Marks Tvens - Stāstu izlase

Man kļuva ļoti nepatīkami ap dūšu. Gribēju vienkārši pazoboties un nelikties vairs ne zinis, bet šis nebija laiks, kad drīkstēja vienkārši pazoboties par kaut ko, kam piemita kaut niecīgākā aizdomu ēna. Toreiz Ziemeļos mums visapkārt notika tādas lietas, kas brīdināja pastāvīgi būt modriem un aizdomīgiem. Atcerējos būtiski svarīgo faktu, ka zēns bija ieradies no Dienvidiem — no Luiziānas, no visīstākajiem Dienvidiem, un šajā domā pašreizējos apstākļos nebija nekā mierinoša. Un tomēr es sāpīgi pārdzīvoju pavēli, ko devu Reibērnam. Jutos kā tēvs, kas sazvērējies pats savu bērnu likt kaunā un nodarīt tam sāpes. Pieteicu Reibērnam klusēt par visu, nogaidīt un sadabūt kaut ko no zēna pierakstiem, ja vien var to izdarīt tā, ka zēns nekā nemana. Piekodināju neuzsākt neko tādu, kas ļautu zēnam saprast, ka viņš tiek novērots. Piesacīju arī, lai dod viņam brīvu vaļu staigāt, kur grib, bet lai katrā ziņā neuzkrītoši seko, ja zēns iet uz pilsētu.

Nākamajās divās dienās Reibērns vairākkārt ieradās ziņot. Nekādu jaunumu. Zēns joprojām rakstīja, bet, parādoties Reibērnam, papīru ikreiz nevērīgi iebāza kabatā. Divus lāgus viņš, pilsētā būdams, bija aizgājis uz vecu, pamestu stalli, pāris minūšu tur uzkavējies un atkal iznācis ārā. Šos sīkumus nedrīkstēja pamest bez ievērības, nekā laba tie nevēstīja. Biju spiests pats sev atzīties, ka sāku justies visai neomulīgi. Aizgāju uz dzīvokli un aizsūtīju pēc sava vietnieka — inteliģenta un saprātīga virsnieka, ģenerāļa Džeimsa Votsona Veba dēla. Visu uzzinājis, viņš bija pārsteigts un uztraukts. Mēs dzirdēto sīki pārrunā­jām un vienojāmies, ka jāsāk slepena izmeklēšana. Nolēmu to uzņemties pats. Liku mani pamodināt pulksten divos naktī; un jau pēc maza brīža es muzikantu guļamtelpā, uz vēdera līzdams, žagos starp krācošo kareivju rindām uz priekšu. Beidzot sasniedzu sava aizmigušā klaidoņa guļvietu, savācu viņa drēbes un somu un zagšus līdu atpakaļ. Kad nokļuvu savā dzīvoklī, mani tur gaidīja Vebs, kārodams uzzināt rezultātu. Nekavējoties sākām visu pārmeklēt. Drēbes mums sagādāja vilšanos. Kabatā atradām neaprakstītu papīru un zīmuli, vairāk nekā, izņemot savāžamo nazi un šādus tādus niekus, ko zēni mēdz uzskatīt par izciliem dārgumiem. Ar lielām cerībām ķērāmies pie somas. Taču arī tur nebija nekā cita kā vien smags pārmetums mums: mazformāta Bībele, kuras priekšlapā bija ieraksts: «Svešiniek, esi labs pret manu zēnu viņa mātes dēļ».

Es palūkojos uz Vebu, viņš nolaida skatienu; viņš palūkojās uz mani, un arī es novērsu acis. Neviens no mums nerunāja. Es godbijīgi atliku grāmatu atpakaļ vietā. Pēdīgi Vebs piecēlās un, nekā neteicis, aizgāja. Pēc brīža arī es saņēmos izpildīt nepatīkamo uzdevumu līdz galam un aiznesu mantas atpakaļ, kur tām pienācās būt, atkal līzdams uz vēdera tāpat kā pirmāk. Man pat likās, ka tas ir vispiemērotākais pārvietoša­nās veids šai situācijā, kurā biju iekūlies. Jutos no tiesas priecīgs, kad tas bija padarīts.

Nākamajā dienā ap pusdienlaiku Reibērns, kā parasts, ieradās ar ziņojumu. Neļāvu viņam nemaz sākt. Sacīju:

— Izbeigsim šīs muļķības. Mēs taisām bubuli no maza žeņķa, kurā nav vairāk ļaunuma kā dziesmu grāmatā.

Seržants izskatījās pārsteigts un sacīja:

— Bet jūs, ser, zināt, ka es rīkojos pēc jūsu pavēles, un man ir viens aprakstīts papīrs.

— Un kas tur rakstīts? Kā jūs to dabūjāt?

— Es paskatījos pa atslēgas caurumu un redzēju viņu rakstām. Kad domāju, ka viņš būs beidzis, viegli ieklepojos un redzēju, kā viņš papīru saburza un iesviež ugunī, tad sāk skatīties apkārt, vai kāds nav ienācis. Pēc tam viņš itin mierīgi palika sēžam, it kā nekas nebūtu noticis. Tad es iegāju iekšā, laipni sasveicinājos un aizsūtīju viņu kaut kādā uzdevumā. Viņš pat neizskatījās apmulsis un paklausīgi aizgāja. Krāsnī kurējās ogles — tikko iekurta uguns; papīrs bija iekritis patālu,

aiz kāda ogles gabala un nebija redzams; es tomēr to dabūju; te būs. Redziet — gandrīz nemaz nav apsvilis.

Palūkojos uz papīru un izlasīju pāris teikumu. Tad atlaidu seržantu, sacīdams, lai atsūta pie manis Vebu. Pieraksts pilnībā skanēja šādi:

«Trambalas fortā,

Pulkvedi — es kļūdaini esmu atzīmējis triju lielgabalu kalibru sava saraksta beigās. Tie ir astoņpadsmit mārciņu šāviņiem; visu pārējo lielgabalu apraksts ir pareizs. Garnizona sastāvs nav mainījies, izņemot divas uz fronti nosūtāmas kājnieku rotas, kas aizkavēsies šeit — pagai­dām vēl nevaru izdibināt, cik ilgi, bet gan es to drīz uzzināšu. Mēs domājam, ka, visu apsverot, paredzētais jāatliek līdz .. .»

Šajā vietā pieraksts aprāvās — tas būs noticis brīdī, kad Reibērns ieklepojās un pārtrauca rakstītāju. Visas manas labās jūtas pret zēnu, cieņa un žēlums par viņa bēdīgo likteni bija vienā mirklī kā pūstin aizpūsti, redzot šādu aukstasinīgu nelietību.

Bet nebija laika domāt par jūtām. Te bija darbs darāms, darbs, kas prasīja koncentrēšanos un tūlītēju rīcību. Mēs ar Vebu pārrunājām visu krustām šķērsām, iztirzājām pēdējo sīkumu. Vebs sacīja:

— Cik žēl, ka viņš tika pārtraukts! Kaut kas ir jāatliek līdz … līdz kādam laikam jāatliek? Un kas ir šis «kaut kas»? Varbūt mazais dievlūdzējs nelietis būtu to uzrakstījis?

— Jā,— es piekritu,— tas ir zaudējums. Un ko nozīmē vēstulē pieminētie «mēs»? Vai tie ir līdzzinātāji fortā vai ārpusē?

Šis «mēs» bija nepatīkami nozīmīgs. Tomēr pašreiz nebija īstais laiks nodoties minējumiem, tādēļ nospriedām ķerties pie praktiskākiem pasākumiem. Pirmkārt, nolēmām divkāršot sargkareivju skaitu un turēt fortu visstingrākajā uzraudzībā. Otrkārt, apsvērām, vai neva­jadzētu pasaukt Viklovu un piespiest viņu visu izstāstīt; taču tas tomēr nebūtu pārlieku gudri darīts, vispirms jāizmēģina citas metodes. Mums bija jāiegūst vēl kāds no viņa ziņojumiem, tādēļ sākām kalt plānus šai virzienā. Mums radās jauna doma: Viklovs nekad negāja uz pastu — varbūt viņš savu vēstījumu nosūtīšanai izmantoja pamesto stalli? Ataicināju savu uzticības personu — jaunu vācieti uzvārdā Sterns, kas šķitās dzimis slepenpolicists un uzdevu viņam nodarboties ar šo jautājumu. Pēc stundas uzzinājām, ka jaunais Viklovs atkal raksta. Drīz pēc tam saņēmām ziņojumu, ka viņš lūdzis atvaļinājumu, lai aizietu uz pilsētu. Viņš tika uz brīdi aizkavēts, un pa to laiku Sterns aizsteidzās viņam pa priekšu un noslēpās stallī. Pēc laiciņa viņš redzēja Viklovu nesteidzīgi ienākam, palūkojamies visapkārt, tad kaut ko paslēpjam vienā kaktā zem gružiem un tikpat nesteidzīgi izejam.

. Sterns kluptin uzklupa noslēptajam priekšmetam — tā bija vēstule —

un atnesa to mums. Nebija ne uzrunas, ne paraksta. Vēstulē bija atkārtots viss mums jau zināmais, bet tad sekoja turpinājums:

«Mēs domājam, ka vajadzētu nogaidīt, līdz divas minētās rotas aiziet. Ar to gribu teikt, ka tā domājam mēs četri, kas atrodamies šeit; ar pārējiem neesmu runājis, bīstos pievērst uzmanību. Es saku — četri, jo divus esam zaudējuši; tos tūliņ pēc mobilizēšanas nosūtīja ar kuģi uz fronti. Man katrā ziņā vajadzīgi divi cilvēki viņu vietā. Abi aizsūtītie ir brāļi no Trīsdesmitās jūdzes piestātnes. Man ziņojams kaut kas ļoti svarīgs, bet es neuzticos šim ziņu nodošanas veidam, mēģināšu pa otru ceļu. ^

— Mazais neģēlis!?— Vebs iesaucās.— Kurš gan būtu varējis iedo­māties, ka viņš ir spiegs? Bet lai tas paliek; apkoposim atsevišķus datus, ko pašlaik zinām, un paraudzīsimies, kā viss sanāk kopā. Pirmkārt, mūsu vidū ir mums zināms spiegs; otrkārt, ir vēl trīs, kurus nezinām; treškārt, šie spiegi iesūtīti visvienkāršākajā ceļā — kā rekrūši dienes­tam Ūnijas armijā, un divi acīmredzot jau uzņemti un nosūtīti uz fronti; ceturtkārt, spiegiem ir palīgi «ārpusē»— to skaits nav zināms; piektkārt, Viklovam ziņojams kaut kas ļoti svarīgs, ko viņš bīstas uzticēt līdzšinējam «ziņu nodošanas veidam», viņš «izmēģinās otru ceļu». Tāds ir stāvoklis šai brīdī. Vai paņemt Viklovu pie dziesmas un piespiest atzīties? Vai ari notvert cilvēku, kas pievāc stallī noliktās zīmītes, un piespiest viņu runāt? Vai varbūt pagaidām klusēt un censties uzzināt vairāk?