Marks Tvens - Stāstu izlase

Svešais bija civilās drēbēs un neapbruņots. Šejienieši viņu nepazina, un tas arī bija viss, ko mums izdevās par viņu izdibināt. Domas par viņu mani vajāja nakti pēc nakts; nespēju no tām atbrīvoties. Nespēju tās atgaiņāt, pārāk drausmīga likās šīs nevienam nekaitīgās dzīvības bezjēdzīgā iznīcināšana. Šis notikums man kļuva par kara simbolu, par apziņu, ka viss karš nozīmē vienīgi nogalināt nepazīstamus cilvēkus, pret kuriem nejūtu nekāda personiska naida, kuriem citos apstākļos es labprāt palīdzētu, ja tie būtu nokļuvuši grūtībās, un kuri palīdzētu man, ja man palīdzība būtu nepieciešama. Mans karā gājiens bija sabojāts. Man sāka likties, ka neesmu šādiem darbiem īsti piemērots, ka karš domāts vīriem, bet man būtu jāiet strādāt par bērnaukli. Nolēmu izbeigt šo rotaļzaldātiņa dzīvi, kamēr manī atlikušas vēl kaut kādas pašcieņas paliekas. Šīs slimīgās domas mani pagalam nomocīja, par spīti saprāta balsij, jo sirds dziļumos es neticēju, ka esmu svešajam trāpījis. Varbūtības teorija stipri samazināja manas vainas iespēju, jo es taču nepavisam nepratu rīkoties ar ieročiem, man nekad*»nebija izdevies trāpīt tur, kur vēlējos trāpīt, un es zināju, ka tiku darījis, ko mācēju, lai svešajam trāpītu. Tas mani tomēr nespēja nomierināt. Pret slimīgu iztēli nelīdz nekādi pierādījumi.

Manu karavīra gaitu atlikušais laiks pagāja apmēram tā, kā jau pirmāk stāstīju. Mēs vienmuļi nomainījām nometni pēc nometnes,

izēdām tukšas fermeru mājas. Viņiem būtu vajadzējis mūs visus apšaut; bet viņi, tieši otrādi, izturējās pret mums tik viesmīlīgi un sirsnīgi, it kā mēs to būtu pelnījuši. Vienā no šīm nometnēm sastapām Eibu Graimzu, loci no Misisipi augšteces, kurš vēlāk, kļuvis par konfederātu izlūku, iemantoja slavu ar saviem pārdrošajiem varoņdarbiem un neiedomā­jami trakajiem piedzīvojumiem. Viņa un viņa biedru izskats un izturēšanās skaidri rādīja, ka viņi nebija nākuši spēlēt karu, un viņu vēlākie varoņdarbi to apliecināja. Visi viņi bija labi jātnieki, lieliski šāvēji ar revolveriem, tomēr viņu vismīļākais ierocis bija laso. Katram pie jostas bija saritināts šis ierocis, ar kuru viņi prata jebkurā laikā un no jebkura normāla attāluma izraut no segliem jātnieku, kas dzina zirgu pilnos auļos.

Kādā citā nometnē komandieris bija nikns, neizglītots vecs kalējs, tā ap gadu sešdesmit, kurš bija apbruņojis savus divdesmit rekrūšus ar milzīgiem paštaisītiem līkiem nažiem; tie bija abām rokām ceļami, līdzīgi Panamas zemesšauruma indiāņu mačetēm. Bija drausmi noskatī­ties, kādā nopietnībā šie brašuļi vecā fanātiķa virsuzraudzībā vingrinā­jās ar saviem slepkavīgajiem ieročiem cirst uz dzīvību un nāvi.

Pēdējā nometne, uz kuru mēs atkāpāmies, atradās ieplakā Monro apriņķī netālu no Floridas pilsētiņas, kur es esmu dzimis. Šeit mūs viendien brīdināja, ka tuvojas Ūnijas pulkvedis, ko pavada vesels pulks. Tas izklausījās gaužām nopietni. Mūsu puiši pagāja malā apspriesties; pēc brīža atgriezāmies pie citām vienībām un paziņojām, ka jūtamies karā vīlušies un iesim katrs uz savu pusi. Arī pārējie posās, lai kaut kurp atkāptos, un gaidīja vienīgi ģenerāli Tomu Harisu, kam jebkuru brīdi vajadzēja ierasties; viņi mēģināja arī mūs pārliecināt, lai vēl īsu brīdi pagaidām, taču vairums mūsējo teica: nē, mēs esam pieraduši atkāpties, un Toma Harisa palīdzība mums nav nepieciešama, mēs lieliski protam tikt galā paši bez viņa, piedevām ietaupot laiku. Tā apmēram puse no mūsu piecpadsmit cilvēku pulciņa, mani ieskaitot, sēdās zirgiem mugurā un nekavējoties jāja projām; pārējie padevās pierunāšanai un palika — palika līdz kara beigām.

Pēc stundas uz ceļa sastapām ģenerāli Harisu divu vai triju vīru pavadībā — acīmredzot tas bija viņa štābs, kaut gan skaidri to pateikt nevarēja; neviens nebija ģērbies formas tērpā; tolaik mums formas tērpi vēl nebijā nākuši modē. Hariss mums pavēlēja atgriezties, bet mēs atbildējām, ka tuvojas Ūnijas pulkvedis kopā ar veselu pulku, tādēļ mēs esam nolēmuši doties mājup. Viņš gan mazliet paplosījās, bet tas neko nelīdzēja: mūsu apņēmība palika nelokāma. Savu tiesu mēs karā bijām paveikuši — nogalinājuši vienu cilvēku, tātad iznīcinājuši vienu armiju, kaut arī sastāvā nelielu; lai viņš apkauj atlikušos, un karam būs beigas. Jauno, brašo ģenerāli vēlreiz satiku tikai nule pirms gada; tagad viņam bija sirmi mati un sirmas ūsas.

Vēlāk iepazinos ari ar Ūnijas pulkvedi, kura tuvošanās mani aizbiedēja no karalauka un līdz ar to pazudināja Dienvidu svēto lietu,— tas bija ģenerālis Grants. Dažas stundas vēl?'" es būtu viņu ieraudzījis arī toreiz, kad viņš vēl bija tikpat maz pazīstams kā es pats; toreiz, kad ikviens būtu bijis tiesīgs sacīt: «Grants? Uliss S. Grants? Neatceros, ka būtu jau kādreiz šo vārdu dzirdējis.» Tagad šķiet grūti iedomāties, ka ir bijis laiks, kad par šādu piezīmi neviens nebūtu brīnījies, bet tāds laiks bija, un es atrados tikai dažas jūdzes no vietas, kur to varēja izteikt, lai gan devos pretējā virzienā.

1 Saprātīgs cilvēks neaizmetīs šīs manas atmiņas par karu kā gluži nevērtīgu papīru. Tām ir sava vērtība: tā ir godīgi attēlota aina par to, kas notika daudzās, ļoti daudzās zemessargu nometnēs pirmajos kara mēnešos, kad zaļajiem rekrūšiem vēl nebija nekādas jēgas par disciplīnu, kad tiem trūka pieredzējušu vadītāju atbalsta un palīdzības, kad visi apstākļi bija jauni un neierasti, kad visi runāja un tenkoja par pārspīlētām šausmām, kad īstu kauju nenovērtējamā pieredze viņus vēl nebija pārvērtusi no zaķpastalām par kareivjiem. Ja šo agrīno kara dienu aina līdz šim vēl nav attēlota vēsturē, tad jāuzskata, ka vēsture bijusi nepilnīga, jo arī tai ir tur sava likumīga vieta. Šajās pirmo kara dienu nometnēs bija savācams vairāk vielas Bula-Rana darbiem, nekā pats Buls-Rans izmantojis. Un tomēr daudzi zaļknābji drīz vien iemācījās kara amatu un palīdzēja vēlāk izcīnīt lielās kaujas. Arī es būtu kļuvis par karavīru, ja būtu pagaidījis. Lai nu bija kā būdams, zināmu kara mākslu es apguvu: par atkāpšanos uzzināju vairāk nekā tas vīrs, kas atkāpšanos izgudroja.

Centīšos, cik vien labi atceros, pastāstīt to, ko man pastāstīja majors.

1862./63. gada ziemā es komandēju Trambalas fortu — Ņūlondonā, Konektikutā. Var jau būt, ka mūsu dzīve tur nesita tik augstu vilni kā frontē, tomēr zināmā veidā tā bija pietiekami spraiga — mūsu smadze­nes aiz bezdarbības nekalta. Vispirmām kārtām ziemeļnieku vidū nemitīgi klīda noslēpumainas valodas — proti, ka malu malas esot pilnas ar dumpinieku spiegiem, kas gatavojoties uzspert gaisā mūsu fortus, nodedzināt mūsu viesnīcas, iesūtīt mūsu pilsētās ar lipīgu slimību dīgļiem piesātinātas drēbes un tamlīdzīgi. Jūs jau pats to atceraties. Tas viss palīdzēja mums pastāvīgi būt modriem un neļāva iegrimt parastajā garnizona dzīves vienmuļībā. Turklāt pie mums bija rekrūšu iesaukšanas punkts, kas nozīmē, ka mums nebija laika snauduļošanai, sapņošanai un aplamībām. Taču ar visu mūsu modrību piecdesmit procenti vienā dienā mobilizēto rekrūšu mums izslīdēja no rokām un jau pirmajā nakti pazuda. Rekrūšiem piešķirtā alga bija tik liela, ka viņi bez grūtībām varēja samaksāt četrsimt dolāru sargkarei­vim, lai ļauj viņiem izbēgt, un tomēr atlika vēl tik daudz, ka nabadzīgs puisis to varēja uzskatīt par īstu bagātību. Tātad, kā jau teicu, nedzīvojām snaudulīgu dzīvi.