Marks Tvens: Stāstu izlase

Nākamajā rītā, man pat šķita, ka ļoti agri, manā istabā negaidot parādījās baltais zēns — viesmīļa palīgs — un šautin izšāva vienu vienīgu vārdu:

— Brokastis!

Tas bija daudzējādā ziņā ievērojams puika. Gadus vienpadsmit vecs; modrām, vērīgām, melnām acīm; ašām kustībām; nekad ne mazākās vilcināšanās, ne mazākās nenoteiktības; viņa sejā, uzvedībā, valodā jautās militāra precizitāte, gluži apbrīnojama tādam mazam vīriņam; liekus vārdus viņš netērēja; atbilde vienmēr sekoja jautājumam tik ātri un bija tik īsa, ka drīzāk šķita jautājuma sastāvdaļa, nevis atbilde uz to. Stāvēdams pie galda ar mušu vēdekli rokā, sastindzis, taisni nostiepies, ar dzelžainu stingrību vaigā, viņš izskatījās pēc statujas līdz brīdim, kad atklāja viesa sejā kādu vēlēšanos; nekavējoties metās to izpildīt un tūliņ atkal pārvērtās par statuju. Ja viņu sūtīja pēc kaut kā uz virtuvi, viņš militāri aizsoļoja līdz durvīm, bet, ticis laukā, tūliņ metās lēkšiem.

— Brokastis!

Nolēmu vēlreiz papūlēties, lai piedabūtu šo radījumu pie runāšanas:

— Vai tu cienīgtēvu pamodināji vai…

— Jā, ser!

— Vai vēl ir agrs vai…

— Astoņi trīsdesmit piecasl

— Vai tev vienam pašam jāaptek mājas solis, vai tev nav kāds …

— Nēģeru meitene!

— Vai uz šīs salas ir tikai viena draudze vai…

— Astoņas!

— Vai lielā baznīca ir draudzes baznīca vai …

— Mierinājuma lūgšanu nams!

— Vai ar nodokļiem apliek vēlēšanu apgabala, draudzes vai pilsē­tas …

— Nezinu!

Iekams paguvu palauzīt galvu, lai izdomātu vēl kādu jautājumu, viņš jau bija lejā un aizlēkšoja pa virtuves pagalmu. Ar galvu pa priekšu viņš uz vēdera bija nošļūcis pa kāpņu margām. Nemēģināju viņu vairs izaicināt uz sarunām. Sarunāšanās iespējas pamatelements viņam nebija šūpulī ielikts: viņa atbildes bija tik galīgas un precīzas, ka neatstāja ne mazākās šaubas — saruna pabeigta. Man liekas, šajā zēnā slēpjas vai nu liela vīra, vai nelieša dīglis — atkarībā no apstākļiem; bet viņu taisās padarīt par namdari. Tā nu reiz pasaule neprot izmantot lielākās iespējas.

Sajā un nākamajā dienā mēs vizinājāmies pa salu un aizbraucām uz Sentdžordžas pilsētiņu, kas atrodas jūdzes piecpacsmit vai divdesmit no galvaspilsētas. Tādi cieti, lieliski braucamie ceļi kā šeit ārpus Eiropas nekur citur nav sastopami. Mūs veda jauns, saprātīgs nēģeru puisis, kas vienlaikus bija ari mūsu gids. Izbraucot no pilsētas, redzējām piecas kalnu kāpostu palmas (traks nosaukums!) augam taisnā rindā vienādā atstatumā citu no citas. Tie gan nebija vislielākie un visgarākie koki, kādus esmu redzējis, taču visstaltākie un majestātis­kākie. Brīvā dabā laikam neviena audze nav varējusi tik veiksmīgi sacensties ar kolonādi. Visi koki ir vienāda garuma — apmēram sešdesmit pēdu; to stumbri ir it kā no pelēka granīta un, augšup tiecoties, sasmailinās ļoti pakāpeniski un harmoniski; stumbros nav neviena zara, izauguma vai bojājuma, un to segums nemaz neizskatās pēc mizas, drīzāk tas līdzinās gan apstrādātam, bet nepulētam granītam. Līdz piecdesmit pēdu augstumam stumbrs pakāpeniski noSmailējas; ap šo vietu koka miza sāk līdzināties ar pelēku diegu cieši notītai spolei vai virpai. Augstāk stumbrs izplešas zaros, pasniecoties vēl pēdas sešas augšup; lapotnes cilindrs ir koši, sulīgi zaļš un v izskatās ievīstīts kā kukurūzas zaļā vālīte. No tā plaši izplešas platas palmas lapas, arī zaļas. Parasti palmas nosliecas no vertikāles, to stumbrs ieliecas, bet šajā staltajā rindā svērtenis nevienam kokam nespētu konstatēt ne mazāko noslieci; tie slejas taisni kā Bālbekas kolonnas; tiem piemīt šo kolonnu grācija un cēlums; mēnesnīcā, mijkrēslī vai ari tad, ja tiem noņemt; lapotni, tie izskatītos gluži kā Bālbekas kolonāde.

Putni, ko mums gadījās šai zemē sastapt, bija ļoti droši; pat tik bikla būtne kā paipala mierīgi knābājās pa zāli, kamēr mēs to vērojām un aprunājām. Mazu kanāriju dzimtas putniņu vajadzēja izkustināt no vietas ar pātagkāta galu, un arī tad tas palēca tikai pāris soļu tālāk. Stāsta, ka pat tramīgā blusa Bermudās esot droša, sadraudzīga un, uzticēdamās un nekā ļauna nebīdamās, ļaujot, lai to noķer un papaijā. Teiktais jāpieņem ar atlaidi, jo šajos nostāstos, bez šaubām, ir krietna tiesa tukšas lielības. Sanfrancisko iedzīvotāji, piemēram, ņemas apgal­vot, ka viņu pilsētas blusas spējot nogāzt bērnu no kājām, it kā tādu darbu varētu blusai piedēvēt par nopelnu; it kā šādas informācijas izskandināšana ārzemēs spētu pievilināt imigrantus. Deviņos no desmit gadījumiem tas saprātīgu cilvēku varētu vienīgi atbiedēt no ieceļošanas.

Mums negadījās redzēt ne kukaiņus, ne rāpuļus, ko būtu vērts pieminēt, un es jau gatavojos apliecināt melnu uz balta, ka šeit vispār tādu neradījumu nav; bet vakarā, kad biju jau nolicies gulēt, manā istabā ienāca mācītājs ar kaut ko rokā un vaicāja:

— Vai tā ir jūsu kurpe?— Es atteicu, ka mana gan, un viņš sacīja, ka sastapis zirnekli, kurš to stiepis projām. Nākamajā rītā viņš pavēstīja, ka, gaismiņai svīstot, tas pats zirneklis pavēris istabas logu un nācis pievākt viņa kreklu, bet tad ieraudzījis viņu un aizbēdzis.

— Vai viņš to kreklu dabūja?

— Nē.

— Kā tad jūs zināt, ka viņš bija nolūkojis tieši kreklu?

— To es redzēju viņam no acīm.

Mēs apvaicājāmies iedzīvotājiem, tomēr ne no viena nedzirdējām, ka Bermudu zirnekļi būtu spējīgi uz tādiem nedarbiem. Salinieki teica, ka viņu lielie zirnekļi ar izplestām kājām neesot lielāki par apakštasi un vienmēr tikuši uzskatīti par godprātīgiem. Te nu garīdznieka liecība asi sadūrās ar laicīgu, turklāt ieinteresētu personu liecībām. Lai būty kā būdams, es tomēr nolēmu savas mantas drošības labad ieslēgt.

Šur tur gar ceļu redzējām augam citronu, papaijas, apelsīnu un vīģu kokus, tāpat ari palmas: kokosa, dateļu palmas un palmeto. Redzējām četrdesmit pēdu augstas bambusniedres, kuru stublājs bija vira rokas delma resnumā. Purvos, balstīdamies uz krustu šķērsu saaugušām saknēm kā uz koka kājām, slējās mango koku džungļi. Sausākās vietās cēlie tamarindi dāsni dāvāja savu kuplo lapotņu tīkamo ēnu. Šur tur ceļmalu rotāja ziedoši tamariski. Vienā vietā stāvēja melns koks ar ērmoti samezglotiem un izlocītiem zariem, uz kuriem nebija nevienas pašas lapas. To varētu noturēt par nokaltušu ābeli, ja vien tajā nebūtu izkaisīti reti zvaigžņveidīgi, koši sarkani ziedi. Tiem bija izkliedēts sarkans mirdzums, kāds varētu būt zvaigznājam, ja tajā lūkojas caur apkvēpinātu stiklu. Var jau būt, kajnūsu zvaigznāji konstruēti tā, ka tos nemaz nevar redzēt caur apkvēpinātu stiklu; būtu liela kļūda, ja tas tiešām tā.

Redzējām koku, kurā vīnogas aug tikpat mierīgi un dabiski kā vīnogulājā. Redzējām gumijkoku, bet, jādomā, pašreiz nebija ražas nogatavošanās laiks, jo tajā nekarājās ne galošas, ne bikšturi, vispār nekas, ko varētu cerēt tādā kokā ieraudzīt. Tāds, kādu mēs to redzējām, mums šķita vienkāršs māneklis. Šajā salā aug tieši viens sarkankoks. Zinu, ka šī informācija ir nemaldīgi pareiza, jo pats redzēju vīru, kurš to daudzkārt bija saskaitījis, un viņš nevarēja kļūdīties. Šim vīram bija zaķalūpa un skaidra sirds, un visi teica, ka uz viņa vārdiem varot paļauties kā uz klinti. Pārāk maz mums ir tādu cilvēku.

Tuvu un tālu acis uztver oleandru rožaino mākoni un granātābeļu ziedu sarkano atblāzmu. Vienā meža stūri mežvlna staipekņi apvijuši kokus līdz pašām galotnēm un izrotājuši tos no vienas vietas ar lielu zilu ziedpulksteņu ķekariem — pa nelielu gabaliņu raugoties, tas ir brīnišķīgs, aizraujošs skats. Taču visur rēgojas nespodrie ciedri, un to zarotņu kroņi ainavā dominē. Cik tie īstenībā ir blāvi, to pamana tikai tad, kad kontrastam retumis tīkami iemirdzas citronkoku košais, it kā ar laku pārklātais zaļums. Vienā ziņā Bermudās ir izteikti tropiskas — vismaz maijā — ainavas ir nespodras, mazliet pabalējušas, paskumjas. Krāšņā kuplumā tērpušies meži ar mirdzoši zaļu lapotni, kas gavilēt gavilē savā skaistumā un liek skatītājam aizrautībā iekliegties vai apraudāties, jāmeklē tādās zemēs, kur ir bargas ziemas.