Marks Tvens - Stāstu izlase

Viendien sēdēju viens pats savā kabinetā un rakstīju, kad pie manis ienāca bāls un diezgan noskrandis četrpadsmit vai piecpadsmit gadu vecs zēns, pieklājīgi palocījās un sacīja:

— Man šķiet, ka šeit ir rekrūšu iesaukšanas punkts.

— Jā.

— Vai jūs, ser, mani pierakstīsiet?

— Die's pasarg — nē! Tu, draudziņ, esi par jaunu un augumā par sīku.

Viņa sejā parādījās vilšanās, kas strauji padziļinājās līdz pilnīgam izmisumam. Viņš lēnām pagriezās, it kā grasīdamies iet projām, tad vilcinādamies atkal palūkojās uz mani un ierunājās balsī, kas mani aizkustināja:

— Man nav, kurp iet un visā pasaulē neviena tuvinieka. Ja jūs tomēr mani pierakstītu …

Par to, protams, nevarēja būt ne runas, un es, cik saudzīgi prazdams, to pateicu zēnam. Tad uzaicināju viņu apsēsties pie krāsns un pasildīties, piebilzdams:

— Tev tūliņ jādabū paēst. Esi izsalcis?

Viņš neatbildēja; atbilde arī nemaz nebija vajadzīga: pateicība viņa lielajās, maigajās acīs runāja skaidrāku valodu, nekā to spētu jebkādi vārdi. Viņš apsēdās pie krāsns, un es turpināju rakstīt. Šad tad slepus uzmetu viņam skatienu. Ievēroju, ka viņa drēbes un apavi, lai gan notašķīti un paplīsuši, bija laba materiāla un šuvuma. Tas bija būtisks fakts. Domās es tam vēl pievienoju viņa kluso, labskanīgo balsi, dziļo un skumjo skatienu; izturēšanās un valoda viņam bija kā kungu bērnam.

Taču rakstīdams es arvien dziļāk iegrimu savā darbā un pēc brīža biju puiku pavisam aizmirsis. Neatceros, cik ilgi tā nostrādāju; pēdīgi neviļus pacēlu acis. Zēns sēdēja ar muguru pret mani, taču seja bija pagriezta tā, ka redzēju vienu vaigu, un pa šo vaigu ritēja asaras.

Dievs žēlīgais — es nodomāju — pavisam biju aizmirsis, ka tas nabaga žurkulēns ir izsalcis. Gribēdams savu nevērīgo izturēšanos vērst par labu, sacīju:

— Nāc man līdzi, puis. Paēdīsim abi kopā pusdienas. Esmu šodien viens.

Viņš atkal pateicīgām acīm paraudzījās manī, pār seju viņam pārlija gaiša prieka atblāzma. Pie galda viņš palika stāvam, atbalstījis roku uz krēsla atzveltnes, kamēr es apsēdos, un tikai tad apsēdās pats. Es paņēmu nazi un dakšiņu, tomēr nesāku ēst, jo zēns, galvu noliecis, klusēdams noskaitīja īsu lūgsnu. Manī pamodās tūkstoš jauku atmiņu par mājām un bērnību, un es nopūtos, iedomājoties, cik tālu esmu aizklīdis no reliģijas un tās dziedinošā spēka, no mierinājuma, ieprieci­nājuma un balsta, ko tā spēj dot ievainotai dvēselei.

Maltītes laikā novēroju, ka jaunais Viklovs — pilnā vārdā Roberts Viklovs — zina, kas darāms ar salveti; īsi sakot, redzēju, ka viņš ir labi audzināts zēns, bet nerunāsim par sīkumiem. Viņš bez tam bija vienkāršs un atklāts, ar to iekarodams manu sirdi. Runājām visvairāk par viņu, un man nemaz nenācās grūti uzzināt viņa dzīvesstāstu. Kad viņš teica, ka esot dzimis un audzis Luiziānā, man viņš iepatikās vēl labāk, jo biju kādu laiciņu tur dzīvojis. Es labi pazinu visus Misisipi piekrastes rajonus, biju tos iemīļojis un tik nesen no tiem šķīries, ka mana interese par tiem vēl nebija izgaisusi. Jau vietvārdi vien, kurus viņš pieminēja, skanēja manām ausīm tīkami — tik tīkami, ka es visu laiku virzīju sarunu tā, lai viņš tos pieminētu allaž no jauna. Batonrūža, Plakmina, Donaldsonvila, Sešdesmitās jūdzes piestātne, Bonetkara, Stoklendinga, Karoltona, Tvaikoņu piestātne, Motorlaivu piestātne, Ņūorleāna, Čonpitolas iela, Esplanāde, Labo Bērnu iela, Sentčārlza viesnīca, Tivolisērkla, Šelrouda, Pontčārtreina ezers; jo sevišķi līksmi man kļuva ap sirdi, kad dzirdēju viņu runājam par «R. E. LI», «Načesu», «Eklipsi», «Ģenerāli Kitmenu», «Dunkanu F. Kenneru» un citiem vecajiem, man labi zināmajiem upju tvaikoņiem. Bija gandrīz tik jauki, it kā atkal atrasties tur, kad klausījos šajos nosaukumos un atcerējos visu, kas manā dzīvē ar tiem saistījās. īsumā mazā Viklova stāsts skanēja šadi.

Karam izceļoties, viņš ar savu slimīgo krustmāti un tēvu bija dzīvojis netālu no Batonrūžas lielā, bagatā plantācijā, kas ģimenei piederēja piecdesmit gadu. Tēvs bija Ūnijas piekritējs. Par spīti dažāda veida vajāšanai, viņš no saviem principiem tomēr neatteicās. Pēkšņi kādu nakti nomaskējušies vīri nodedzināja dzīvojamo māju un citas ēkas, un ģimenei vajadzēja glābties aizbēgot. Viņi klīda no vienas vietas uz otru un pilnā mērā iepazina trūkumu, badu un daudz citu grūtumu. Slimīgā krustmāte pēdīgi sagaidīja atpestīšanu: posts un klaiņotāju dzīve viņu nogalināja; viņa nomira klajā laukā kā pēdīgā klaidone, lietū un pērkona dārdos. Drīz pēc tam bruņoti bandīti sagūstīja tēvu; un, kaut arī zēns gauži aizlūdza par tēvu, bandīti to nožņaudza dēla acu priekšā. (To stāstot, zēnam acīs iegailējās drūma uguns, un viņš, it kā runādams pats ar sevi, sacīja: «Ja mani neuzņems armijā, es tomēr atradīšu ceļu — atradīšu ceļu.») Tiklīdz bandīti bija pārliecinājušies, ka tēvs miris, viņi piedraudēja dēlam, ka tam klāsies slikti, ja divdesmit četru stundu laikā nebūs no tā apvidus pazudis. Tonakt viņš aizrāpoja līdz upmalai un noslēpās netālu no kādas plantācijas piestātnes. Pēc brīža piestātnē pieturēja «Dunkans F. Kenners», zēns piepeldēja pie kuģa un paslēpās jollā, ko kuģis vilka tauvā. Pirms rītausmas kuģis sasniedza Stoklendingu, un viņš izmanījās krastā. Nogājis trīs jūdzes Bdz Ņūorleānai, kur Labo Bērnu ielā dzīvoja viņa tēvocis, viņš uz laiciņu bija paglābts. Taču arī tēvocis bija Ūnijas piekritējs un pēc kāda laiciņa nolēma, ka labāk tomēr posties prom no Dienvidiem. Paņēmis jauno Viklovu līdzi, viņš ar kādu burukuģi nokļuva Ņujorkā. Viņi apmetās Astora viesnīcā. Kādu laiku jaunajam Viklovam klājās itin jauki — viņš klaiņoja pa Brodveju un vēroja neierasto dzīvi Ziemeļos, taču drīz vien viss mainījās — turklāt uz ļauno pusi. Tēvocis sākumā bija jautrs, bet tad sāka izskatīties satraukts un izmisis; vēl ļaunāk — viņš kļuva īgns un viegli aizkaiti­nāms; sāka runāt par naudu, ka tā dilstot un klāt nenākot, ka neesot vairs palicis «ne tik daudz, lai pietiktu vienam, kur nu vēl diviem». Un tad vienu rītu tēvocis neatnāca brokastīs — kā ūdenī iekritis. Zēns apvaicājās administratoram, un viņam pateica, ka tēvocis iepriekšējā vakarā samaksājis rēķinu un aizbraucis — laikam uz Bostonu, sacīja administrators, bet skaidri gan nezinot.

Zēns bija pamests gluži viens. Viņš nezināja, ko iesākt, taču nolēma, ka vislabākais būs braukt pakaļ tēvocim un to sameklēt. Viņš aizgāja uz tvaikoņa piestātni; uzzināja, ka ar to naudas mazumiņu, kas kabatā, līdz Vašingtonai netiks; tomēr līdz Ņūlondonai ar to varēja tikt; tā nu viņš samaksāja par braucienu līdz šai ostai, ticēdams, ka laimīgs liktenis pašķirs viņam ceļu tālāk. Trīs dienas un trīs naktis viņš klīda pa Ņūlondonas ielām, šad tad no žēlsirdīgiem cilvēkiem dabūjis kādu kumosu iekost un vietu, kur kādu brīdi nosnausties. Beidzot viņš to vairs nespēja. Bija zudusi gan drosme, gan cerība. Ja viņu pieņemtu dienestā, viņš būtu bezgala pateicīgs; ja viņš neder par kareivi, vai nevarētu kļūt par bundzinieku? O, viņš pūlētos visiem spēkiem, lai kļūtu noderīgs un būtu tik pateicīgsl

Tāds ir jaunā Viklova stāsts, tieši tā, kā viņš man to izstāstīja, izlaižot vienīgi sīkumus. Es teicu:

— Tagad tu esi draugu vidū, manu zēn, beidz raizēties.— Kā viņam iemirdzējās acis! Izsaucu seržantu Džonu Reibērnu — to no Hartfor- das — viņš vēl tagad dzīvo Hartfordā, varbūt jūs viņu pazīstat — un sacīju: