Marks Tvens - Stāstu izlase

— Reibērn, aizvediet šo zēnu pie muzikantiem. Es viņu uzņemšu sarakstā par bundzinieku un jums vajadzēs savukārt ņemt viņu savā paspārnē un rūpēties, lai pret viņu izturas labi.

Līdz ar to, protams, attiecības starp posteņa komandieri un jauno bundzinieku izbeidzās; taču nabaga vientuļais puišelis joprojām spieda manu sirdi. Es viņu vēroju, cerēdams, ka viņš atdzīvosies, kļūs sabiedrisks un jautrs; bet pagāja diena pēc dienas, un nekas nemainījās. Ne ar vienu viņš nesadraudzējās; pastāvīgi bija izklaidīgs, it kā domās nogrimis; seja viņam allaž bija skumīga. Vienu rītu Reibērns man palūdza privātu sarunu. "Viņš sacīja:

— Ceru, ser, ka jūs tas neaizvainos, bet jāteic taisnība: muzikanti ir tā nomocīti, ka agrāk vai vēlāk kāds sāks runāt.

— Kas tad viņus tā uztrauc?

— Tas puika, Viklovs, ser. Muzikanti uz viņu tā pārskaitušies, ka jūs to nemaz nespējat iedomāties.

— Turpiniet, turpiniet. Ko tad viņš tādu dara?

— Skaita pātarus.

— Skaita pātarus?

— Jā, ser. Muzikantiem ne brītiņu nav miera no tā puikas dievlūgšanas. Viņš sāk jau no paša rīta; pusdienlaikā — tas pats, un vakaros — ko lai saka, vakaros viņš ņemas kā apsēstsl Gulēt? Dievs žēlīgais, viņi vispār nevar aizmigt: skatuve pieder tam zeņķim, kā mēdz sacīt, un, kad viņš reiz sācis malt savas aizlūgumu dzirnas, neviens nespēj no viņa paglābties ne peles alā. Viņš sāk ar orķestra diriģentu un aizlūdz par to, pēc tam ņem priekšā pirmo taurētāju un aizlūdz par to, tad — basa bundzinieku un aizlūdz; un tā pēc kārtas visus orķestrantus, sarīko tiem veselu izrādi, turklāt dara to tik sirsnīgi, ka jūs it viegli varat nākt uz domām — viņam liekas, ka viņš šai pasaulē ir tikai īslaicīgs viesis un nevarēs laimīgs atgriezties debesīs, ja viņam pa pēdām nesekos vesels pūtēju orķestris, tāpēc viņš tik ļoti rūpējas par muzikantiem, lai tie viņu pavadītu uz turieni ar patriotiskām melodi- jām, kā pieklājas. Jā, ser, nekas nelīdz — pat ja bombardē viņu ar zābakiem; pirmkārt, tur ir tumšs, otrkārt, viņš rīkojas negodīgi: nometas ceļos aiz lielajām bungām; tā nu — vai viņam zēvelē virsū zābakus vai ne, viņam ne silts, ne auksts, viņš pātaro vien tālāk, it kā tie nebūtu zābaki, bet aplausi. Puiši sāk kliegt: «Aizveries!» «Ļauj mums gulēt!» «Šaujiet viņu nost!» «Vācies laukā!» un tamlīdzīgi. Bet kāds no tā labums? Viņš neliekas ne zinītis. Viņš to neņem ļaunā.— Brītiņu klusējis, seržants vēl piebilda:— Un piedevām vēl gatavais vientiesītis; no rīta ceļas augšā, stiepj visus zābakus atpakaļ, izšķiro un noliek katru pāri tur, kur tam jāstāv. Un zābaki uz viņa pusi lidojuši tik bieži, ka viņš pazīst katra orķestranta zābakus un var tos sašķirot aizvērtām acīm.

Vēl pēc klusuma brīža, ko es neuzdrošinājos pārtraukt, Reibērns sacīja:

— Pats briesmīgākais tomēr sākas tikai tad, kad viņš, pātarus pabeidzis, ja vispār kādreiz tiek līdz galam, sāk dziedāt. Nu, jūs jau zināt, kāda viņam ir medaina balstiņa runājot; jūs zināt, ka ar savu balsi viņš pielabinās visniknāko ķēdessuni pamest sargvietu pie durvju sliekšņa un laizīt viņam roku. Bet, ja jūs ticat maniem vārdiem, ser, tas ir tīrais nieks salīdzinājumā ar viņa dziedāšanu. Flautas skaņas ir gatavā čerkstoņa pret tā puikas balsi. Viņš tumsā to izloka tik maigi, burvīgi un dobji, ka liekas — jūs esat nokļuvis debesīs.

— Kāpēc tad sakāt, ka briesmīgi?

— Tur jau tas suns aprakts, ser. Paklausieties tikai, kad viņš dzied

«Kāds es nu — posta, tumsas brālis . . .»

paklausieties to tikai vienu pašu reizīti, tad redzēsiet, vai neizkusīsiet kā sniegs saulītē un vai acīs jums nesakāps miklums! Man nemaz nav svarīgi, ko viņš dzied, itin viss ķeras pie sirds, aizskar visdziļākās stīgas, pašus dzīvības pamatus un katru reizi aizgrābj jūs līdz nemaņai. Paklausieties tikai reiz, kā viņš dzied

Grēka brāli, bēdu brāli, Tu, kas zini trūkties, negaidi, jo rits ir tālu, vai man Tevi lūgties: dēļ mī|uma un sāpju, no debesīm kas kāpj…

un tā joprojām. Tāda dziedāšana katram liek justies kā pēdīgajam draņķim, zvērīgākajam nelietim pasaulē. Un, kad viņš sāk tās ziņģes par mājām, par māti un bērnību, par senām atmiņām un visu, kas zaudēts, par draugiem, kuru vairs nav dzīvajo vidū, jums acīs kā uz bildes parādās viss, ko dzīvē esat mīlējis un zaudējis,— un ir tik skaisti, ir tik debešķīgi to dzirdēt, ser, bet, dieviņ tētīt, tas taču plēš sirdi pušul Un orķestranti — ticiet vai ne — raud visi līdz pēdējam vīram — katrs negantnieks šņurkājas un nemaz nedomā to slēpt; un, pirms esat atjēdzies, tie paši brāļi, kas pirms brīža blieza puikam zābakus virsū, lec augšā no guļvietām, metas visi barā pa tumsu pie viņa, ķeras ap kaklu, noslienā viņu, sauc mīļos vārdos un lūdzas piedošanu. Un,ja šai brīdī nāktu virsū karapulks, kas gribētu tam kucēnam aizskart kaut matiņu, viņi gāztos pretī, lai tur būtu vai vesela armija!

Atkal iestājas klusums.

— Vai tas ir viss?— es jautāju.

— Jā, ser.

— Ak, manu dieniņ. Par ko tad viņi īsti sūdzas? Ko viņi grib panākt?

— Panākt? Apžēlojieties, ser, viņi grib, lai jūs viņam aizliedzat dziedāt.

— Ērmoti. Jūs pats nupat sacījāt, ka viņš dziedot debešķīgi.

— Tieši tādēļ. Pārāk debešķīgi. Neviens mirstīgs cilvēks to nespēj izturēt. Tas tik briesmīgi aizgrābj; tas rauj sirdi no krūtīm laukā; saplosa cilvēku lupatu lēvaros, liek justies tik ļaunam un nelietīgam, ka zemes virsū vairs nav vietas. Tāda dziedāšana cilvēkā rada tik negantu nožēlu, ka nekas vairs neiet pie sirds, ka dzīvē vairs nav nekāda prieka. Un tad tā raudāšana — puiši ik rītu kaunas paskatīties cits citam acīs.

— Jā-ā, dīvains gadījums un pavisam neparasta sūdzība. Viņi tātad nopietni grib, lai dziedāšana tiktu aizliegta?

— Jā, ser, to viņi grib. Viņi negrib prasīt par daudz, kaut gan zināms, vēlētos ari pātaru izbeigšanu vai vismaz panākt, lai tos mazliet apcirptu, taču galvenais ir dziedāšana. Ja varētu dziedāšanu apturēt, viņi domā, ka spētu pātarus pieciest, lai gan arī tie spēj novest cilvēku līdz trakumam. .

Apsolīju seržantam, ka padomāšu, ko iesākt. Tonakt es iezagos muzikantu mītnē un noklausījos. Seržants neko nebija pārspīlējis. Dzirdēju zēna aizlūgumus tumsā; dzirdēju nokaitināto kareivju klaigā­šanu un lamas; dzirdēju zābaku krusu nosvelpjam gaisā un nobūkšķam, atsitoties pret lielajām bungām. Notiekošais mani aizskāra, bet arī uzjautrināja. Taču tad pēc iespaidīga klusuma brīža sākās dziedāšana. Žēlīgā debess, kāda izjūta, kāds burvīgums! Nekas pasaulē nebija tik brīnišķīgs, tik liegs, tik maigs, svēts un aizgrābjošs. Es ilgi neuzkavējos, jo man sāka mākties virsū tādas jūtas, kādas cietokšņa komandierim nepiedien.

Nākamajā dienā izdevu rīkojumu, kas aizliedza dievlūgšanu un dziedāšanu. Pēc tam sekoja trīs četras dienas, kad man visus prātus tā aizņēma uztraukumi par tikko rekrūšu naudu saņēmušiem dezertie­riem, ka ne reizes neatcerējos savu mazo bundzinieku. Bet tad kādu rītu seržants Reibērns atkal klāt un saka:

— Tas zēns uzvedas traki dīvaini, ser.

— Kā?

— Viņš visu laiku raksta, ser.

— Raksta? Ko viņš raksta*—vēstules?

— Nezinu, ser, bet katru brīvo brīdi viņš pavada, izokšķerēdams fortu, klīst apkārt viens pats, un, lai mani nosit, ja viņš nav izložņājis pēdīgo kaktu un caurumu; un ik pa brīdim zīmulis un papīrs rokā, un tikai ņemas kaut ko pierakstīt.