Marks Tvens - Stāstu izlase

dienās; un kaut kas gaužām žēls skan līdzi, kad tagad, astmas mocītajā otrajā bērnībā, izkrīt daža laba nots tajās vietās, kur nabadzītēm izlūzis kāds zobs.

Mēs apmeklējām dievkalpojumu staltajā episkopālajā baznīcā, kur bija sapulcējies cilvēku savi pieci vai seši simti parastajā bermudiešiem raksturīgajā proporcijā — puse balto, puse melno; un visi bija glīti ģērbušies, kā jau to varēja no bermudiešiem gaidīt. Baznīcā skanēja laba mūzika, ko dzirdējām, un droši vien arī sprediķis bija labs, taču draudze visu laiku pamatīgi klepoja, tā ka dzirdami tika vienīgi paši skaļākie argumenti. Kad pēc brīža gājām ārā, noklausījos divu meiču sarunā:

— Paklau, tu taču negribēsi man iestāstīt, ka maksā muitu par cimdiem un mežģīnēm! Es gan maksāju tikai par pārsūtīšanu: saņemu visu starp «Bostonas Ziņotāja» lapām.

Ir cilvēki, kuri ieskata, ka visgrūtākais šai pasaulē esot radīt sievieti, kas sapratis, ka nodarboties ar kontrabandu nav labi, bet ka pilnīgi neiespējams esot radīt sievieti, kas nekļūs par kontrabandisti, vienalga, vai viņai ir iespēja to darīt vai nav. Bet var jau būt, ka tās ir maldīgas domas.

Pastaigādamies izgājām no pilsētas un drīz vien pa vientuļu ceļu, kuru no abām pusēm apjūma lielu ciedru kuplās zarotnes, nokļuvām tālu mežā. Visapkārt nevienas skaņas; valdīja pilnīgs klusums. Un tik tumšs, ka acs spēja atšķirt vienīgi melnas kontūras. Gājām pa šo tuneli aizvien tālāk, īsinādami ceļu ar tērzēšanu.

Patlaban saruna risinājās šādā garā:

— Cik vienkārši, nejūtami kādas zemes sabiedrība un valdība spēj atklāties svešiniekam, radīt tam drošības vai nedrošības sajūtu, bez kuras svešinieks par to īpaši domātu vai uzdotu kādam jautājumus. Sai salā esam pavadījuši pus dienas un redzējuši vienīgi godīgas sejas; esam vērojuši plīvojam Britānijas karogu, kas liecina par centīgu pārvaldi un labu kārtību: un tā mēs, nekā nejautādami, pilnīgā uzticībā, neapbruņoti klīstam pa šo tumšo, nomaļo vietu, kas gandrīz jebkurā citā zemē čumētu un mudžētu no slepkavniekiem un visvisādiem nejauceņiem…

Ššš! Kas tas? Zaglīgi soļi! Klusas balsis! Mums aizraujas elpa, saspiežamies cieši kopā un gaidām. No tumsas izslīd neskaidra ēna un nostājas mums pretī. Ierunājas balss — prasa naudul

— Vienu šiliņu, ja jums nav iebildumu, ser, ziedojiet jaunās metodistu baznīcas būvei.

Labie vārdi! Svētā skaņa! Pateicīgā bijībā mēs ziedojam jaunajai metodistu baznīcai un jūtamies priecīgi, domādami, kāda laime, ka šie mazie tumšādainie svētdienskolas audzēkņi varmācīgi mums neuz­bruka un neatņēma visu, iekams paguvām atjēgties no nevarības, ko bija radījis pirmais izbīlis. Cigāru atblāzmā parakstām ziedojumu listē uzvārdus, kas pieder lielākiem filantropiem, nekā esam mēs, un tad dodamies tālāk tumsā, pārspriezdami: kā lai nosauc valdību, kas atļauj sīkiem, melniem, dievbijīgiem bērneļiem ar ziedojumu listēm aklā tumsā mesties virsū mierīgiem svešzemniekiem un pārbiedēt tos līdz nāvei?

Klaiņojām vairākas stundas un pēdīgi tomēr izmanījāmies apmaldī­ties, kaut arī Bermudās tas prasa īpašu talantu. Man kājās bija jaunas kurpes. Kad izgājām, tām bija septītais lielums, bet nu nebija vairāk par piekto, un ar katru brīdi tās joprojām turpināja rauties aizvien mazākas. Pēc tam es tajās kurpēs nostaigāju vēl divas stundas, pirms sasniedzām mājas. Nešaubos — ja vien es palūgtu — lasītāji justu man līdzi. Daudzi cilvēki nezina, kas ir galvassāpes vai zobusāpes, ari es esmu viens no tādiem; taču ikviens būs divas trīs stundas pastaigājis knapās kurpēs un zina, cik brīnišķīgi ir klusā vietā tās novilkt un redzēt, kā kājas tūkst arvien biezākas, līdz gandrīz aptumšo debesjumu. Reiz, kad vēl biju zaļš, bikls kucēns, uzaicināju vienkāršu, vientiesīgu lauku meiču vienvakaru uz komēdiju. Biju tikai vienu dienu ar viņu pazīstams; man viņa likās dievišķīga; uzāvu savas jaunās kurpes. Pēc pirmās pusstundas viņa sacīja: «Kālab jūs visu laiku kustināt kājas?» Es atjautāju: «Vai es tiešām to darīju?» Savaldījos un sēdēju mierīgi. Pēc nākamās pusstundas viņa apvaicājās: «Kālab jūs uz visu, ko jums saku, atbildat: «Jā, o, jā!» vai: «Ha-ha! Protams, gluži pareizi!», kaut gan tās lielākoties ir pavisam aplamas atbildes?» Es pietvīku un paskaidroju, ka laikam būšu bijis mazliet izklaidīgs. Kad bija apritējusi vēl pusstunda, viņa sacīja: «Kālab, lūdzu, jūs tā smejaties par katru nieku, bet izskatāties tik bēdīgs?» Paskaidroju, ka tā allaž mēdzu darīt, kad iegrimstu pārdomās. Pagāja vēl stunda, un viņa, nopietnām acīm manī raudzīdamās, jautāja: «Kālab jūs visu laiku raudat?» Es paskaid­roju, ka ļoti jocīgas komēdijas man vienmēr izspiež asaras. Pēdīgi cilvēka dabiskās dziņas ņēma virsroku, un es slepus izkāpu no kurpēm. Tā bija kļūda. Atpakaļ uzvilkt es tās vairs nespēju. Vakars bija lietains; uz mūsu pusi negāja neviens omnibuss; un, kad es soļoju uz mājām — pie vienas rokas meitene, otrā rokā kurpes, patiesi biju pelnījis līdzjūtību — īpaši tajos mokpilnajos brīžos, kad vajadzēja iet pa ielas spuldžu apgaismotām vietām. Vispēdīgi mana mežameita noprasīja: «Kur jūsu kurpes?», un es, pielikdams punktu visām aplamībām, ko tovakar biju sarunājis, izteicu pēdējo stulbo piezīmi: «Augstākās sabiedrības cilvēki iet uz teātri bez kurpēm.»

Kara laikā reverends bija kalpojis par armijas mācītāju, un, kamēr mēs maldīdamies meklējām ceļu atpakaļ uz Hamiltonu, viņš pastāstīja, kas atgadījies ar diviem mirstošiem kareivjiem, un notikums man, par spīti sāpošajām kājām, tomēr likās interesants. Viņš stāstīja, ka Potomakās hospitālī uz valdības rēķina tikuši izgatavoti vienkārši priedes koka zārki, tomēr ne vienmēr piegāde spējusi apmierināt pieprasījumu; un tādās reizēs, kad kareivim gadījies nomirt tādā brīdī, kad zārka pie rokas nebijis, viņš aprakts bez zārka. Kādā vēlā vakarā, kad palātā gulējuši divi mirstoši kareivji, ienācis viens vīrs un iestiepis zārku; palātā viņš neziņā apstājies, neprazdams izšķirties, kuram no nabaga puišiem tā vajadzēs pirmajam. Abi dziestošām acīm viņu lūdzot uzlūkojuši, jo parunāt vairs nav spējuši. Tad viens pacēlis no segas apakšas izģindušu roku un pamājis, kam, jādomā, vajadzējis nozīmēt: «Lūdzu, esi cilvēks un pastum to zem manas gultas.» Zārka nesējs tā izdarījis un aizgājis. Laimīgais ieguvējs ar mokām iegrozījies gultā tā, ka ticis ar seju pret otru kareivi, gandrīz vai piepacēlies pussēdus un sācis vaikstīties, it kā gribēdams piešķirt sejai kādu viņam vien zināmu izteiksmi. Pamazām, ar lielu piepūli viņam izdevies stabili un nepārpro­tami piemiegt aci. Tad cietējs nevarīgi atkritis atpakaļ, pārguris, bet laimīgs. Tai brīdī palātā ienācis Nr.2 (zaudējušā kareivja) draugs. Nr.2 pievērsis tam skatienu mēmā lūgumā, kuru draugs drīz vien uztvēris pareizi un, izvilcis zārku no kareivja Nr.l pagultes, pastūmis to zem Nr.2 gultas. Nr.2 centies izpaust savu prieku un pūlējies padot draugam vēl kādu zīmi; arī šoreiz draugs sapratis un pacēlis mirēju sēdus. Tad mirstošais varonis griezis nespodras, bet gavilējošas acis pret Nr.l un sācis ar mokām kustināt rokas; beidzot viņam izdevies pacelt vienu roku līdz sejai, taču roka spēka izsīkumā noslīdējusi atpakaļ; viņš izmēģinājies vēlreiz, bet atkal velti. Viņš atpūties; tad saņēmis visus spēkus un šoreiz pamazām, bet noteikti pacēlis īkšķi līdz degungalam, izpletis izdilušos pirkstus un izlaidis garu. Tādu ainu nav iespējams aizmirst. Unikāla «situācija».