Marks Tvens - Stāstu izlase

Taču atgriezīšos pie stāsta secības — mūsu pirmās pēcpusdienas vecajā cukura ražotnē. Cukura siles mums lieti noderēja zirgu dzirdīšanai un barošanai, un kukurūzas, ko celt zirgiem priekšā, mums netrūka. Es pavēlēju seržantam Stīvensam pabarot manu mūli, bet viņš atteica — ja es iedomājoties, ka viņš esot kļuvis par karavīru, lai auklētu mūli, tad es ļoti drīz atskārtīšot savu kļūdu. Es to uzskatīju par subordinācijas pārkāpumu, bet, tā kā no militārā reglamenta nekā nejēdzu, tad vairāk neuzstāju un norīkoju Smitu, kalēja mācekli, lai pabaro mūli; taču viņš tikai plati atžņieba muti, gluži kā zirgs, kam tiek teikti septiņi gadi, atņirdz zobus, kad tam paceļ augšlūpu un jūs redzat, ka tam ir četrpadsmit. Tad aizgāju pie kapteiņa un noprasīju, vai pēc armijas reglamenta man nepienākas raitnieks. Viņš atbildēja, ka pienākoties gan, bet, tā kā visā vienībā ir tikai viens raitnieks, tad viņš to — Bauersu — paturot savā štābā. Bauerss atcirta, ka viņš nedomā­jot būt neviena štābā, un, ja kāds iedomājoties, ka varēšot viņu piespiest, tad lai tikai pamēģinot vien. Tā nu par to, protams, vairs nevarēja būt ne runas; citas izejas nebija.

Nākamās domstarpības: neviens negribēja vārīt ēst; tas tika uzskatīts par pazemojošu darbu; tā mēs palikām bez pusdienām. Noslaistījāmies visu jauko pēcpusdienu — citi zvilnēja koku paēnā, citi pīpēja no kukurūzas stublājiem izgatavotas pīpes, tērgādami par meitenēm un par karu, citi spēlēja dažādas spēles. Kad pienāca vakariņu laiks, visi bija izbadējušies; šajā grūtajā brīdi komanda tomēr vienprātīgi ķērās pie darba, salasīja malku, sakūra ugunskurus un izvārīja vakariņas. Pēc tam kādu brīdi viss gāja gludi, bet tad izcēlās strīds starp seržantu un kaprāli, jo katrs apgalvoja, ka viņa pakāpe ir augstāka. Neviens īsti nezināja, kura pakāpe augstāka, tādēļ Laimens, glābdams situāciju, piaziņoja, ka abas pakāpes esot vienlīdz augstas. Šāda nejēgu bara komandierim jāsastopas ar daudziem nepatīkamiem gadījumiem un strīdiem, kādi regulārās armijas virsniekiem pat sapņos nerādās. Taču drīz atkal atsākās dziesmas un stāsti, iestājās miers un saskaņa, līdz beidzot vienā šķūņa galā nolīdzinājām kukurūzu un likāmies uz tās gulēt, vispirms piesējuši pie šķūņa durvīm zirgu, lai tas zviegtu, ja kāds mēģinās pie mums iekļūt.' Ik priekšpusdienu notika apmācības jāšanā, bet vēlāk dienā mēs nelielās grupiņās jādelējām kādu jūdzi šurp vai turp, apciemojām fermeru meitas, pavadījām laiku jautri, kā jauniem ļaudīm klājas, ļāvām, lai mūs pacienā ar krietnām pusdienām vai vakariņām, pēc tam jautrā garā un apmierināti atgriezāmies nometnē.

Kādu laiku dienas ritēja burvīgjī bezdarbībā, dzīve bija brlnum jauka, nekas to neaptumšoja. Tad kādu dienu pie mums ieradās vairāki fermeri ar trauksmes vēsti. Klīstot baumas, viņi teica, ka no Haida prērijas puses tuvojoties ienaidnieks. Šī vēsts mūs pārsteidza kā pērkona grāviens un izraisīja vispārēju apjukumu.Tā bija nežēlīga

' Es biju cieši pārliecināts, ka zirgs tur piesiets tieši šādā nolūkā, un skaidri zinu, ka gluži tāpat domāja vismaz vēl viens no mūsējiem, jo toreiz mēs to pārspriedām un apbrīnojām šā pasākuma militāro ģenialitāti; bet, kad pirms trim gadiem es atkal biju Rietumos, misters A. Dž. Faks, viens no mūsu vienības, atzinās, ka tas bijis viņa zirgs un pie šķūņa durvīm piesiets palicis vienīgi viņa aizmāršības dēļ un ļaut viņam to piedēvēt kā atjautīgu izgudrojumu nozīmētu pieņemt nepelnītu atzinību. Lai savus vārdus pierādītu, viņš atgādināja neapstrīdamo faktu, ka pēc tam šis ģeniālais gājiens vairs nekad netika atkārtots. Par to es nekad nebiju padomājis. M. T.

atmoda no tīksmā transa. Taču baumas tā ir palika tikai baumas — nekā noteikta neuzzinājām; savā apjukumā nesapratām, uz kuru pusi atkāpties. Laimens vispār negribēja šādos nedrošos apstākļos atkāpties, bet saprata: ja viņš pieprasīs, lai paliekam, rezultāti būs slikti, jo komanda nebija tādā noskaņojumā, ka būtu ar mieru ļaut kādam patvaļīgi pārkāpt subordināciju. Tādēļ Laimens padevās un sasauca kara sapulci, kas sastāvēja no viņa un mums pārējiem trim virsniekiem; bet nu ierindnieki sacēla tādu brēku par viņu izslēgšanu no sapulces, ka bijām spiesti atļaut viņiem piedalīties, jo viņi jau turpat vien atradās un arī pie runāšanas bija pirmie. Galvenais jautājums skanēja: uz kuru pusi doties? Bet valdīja tāds sajukums, ka neviens nespēja nekā krietna ieteikt. Izņemot Laimenu. Dažos mierīgos vārdos viņš paskaidroja: ja ienaidnieks tuvojas, nākdams pāri Haida prērijai, mūsu ceļš nosprausts skaidri — mēs nekādā ziņā nedrīkstam iet viņiem pretī; jebkurš cits virziens mūs pilnīgi apmierina. Visi uzreiz saprata, cik patiesi un gudri tas teikts, un Laimens dabūja dzirdēt daudz atzinīgu vārdu. Tika nolemts, ka mums jādodas atpakaļ uz Meisona fermu.

Pa to laiku bija satumsis, un, tā kā mēs tiešām nezinājām, cik drīz ienaidnieks varētu būt klāt, tad nešķita prātīgi ņemt līdzi arī zirgus un pārējo mantību. Tādēļ paņēmām vienīgi šautenes un munīciju un nekavēdamies devāmies projām. Ceļš bija ļoti nejauks — paugurains un akmeņains, un tumsa arvien vairāk sabiezēja, līdz pēdīgi sāka līt. Mums klājās gaužām grūti, laužoties tumsā uz priekšu, un drīz vien kādam paslīdēja kāja un tas pakrita, nākamais, pār viņu klupdams, arī novēlās, un pēc tam cits pēc cita visi pārējie; visbeidzot nāca Bauerss, stiepdams pulvera muciņu, un, protams, ari viņš ar visu muciņu iekrita roku un kāju kaudzē, viss mudžeklis nokūleņoja pa slideno nogāzi lejup, līdz gravas dibenā sasniedza strautu; tie, kas bija pagadījušies apakšā, plēsa virs viņiem guļošos aiz matiem, koda un skrāpēja, sakostie un saskrāpētie savukārt koda un skrāpēja pārējiem, kas gadījās tuvāk, un visi vienā balsī sodījās, ka drīzāk nomiršot, nekā vēlreiz iešot karot, ja vien kaut kā izkulšoties no šitā strauta, un iebrucēji viņu labad varot pūt un sapūt, un tēvzeme kopā ar tiem .,. un visādas tamlīdzīgas runas, ko bija drausmīgi noklausīties un pašam runāt līdzi — tādā tumsā un mārkā, kad piedevām jebkuru mirkli varēja uzrasties ienaidnieks.

Pulvera muciņa bija pazudusi, šautenes arī kur kurā; murdoņa un žēlabas neapklusa ne uz mirkli, kamēr kaujas vienība rāpoja pa izrūgušo nogāzi un bradāja pa strautu, meklējot pazaudētās mantas; tā mēs zaudējām daudz laika un, izdzirdot jel kādu troksnīti, elpu aizturējuši, klausījāmies, un mums likās, ka tuvojas ienaidnieks, bet tā varbūt bija tikai govs, jo šņākuļoja kā govs; pēc tam vairs lieki neuzkavējāmies, bet, atstājuši vairākas šautenes dieva ziņā, klumburo- jām uz Meisona fermas pusi, cik vien tumsā ātri spējām. Taču drīz vien mazo graviņu labirintā apmaldījāmies un notērējām daudz laika, līdz atkal tikām uz ceļa, un, kad beidzot sasniedzām Meisona fermas robežas, pulkstenis rādīja jau desmito stundu; bet, pirms paguvām atvērt muti un uzsaukt paroli, pāri žogam ņaukstēdams un skaļi riedams, metās vesels suņu bars, un katrs suns ieķērās tuvākajam kareivim biksēs un sāka stiept to sev līdzi. Mēs nevarējām šaut uz suņiem, neriskējot trāpīt cilvēkiem, ko tie bija sagrābuši; mums atlika vienīgi noraudzīties visērmotākajos kumēdiņos, kādiem līdzīgi laikam otrreiz nebija skatāmi visā Pilsoņu kara laikā. Gaismas, lai to visu noskatītos, pietika pārpārēm, jo visa Meisonu dzimta ar svecēm rokā bija izskrējusi uz lieveņa. Vecais fermeris un viņa dēls atnāca pie mums un bez grūtībām apsauca suņus. Izņemot to, kas bija ieķēries Bauersam biksēs; ar to viņi nespēja tikt galā, jo nezināja īsto kombināciju; tas bija no buldogu cilts, un zobi tam šķita aizcirtušies ar šifrētu patentatslēgu; beidzot viņi tomēr panāca savu, ņemot talkā verdošu ūdeni, no kura savu tiesu dabūja arī Bauerss un prata attiecīgi pateikties. Pītersons Denlaps vēlāk izdomāja varen smalkus nosauku­mus — gan šai sadursmei, gan arī iepriekšējās nakts pārgājienam, bet man tie abi jau sen pagaisuši no atmiņas.