīties galvas un drīz vien likās, ka nebūs iespējams ilgi noturēties seglos, tādēļ metām pretīgajai nodarbī­bai mieru un, nenogaidījuši sardzes maiņu, atgriezāmies nometnē. Iejājām tur netraucēti, un ienaidnieks būtu varējis izdarīt to pašu, jo neviena sargposteņa nebija. Visi gulēja; pusnaktī nebūtu bijis neviena, ko nosūtīt uz sargposteni, un neviens arī netika sūtīts. Cik atceros, pēc tam mēs vairs nekad nemēģinājām nostādīt sargposteni naktī, toties dienā kāds pastāvīgi stāvēja sardzē.

Tajā nometnē visa komanda naktīs gulēja lielajā šķūnī uz kukurū­zas, un parasti neviena nakts nepagāja bez varena jandāliņa, jo šķūnī mudžēt mudžēja žurkas, tās skraidīja gulētājiem pa augumu un pa seju, visus neganti nokaitinādamas, turklāt šad tad iekožot kādam kājas pirkstā; pirksta īpašnieks lēca augšā, lamājās visizmeklētākajiem vārdiem, kādi vien angļu valodā atrodami, un netēmējot sāka mest kukurūzas vālītes, kur pagadījās. Kukurūzas vālītes bija laba pusķie- ģeļa svarā, un, kam ar tādu trāpīja, tam sāpēja. Trāpītie zēvelēja atpakaļ, un jau pēc piecām minūtēm ikviens bija saķēries ar savu kaimiņu uz dzīvību un nāvi. Tajā šķūnī notika pamatīga asinsizliešana, bet tās arī bija vienīgās asinis, ko es redzēju izlejam, kamēr karoju. Nē, tas nebūs gluži pareizi. Izņemot vienu gadījumu, tās bija vienīgās. Par šo gadījumu tagad pastāstīšu.

Izbailes mūs pārņēma visai bieži. Ik pārdienu izplatījās baumas, ka tuvojas ienaidnieks. Šajās reizēs mēs allaž pārvietojāmies uz citu nometni;, nekad nepalikām tai vietā, kur pašreiz atradāmies. Taču pastāvīgi izrādījās, ka baumas bijušas bez pamata, un beigu beigās pārstājām tās ievērot. Vienu vakaru uz mūsu šķūni tika atsūtīts nēģeris

ar to pašu mūžīgo brīdinājumu, ka tuvumā manīts grozāmies ienaid­nieks. Atteicām, lai grozās vesels. Nolēmām neuzņemties jaunas neērtības, bet palikt uz vietas. Tas bija īsti kaujiniecisks lēmums, un mūsu sirdis iepukstējās straujāk — uz mirkli. Mēs bijām pavadījuši bezbēdīgi jautru vakaru — zirgojušies un dauzījušies kā skolaspuikas, bet tagad pierimām, un drīz vien samākslotie joki un smiekli apklusa pavisam, un neviens vairs neteica ne vārda. Klusēšanā jaudās satrau­kums. Vēl pēc brītiņa sākām justies nemierīgi — iztrūkušies, nobažīju­šies. Bijām apņēmušies palikt, un nu vajadzēja doto vārdu turēt. Nebūtu bijis grūti mūs pārliecināt, ka jāiet projām, bet nevienam nepietika drosmes to ierosināt. Drīz vien tumsā sākās kustība — gan­drīz bez mazākā troksnīša; uz to mūs mudināja visiem kopīgs, bet vārdos neizteikts impulss. Kad kustība aprima, ikviens zināja, ka ne tikai viņš vien klusām līdis uz šķūņa frontālās sienas pusi, lai pieplaktu pie spraugas baļķu starpā. Nē, mēs visi atradāmies tur, un visiem sirds bija sakāpusi kaklā, kad raudzījāmies uz to pusi, kur aiz sulas silēm kājceliņš veda ārā no meža. Stunda bija vēla, un visapkārt valdīja dziļš meža klusums. Aizplīvurotajā mēnesnīcā varēja atšķirt vienīgi priekš­metu vispārējos apveidus. Nebija ilgi, kad izdzirdām neskaidru dunu, un mēs sapratām, ka tā ceļas no zirga vai zirgu pakaviem. Un tūliņ uz meža takas parādījās figūra; tā bija tik neskaidra un nemateriāla, ka to varēja noturēt arī par dūmu strēli. Bet tas bija cilvēks zirga mugurā, un man likās, ka tam seko vēl citi. Es satvēru pirmo tuvāk gadījušos šauteni un izstūmu to pa baļķu spraugu; biju tā pārbijies, ka pats lāgā neapzinājos, ko daru. Kāds uzsauca:— Uguni!— un es nospiedu gaili. Man acīs nošķīda simt uguņu un ausīs nodārdēja simt atbalšu; tad redzēju jātnieku izveļamies no segliem. Pirmā izjūta, kas mani pārņēma, bija priecīgs pārsteigums, un pirmais impulss — jauniem, nepieredzējušiem medniekiem raksturīgā karstā vēlēšanās skriet un sagrābt medījumu. Kāds tikko dzirdami ieteicās:

— Kārtībā — to mēs nolikām! Gaidīsim nākamos.

Bet nākamo nebija. Gaidījām, ausījāmies, taču vairāk neviens netuvojās. Nebija dzirdama ne skaņa, pat lapiņa neiečabējās; visapkārt tikai pilnīgs, baismu pilns klusums, jo baismīgāks tādēļ, ka to piepildīja nakts un miklās zemes smaržas. Tad mēs mulsi izzagāmies ārā un tuvojāmies svešajam. Tai brīdī, kad sasniedzām zemē guļošo, no mākoņiem iznira mēness un mēs redzējām viņu pavisam skaidri. Ieplestām rokām viņš gulēja uz muguras, vaļā muti, krūtis viņam cilājās saraustītā elpā, un visa baltā krekla krūteža bija asinīm nošķiesta. Mani piepeši pārmāca doma, ka esmu slepkava, ka esmu nogalinājis cilvēku, kurš man nekad nav nodarījis nekā ļauna. Nekad mūžā — ne pirms tam, ne vēlāk — neesmu izjutis tik šaušalīgas, ledainas tirpas. Jau nākamajā mirklī biju nometies viņam līdzās zemē, bezspēcīgi glāstīju viņa pieri, un tai brīdī labprāt būtu atdevis visu, pat

savu dzīvību, lai tikai viņš atkal kļūtu tāds, kāds bija pirms piecām minūtēm; un, likās, pārējie puiši visi jutās tāpat; līdzjūtīgā aizrautībā tie līkņāja ap svešo, darīja visu iespējamo, lai viņam palīdzētu, un dažādā veidā izteica savu nožēlu. Viņi vairs nedomāja par ienaidnieku vispār, bet tikai par šo vienīgo, noklīdušo pretinieku. Pēkšņi man likās, ka mirēja dziestošās acis raida uz mani pārmetumu pilnu skatienu, un tai brīdī es vēlējos, kaut viņš labāk būtu mani nodūris, nekā šādi uzlūkojis. It kā pa miegam runājot, viņš kaut ko neskaidri nomurmi­nāja par sievu un bērnu, un es jaunā izmisuma uzplūdā iedomājos: «Tas, ko esmu izdarījis, ar viņu vien nebeidzas, tas skar arī viņus, un viņi, tāpat kā šis cilvēks, man nekad nav nodarījuši nekā ļauna.»

Pēc īsa brītiņa viņš nomira. Viņš bija nogalināts karā, godīgi, pēc kara likumiem, varētu pat sacīt — kritis kaujā, un tomēr pretinieki viņu apraudāja tik patiesās sērās, it kā viņš tiem būtu bijis brālis. Pusstundu puiši nostāvēja, sērodami par kritušo, pārspriezdami traģē­diju visos sīkumos un prātodami, kas viņš varētu būt, vai ir bijis izlūks, un teikdami: ja viss notiktu vēlreiz, viņi nedarītu svešajam nekā ļauna, ja vien viņš neuzbruktu pirmais. Drīz vien noskaidrojās, ka neesmu bijis vienīgais, kas izšāva; vēl bija šāvuši veseli pieci, un nu vaina sanāca pa daļām; es pat izjutu lielu atvieglojumu, jo tas zināmā mērā padarīja panesamāku smagumu, kas man spieda krūtis. Vienā mirklī bija norībējuši seši šāvieni, bet es tai brīdī nebiju pie pilnas saprašanas, un mana pārkairinātā iztēle lika paša šāvienam izklausīties pēc zalves.